Daudzus gadus es biju žurnāliste tradicionālajos medijos. Bet es nedaudz biju dumpiniece, vienmēr aizdomīga par to, ko cilvēki pauž kā PATIESĪBU. Kad visi skrēja vienā virzienā, es pagriezos, lai paskatītos, kas darās otrā virzienā.
2011. gada janvārī notika kas tāds, kas man lika zaudēt pēdējās cerības par zviedru žurnālistiem. Es biju Malmes publicistu apvienības vicepriekšsēdētāja un uzaicināju dāņu žurnālistu Mikaelu Jalvingu uzstāties saistībā ar viņa gaidāmo grāmatu «Absolūtā Zviedrija - ceļojums Klusuma valstī». Kādu dienu man zvanīja apvienības priekšsēdētājs un teica: «Mums ir jāatceļ Mikaela Jalvinga uzstāšanās, jo viņš runās pasākumā, kuru organizē laikraksts «National Today» (Nacionālā Šodiena).»
Nedz viņu, nedz kādu citu šīs žurnālistu apvienības valdē esošo neuztrauca tas, ka Jalvings runās par savu grāmatu. Ja viņš bija devies uz to tikšanos, tad viņu būs inficējušas nacionālistu idejas un ļoti iespējams, ka viņš būtu pārvērties nacistā.
Redziet, visi, kuriem Zviedrijā ir atšķirīgs viedoklis, ir nacisti!
Tas ir tas, kā lietas notiek Jaunajā Zviedrijā, valstī, kuru es dēvēju par Absurdistānu. Klusuma valstī.
Es biju saniknota un apvienības valdi pametu. Tas noveda pie tā, ka mani uzaicināja uz Dānijas Brīvās preses sabiedrību runāt par dīvaino valsti - Zviedriju, kā arī to, ka nodibināju Zviedrijas Brīvās preses sabiedrību.
Tas ir tas, kā satiku Larsu Hedegardu. Mēs izlēmām neveidot katrs pats savu Brīvās preses sabiedrību, tā kā mums abiem ir liela pieredze žurnālistu darbā, mēs izlēmām dibināt laikrakstu. Labu, vecmodīgu drukāto laikrakstu. Mēs nolēmām to nosaukt par «Dispatch International», jo mums ir vīzija, ka vienu dienu tas kļūs par pasaules mediju. Taču vispirms mēs ieņemsim Manhetenu, tad Berlīni. Vai drīzāk - vispirms ieņemsim Skandināviju un tad pārējo pasauli.
«Dispatch» tiks printēts divās versijās - dāņu un zviedru, bet stāsti būs tie paši. Un mūsu stāstus varēsiet lasīt arī internetā angļu un vācu valodā. Mēs rakstīsim par mūsu valsts un pasaules politiķiem. Mēs rakstīsim par visām tām lietām, ko tradicionālie mediji jau gadiem cenšas noslēpt. Mēs nodalīsim ziņas un komentārus, un tonis būs mērens. Mēs ļausim runāt faktiem, faktiem, ko tradicionālie mediji no cilvēkiem slēpj.
Zviedrijā situācija ir krietni sliktāka nekā Dānijā.
Zviedrijā neviens nerunā par imigrācijas problēmām, multikulturālā projekta nāvi vai Eiropas islamizāciju/arabizāciju.
Ja jūs to darīsiet, uzreiz tiksiet nosaukts par rasistu, islamofobu vai nacistu. Tas ir tas, kā esmu saukta, jau kopš dibināju Zviedrijas Brīvās preses sabiedrību. Mans vārds iemīts dubļos tādos lielajos laikrakstos kā «Sydsvenskan», «Svenska Dagbladet» un pat manis pašas apvienības laikrakstā «The Journalist».
Tāpēc man vajadzīgs, lai jūs visi būtu mana Glinda, Labā ziemeļu ragana (grāmatā «Burvis no Ozas»), un palīdziet man atkal atrast mājas! Es nedomāju, ka būs gana sasist kopā rubīna kurpīšu papēžus trīs reizes, kā izdarīja Doroteja, lai pamostos savā guļamistabā Kanzasā. Taču, ja atbalstīsiet «Dispatch», parakstoties jaunumiem, kļūstot par akciju turētāju vai vienkārši palīdzēsiet ar ziedojumu, ļausiet man būt par vienu soli tuvāk mājām. Zviedrijai, kāda tā kādreiz bija. Zviedrijai, kādu to vēlos atpakaļ.