Veselības aprūpes sistēma visu neatkarības laiku ir joma, ar ko īsti nav apmierināti ne pacienti, ne tajā strādājošie. Daudzās juceklīgās kampaņveida reformas nav ļāvušas veselības aprūpi Latvijā sakārtot līdz zināmai stabilitātei, no Baltijas valstīm tas izdevies mūsu ziemeļu kaimiņiem Igaunijā. Latvijā pārdomātu rīcību bieži vien aizstāj skaļas frāzes un demagoģiski paziņojumi, kā pamatojumu minot nevis faktus, bet pastāstus un pat tenkas («man ir kļuvis zināms no drošiem avotiem...»).
Nerisināto veselības aprūpes problēmu saraksts ir garš un cilāts daudzkārt, minēšu tikai nepietiekamo finansējumu, esošā nepietiekamā finansējuma neracionālu sadalījumu, nespēju nodrošināt principu – kas vairāk un labāk strādā, vairāk saņem (tas attiecas gan uz iestādēm, gan speciālistiem), nevajadzīgo spriedzi starp primāro un sekundāro aprūpi, nespēju nodrošināt Latvijas pacientiem mūsdienīgai ārstēšanai nepieciešamus medikamentus un procedūras, NMPD deformēšanos utt. utjpr. Citiem vārdiem, darāmā ir ļoti daudz, un jaunajai valdībai un ministram būtu pēdējais laiks uzrotīt piedurknes un ķerties pie darba.
Pagaidām gan reāla darbība nav manāma, tās vietā ir mēģinājumi ķerties pie tām nedaudzajām veselības aprūpes sistēmas daļām, kas strādā labi, piemēram, skaļi un pietiekami dramatiski pasludināts plāns reorganizēt Zāļu valsts aģentūru – vienu no nedaudzajām valsts institūcijām medicīnas nozarē, kas strādā Eiropas līmenī un spējusi sakārtot zāļu reģistrācijas un kontroles jomu Latvijā.
Mērķtiecīgi darbojoties jau kopš 90.gadu sākuma, Zāļu valsts aģentūra ir spējusi medikamentu kontroles sistēmu pilnveidot līdz līmenim, kas ir faktiski identiska Rietumeiropas flagmaņiem, un šodien Eiropā tā ir augsti novērtēts un līdzvērtīgs partneris citu valstu aģentūrām. Kāpēc reorganizēt to, kas ir stabils, starptautiski atzīts un darbojas labi? Vai tā vietā nevajadzētu ķerties pie neizdarītā?
Kad Latvijā, piemēram, būs pacientiem pieejama orgānu transplantācijas (tai skaitā aknu, sirds programma), un pacientiem no Liepājas nevajadzēs vairs braukt uz Tartu? Kad valsts sāks apmaksāt bariatrisko ķirurģiju kā efektīvu līdzekli cīņā ar pārmērīgu aptaukošanos (Igaunijā, protams, tas notiek jau sen)? Kad Latvijas pacientiem ar smagām slimībām – hepatītu C, onkoloģiskām vainām, reimatismu, psoriāzi un citām autoimūnām slimībām, un vēl daudzām citām būs pieejami moderni medikamenti? Šobrīd gandrīz vai vienīgā iespēja tādus saņemt ir piedalīties klīniskajos pētījumos. Pēdējais pacients, ko iekļāvām antimikrobisku līdzekļu pētījumā pirms dažām nedēļām, bija no trūcīgas ģimenes, kur trīs cilvēki dzīvoja no divām nelielām pensijām. Pateicoties pētāmajiem medikamentiem kombinācijā ar dārgiem, iedarbīgiem, jau reģistrētiem medikamentiem (šajā gadījumā linezolīdu, kura 7 dienu kursa cena ir 700 eiro), ko apmaksāja pētījuma organizators, izdevās izārstēt sarežģītu, grūti ārstējamu infekciju. Arī cukura diabēta, psoriāzes, vēža un daudzu citu slimību pacientiem pašiem iegādāties modernas zāles nav pa kabatai, un, tā kā to nodrošināt nespēj arī valsts, vienīgā iespēja ir piedalīties pētījumā.
Jāpiebilst, ka visi pētījumi tiek izvērtēti un saskaņoti ZVA, tie notiek atbilstoši labas klīniskās prakses prasībām un tos regulāri un skrupulozi kontrolē gan Latvijas ZVA, gan starptautiski pārbaudītāji, tai skaitā FDA (ASV Pārtikas un Zāļu administrācija), un līdz šim Latvijas un starptautisko pārbaudītāju viedokļi nav atšķīrušies, kas liecina par profesionālu ZVA darbu. Savukārt ārstam dalība pētījumos ir stimuls mācīties angļu valodu un dod iespēju iepazīties ar patiesi modernu ārstēšanu.
Svarīgs ir arī cits aspekts, proti, labi zinot, ka tuvākajā laikā algu palielinājums medicīnas māsām un ārstiem nav gaidāms, piedalīšanās pētījumos ļauj pēc pamatdarba brīvajā laikā piepelnīties, tādejādi aizkavējot vienu otru no braukšanas darbā uz citām valstīm. Kāpēc pietiekami sekmīgā, visām pusēm izdevīgā sistēma būtu jāsagrauj? Kāpēc tā vietā nevarētu sakārtot valsts un pašvaldību veselības iestāžu un privāto struktūru attiecības (vieniem jādara melnais darbs ar nepietiekamu finansējumu, otri grib pīrāga daļu bez melnā darba) vai rezidentu izglītību, lai par Latvijas nodokļu maksātāju naudu izglītību ieguvušie jaunie speciālisti nedotos prom uz masāžas saloniem Vācijā?
Latvijas veselības aprūpē ir gana daudz reālu problēmu un neefektīvu institūciju. Novēlu ministrijai un ministram nebaidīties ķerties pie to risināšanas un nešķiest laiku un spēkus, skrienot pakaļ maldugunīm.