Vīrietī šādas hormonālas pārmaiņas nenotiek. Tāpēc viņam ir grūtāk saprast jaundzimušo, piemēram, kāpēc viņš raud – vai grib ēst, gulēt, vai kaut kas sāp un kā palīdzēt? Arī vīrietis bērna dzīvības pirmajos mēnešos var sākt justies atstumts, nesaprasts, vainīgs, uzklausot sievas pārmetumus.
Tā var nonākt līdz domai, ka varbūt viņš tēva lomai neder.
Pamatīga slodze ir abiem, jo jaunajam tētim pēc negulētas nakts jādodas uz darbu. Tāpēc bieži vien viss tiek atstāts sievas ziņā, lai pati tiek galā. Izveidojas tāds kā apburtais loks – tāpēc, ka visi ar bērna aprūpi saistītie jautājumi tiek uztverti kā sievas atbildība, viņa jūtas pārgurusi, nesaprasta un nenovērtēta. Attiecībām ar vīru nav ne spēka, ne laika.
Abi jaunie vecāki šajā dzīves posmā var justies apjukuši, rodas dusmas, vainas izjūta, un viņi sāk atsvešināties. Vīrs var kļūt greizsirdīgs uz bērnu, kurš prasa visu sievas uzmanību, rūpes, mīlestību. Pāra kā sievas un vīra savienība neizbēgami sašķobās – līdz pat domai par šķiršanos. Svarīgi prast pieņemt jauno lomu, pārvarēt spriedzi, mīlēt bērnu un vienam otru šajā trīsvienībā, tad attiecības kļūst stiprākas un nobriedušākas.
Laikam ejot, iepazīstot bērniņu, aprodot ar jauno situāciju un pienākumiem, dienas ritms nostabilizējas, situācijas kļūst paredzamākas un vecāki var atrast laiku viens otram. Vajadzīga pacietība un iecietība, lai līdz tam nonāktu.
Ja visas bažas jaunajiem vecākiem neizdodas izrunāt savā starpā, traucē paštaisnums vai kautrība, jāmeklē psihologa vai psihoterapeita palīdzība.