Beidzot tas ir pateikts oficiāli: Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir zaglis un acīmredzot arī slepkavības pasūtītājs. Ko darīsim? Šķiet neticami, ka tieši tad, kad tas ir pateikts, Rietumvalstu politiķi pauž cerības, ka varētu atcelt Krievijai noteiktās ekonomiskās sankcijas.
ASV finanšu ministrija uzskata Krievijas prezidentu par korumpētu, pirmdien paziņoja tās pārstāvis. Bet Lielbritānijas izmeklēšanas komisija pagājušonedēļ publicētajā ziņojumā par bijušā Krievijas Federālā drošības dienesta darbinieka Aleksandra Ļitviņenko noindēšanu ar poloniju Londonā 2006.gada novembrī secināja, ka viņa slepkavību varētu būt apstiprinājis Putins. Premjerministrs Deivids Kemerons paziņoja, ka šī slepkavība bija «valsts atbalstīta».
Kā Rietumvalstīm būtu jārīkojas? Krievijai pēc iebrukuma Ukrainā noteiktās sankcijas būtu iespējams atcelt jau tuvāko mēnešu laikā, uzskata ASV Valsts sekretārs Džons Kerijs. Francija cerot, ka sankcijas tikšot atceltas šovasar, saka Francijas ekonomikas ministrs Emanuels Makrons.
Citā lemšanas līmenī un savā izpratnē sankciju atcelšanas loģiku trešdienas vakarā Latvijas Televīzijā mēģināja pamatot Saeimas Ārlietu komisijas loceklis Sergejs Potapkins no Putina partijas «Vienotā Krievija» līgumpartneres «Saskaņas»: «Ja ir kaut neliela pozitīva dinamika, tā jāatbalsta.»
Ar to diezin vai domāta nudien pozitīvā dinamika Rietumu attieksmē pret Krievijas valdnieku, kura novērtējumos turpina mazināties vēlmju domāšana un ir arvien vairāk skarba reālisma. Taču, ja ir runa par dinamiku Ukrainas austrumu daļā, tad priekšnoteikumu sankciju atcelšanai — Minskas vienošanos izpildīšanas — joprojām nav. Bet nekāda cita dinamika tās neatcels.
Sankcijas nav pašmērķis
Lielbritānijas izmeklēšanas komisijas un ASV finanšu resora paziņojumi par Putinu, no vienas puses, un ASV Valsts sekretāra un Francijas ekonomikas ministra teiktais par sankcijām, no otras, ir savstarpēji tieši nesaistītu procesu izpausmju sakritība laikā. Lielbritānijas tiesnešu ziņojums ir gandrīz desmit gadus ilgušas izmeklēšanas rezultāts, bet Rietumvalstu valdību vai vismaz atsevišķu politiķu arvien pieaugošā gatavība saukt Putina režīmu īstajos vārdos nav pretrunā ar vēlmi panākt noregulējumu Austrumukrainā.
Kerijs Davosas ekonomikas forumā pagājušonedēļ teica, ka, viņaprāt, ir iespējams «ar abu pušu labu gribu atrisināt problēmu» — «pilnībā īstenot» Minskas vienošanās, kas ļautu atcelt sankcijas. Arī ministrs Makrons pirmdien Maskavā savas cerības uz sankciju atcelšanu pamatoja ar šo vienošanos izpildīšanu, kas, kā viņš teica Krievijas biznesa pārstāvjiem, esot «mūsu kopīgais mērķis».
Šādas cerības no Rietumvalstu politiķiem izskan ne pirmo reizi. Arī gadu mijā Eiropā bija populāri minēt, vai janvārī ES atcels sankcijas Krievijai.
Taču, pirmkārt, ASV un ES sankcijas nav vienā reizē pieņemts un viss vienlaikus atceļams darījums. Pirmās sankcijas Rietumu valstis un organizācijas ieviesa 2014.gada martā uzreiz pēc Krimas aneksijas. Jau aprīlī sekoja jauns sankciju vilnis, bet to trešā kārta sākās jūlijā kā atbilde uz Krievijas agresiju Ukrainas austrumos, un šo sankciju klāsts tika pastāvīgi papildināts arī turpmāk.
Otrkārt, 2015.gada martā ES nolēma saistīt tās ieviesto sankciju atcelšanu jeb, pareizāk, neturpināšanu ar tā gada februārī Minskā panākto Ukrainas, Krievijas, Vācijas un Francijas vienošanos par noregulējumu Austrumukrainā. Tāpēc ES valstīm ik pēc sešiem mēnešiem nevis jālemj par sankciju atcelšanu vai neatcelšanu, bet gan jānovērtē, vai ir izpildīts Minskā nolemtais. Ja nav, sankcijas automātiski turpinās vēl sešus mēnešus. Bet ar Krimas aneksiju saistītās sankcijas paliktu spēkā jebkurā gadījumā.
Pašreizējās cerības drīz pieredzēt daļas sankciju izbeigšanu acīm redzami nozīmē Krievijas vēlmi atrast kaut kādu izeju no sev radītā strupceļa Ukrainas austrumos. Kremlis jau pērn atteicās no sākotnējā «Novorossijas» projekta — Ukrainas austrumos okupēto teritoriju pievienošanas Krievijai. Pagājušā gada nogalē tika nomainīti gan Doņeckas un Luhanskas vietējo separātistu vadoņi, gan par Austrumukrainas operāciju atbildīgie Maskavā. Tagad Putins meklē situācijas risinājumu, kas ļautu gan samazināt kara tiešās izmaksas, gan mazināt Rietumvalstu sankciju iespaidu uz valsts ekonomiku.
Jau sankciju ieviešanas laikā pirms diviem gadiem ES paziņoja, ka to mērķis ir nevis sodīt Krieviju, bet gan panākt Krievijas politikas mainīšanu. Varam secināt, ka sankcijas sasniedz mērķi, un varam cerēt, ka Krievijai galu galā nāksies izpildīt priekšnoteikumus to atcelšanai. Arī no Latvijas interešu viedokļa raugoties, sankcijas ir svarīgas nevis kā sods Krievijai, bet gan kā viens no līdzekļiem Krievijas radīto apdraudējumu mazināšanai.
Valodas un politikas maiņa
Krievijas politikas pārmaiņas Austrumukrainā gan nenozīmēs Putina režīma būtības maiņu, drīzāk otrādi — tas kļūst arvien naidīgāks Rietumu demokrātiskajai pasaulei. Krievijas jaunajā drošības doktrīnā, ko Putins apstiprināja pagājušā gada nogalē, NATO pirmo reizi kopš Aukstā kara beigām nodēvēta par apdraudējumu Krievijai.
Taču vismaz varam secināt, ka Rietumos arvien skaidrāk apzinās Krievijas radītos draudus starptautiskajai drošībai un līdzās lietu saukšanai īstajos vārdos notiek arī atbilstoši pasākumi apdraudējumu novēršanai. ASV Bruņoto spēku Eiropas pavēlniecība otrdien publicēja militārās stratēģijas Eiropā atjauninātu versiju, kurā galvenā prioritāte ir «revanšistiskās» Krievijas «agresijas atturēšana».
Bet Starptautiskā krimināltiesa trešdien nolēma sākt izmeklēšanu par Krievijas un Gruzijas 2008.gada kara laikā pastrādātajiem kara noziegumiem. Tā būs pirmā reize šīs tiesas vēsturē, kad notiks izmeklēšana par Krievijas izdarītajiem noziegumiem, un pirmā reize, kad izmeklēšana notiks par konfliktu ārpus Āfrikas.
Šķiet, ka ASV militārās stratēģijas pārmaiņas Eiropā un SKT lēmums labāk raksturo starptautiskās sabiedrības attieksmes maiņu pret Putina režīmu nekā kārtējās runas par cerībām sagaidīt no Krievijas tik būtisku politikas mainīšanu, lai varētu atcelt tai noteiktās ekonomiskās sankcijas.
Jūlijā, kad būs beidzies kārtējais ES sankciju sešu mēnešu termiņš, Varšavā notiks NATO valstu vadītāju sanāksme, kurā lems par papildu pasākumiem drošībai Eiropā, tajā skaitā par smagās kara tehnikas pastāvīgu izvietošanu Baltijas reģionā. Ja lēmums būs pozitīvs, Latvijas drošībai tas būs svarīgāk nekā Krievijas ekonomiska «sodīšana». Turklāt, ja Krievija līdz tam būs izpildījusi sankciju atcelšanas priekšnoteikumus, ieguvēja no krīzes noregulējuma Ukrainas austrumos būs visa Eiropa, tai skaitā Latvija.
Ir pāragri zīlēt, ko Kremlis līdz jūnijam vēl izdomās uzsākt Ukrainā, Sīrijā vai citur, līdz ar to arī Rietumvalstu sankciju atcelšanas vietā iespējama arī, tieši otrādi, to pastiprināšana. Toties Putina nodēvēšana par korumpētu slepkavības pasūtītāju ļauj prognozēt līdzšinējo ilūziju un cerību strauju eroziju Rietumos un līdz ar to arī rīcību, kas atbilstu jaunajai realitātes izpratnei.
