Vēlreiz par imigrantiem jeb «Esmu zviedriete, bet dzīvoju «Absurdistānā»»

Ingrīda Karlkvista

FOTO: d-intl.com

Laikraksts «Dispatch International» publicējis ironisku redakcionālo sleju saistībā ar imigrācijas izraisīto krīzi Zviedrijā un Eiropā un to, kā prese un politiķi, dzenoties pēc politkorektuma, izvairās runāt par imigrācijas radītajām problēmām. Sleja ir vienas no laikraksta veidotājām, Ingrīdas Karlkvistas, vēstule lasītājiem.

Dāmas un kungi! Mans vārds ir Ingrīda Karlkvista, un es piedzimu 1960. gadā Zviedrijā, kad vēl likās, ka sociāldemokrāti valdīs uz visiem laikiem un mūsu valsts bija jaukākā, drošākā un progresīvākā pasaulē. Tagad es dzīvoju Absurdistānā - valstī, kurā ir augstākais ziņoto izvarošanas gadījumu skaits pasaulē, simtiem tā dēvēto izstumto rajonu, kur cilvēki dzīvo ārpus zviedru sabiedrības, un laikrakstu, kuri šos baisos faktus slēpj no tautas.

Es jūtos gluži kā Dorotija Geila grāmatā «Burvis no Ozas zemes» - ieradās tornado un aizpūta mani jūdžu jūdzēm tālu no mājām un iemeta valstī, kuru nepazīstu.

«Toto, man ir sajūta, ka mēs vairs neesam Zviedrijā.»

Gluži kā Dorotija, es tagad meklēju ceļu uz savām mājām, taču savā ceļā satieku tikai lauvas, kas zaudējuši drosmi, putnubiedēkļus bez smadzenēm un skārda vīrus bez sirdīm.

Kad es augu, mūsu premjerministrs bija Teigs Erlanders, sociāldemokrāts. 1965. gadā viņš pēc vardarbīgiem rasu nemieriem Amerikā teica:

«Mēs, zviedri, dzīvojam bezgalīgi laimīgākā situācijā. Mūsu valsts iedzīvotāji ir homogēni, ne tikai rases, bet arī daudzu citu aspektu ziņā.»

Tagad es dzīvoju valstī, kas nav homogēna nevienā ziņā. Olofs Palme, kurš nāca pēc viņa,

nolēma, ka homogenitāte ir slikta, un atvēra mūsu robežas cilvēkiem no visas pasaules.

Un politiķi, sākot no labējiem līdz kreisajiem spēkiem, mums teica, ka nav tādas lietas kā zviedru kultūra, nav pieminēšanas vērtu zviedru tradīciju un ka mums, zviedriem, būtu jābūt pateicīgiem, ka pie mums ierodas tik daudz cilvēku ar ĪSTU kultūru un ĪSTĀM tradīcijām.

Ingrīda Karlkvista

FOTO: d-intl.com

Mona Salina, vēlākā sociāldemokrātu līdere, 2002. gadā uz jautājumu, kas ir zviedru kultūra, intervijā žurnālam «Euroturk» atbildēja: «Man šis jautājums uzdots bieži, bet es nevaru iedomāties, kas īsti ir zviedru kultūra. Domāju, ka tas ir tas, kas mūs, zviedrus, padara tik skaudīgus pret imigrantiem. Jums ir kultūra, identitāte, kaut kas, kas jūs sasaista kopā. Kas ir mums? Mums ir saulgrieži un tamlīdzīgas lietas.»

Viņa teica arī: «Zviedriem ir jāintegrējas Jaunajā Zviedrijā. Vecā Zviedrija vairs neatgriezīsies.»

Šajā jaunajā Zviedrijā, saskaņā ar britu profesores Lizas Kellijas pētījumu, mums ir vairāk ziņojumu par izvarošanas gadījumiem nekā jebkurā citā valstī Eiropas Savienībā. Vairāk nekā 5000 izvarošanu vai izvarošanas mēģinājumu tika ziņoti 2008. gadā (2012. gadā jau vairāk nekā 6000). 2010. gadā vēl kādā ziņojumā pausts, ka tikai vēl vienā valstī pasaulē ir vairāk izvarošanu nekā Zviedrijā, un tā ir Lesoto Āfrikā. Uz katriem 100 000 Lesoto iedzīvotāju bija 92 ziņojumi par izvarošanas gadījumiem, Zviedrijā tādu ir 53, ASV - 29, Norvēģijā - 20 un Dānijā - 7.

1990. gadā varasiestādes ziņoja par trīs «izstumto rajoniem» Zviedrijā,

piepilsētu rajoniem, kur dzīvo galvenokārt imigranti, kur ļoti mazai daļai ir darbs, gandrīz visi dzīvo no sociālajiem pabalstiem, un tur dzīvojošie bērni nespēj nokārtot eksāmenus.

2002. gadā viņi saskaitīja jau 128 šādus rajonus, 2006. gadā 156, un tad šāda uzskaite vairs netika veikta. Daudzās pilsētās, kā Malmē, kur es dzīvoju, trešā daļa no iedzīvotājiem dzīvo šādos «izstumto rajonos».

Ko domāja Teigs Erlanders, kad teica, ka Zviedrijas sabiedrība bija homogēna ne tikai rases, bet arī daudzu citu aspektu ziņā? Es domāju, ka viņš ar to domāja tādas lietās kā normas, vērtības, kultūru un tradīcijas. Vienotības sajūtu. Ka mums visiem Vecajā Zviedrijā bija līdzīgi uzskati par to, kas ir laba sabiedrība un kā risināt konfliktus. Viņš ZINĀJA, kāda ir zviedru kultūra, atšķirībā no Monas Salinas.

Jaunajā Zviedrijā mums ir vajadzīgi bruņoti policisti mūsu slimnīcās, jo konkurējošas ģimenes viena ar otru cīkstas slimnīcas palātās.

Viņi viens uz otru šauj uz ielām, aplaupa un piekauj gados vecos. Noziedzības rādītāji aug minūti pēc minūtes, bet zviedru politiķi un žurnālisti mums saka, ka tam nav absolūti nekādas saistības ar imigrāciju.

Fakts, ka mūsu cietumi ir pilni ar cilvēkiem no citām valstīm, esot tikai sagadīšanās vai izskaidrojama ar sociālekonomiskiem faktoriem.

Daudzus gadus es biju žurnāliste tradicionālajos medijos. Bet es nedaudz biju dumpiniece, vienmēr aizdomīga par to, ko cilvēki pauž kā PATIESĪBU. Kad visi skrēja vienā virzienā, es pagriezos, lai paskatītos, kas darās otrā virzienā.

2011. gada janvārī notika kas tāds, kas man lika zaudēt pēdējās cerības par zviedru žurnālistiem. Es biju Malmes publicistu apvienības vicepriekšsēdētāja un uzaicināju dāņu žurnālistu Mikaelu Jalvingu uzstāties saistībā ar viņa gaidāmo grāmatu «Absolūtā Zviedrija - ceļojums Klusuma valstī». Kādu dienu man zvanīja apvienības priekšsēdētājs un teica: «Mums ir jāatceļ Mikaela Jalvinga uzstāšanās, jo viņš runās pasākumā, kuru organizē laikraksts «National Today» (Nacionālā Šodiena).»

Nedz viņu, nedz kādu citu šīs žurnālistu apvienības valdē esošo neuztrauca tas, ka Jalvings runās par savu grāmatu. Ja viņš bija devies uz to tikšanos, tad viņu būs inficējušas nacionālistu idejas un ļoti iespējams, ka viņš būtu pārvērties nacistā.

Redziet, visi, kuriem Zviedrijā ir atšķirīgs viedoklis, ir nacisti!

Tas ir tas, kā lietas notiek Jaunajā Zviedrijā, valstī, kuru es dēvēju par Absurdistānu. Klusuma valstī.

Es biju saniknota un apvienības valdi pametu. Tas noveda pie tā, ka mani uzaicināja uz Dānijas Brīvās preses sabiedrību runāt par dīvaino valsti - Zviedriju, kā arī to, ka nodibināju Zviedrijas Brīvās preses sabiedrību.

Tas ir tas, kā satiku Larsu Hedegardu. Mēs izlēmām neveidot katrs pats savu Brīvās preses sabiedrību, tā kā mums abiem ir liela pieredze žurnālistu darbā, mēs izlēmām dibināt laikrakstu. Labu, vecmodīgu drukāto laikrakstu. Mēs nolēmām to nosaukt par «Dispatch International», jo mums ir vīzija, ka vienu dienu tas kļūs par pasaules mediju. Taču vispirms mēs ieņemsim Manhetenu, tad Berlīni. Vai drīzāk - vispirms ieņemsim Skandināviju un tad pārējo pasauli.

«Dispatch» tiks printēts divās versijās - dāņu un zviedru, bet stāsti būs tie paši. Un mūsu stāstus varēsiet lasīt arī internetā angļu un vācu valodā. Mēs rakstīsim par mūsu valsts un pasaules politiķiem. Mēs rakstīsim par visām tām lietām, ko tradicionālie mediji jau gadiem cenšas noslēpt. Mēs nodalīsim ziņas un komentārus, un tonis būs mērens. Mēs ļausim runāt faktiem, faktiem, ko tradicionālie mediji no cilvēkiem slēpj.

Zviedrijā situācija ir krietni sliktāka nekā Dānijā.

Zviedrijā neviens nerunā par imigrācijas problēmām, multikulturālā projekta nāvi vai Eiropas islamizāciju/arabizāciju.

Ja jūs to darīsiet, uzreiz tiksiet nosaukts par rasistu, islamofobu vai nacistu. Tas ir tas, kā esmu saukta, jau kopš dibināju Zviedrijas Brīvās preses sabiedrību. Mans vārds iemīts dubļos tādos lielajos laikrakstos kā «Sydsvenskan», «Svenska Dagbladet» un pat manis pašas apvienības laikrakstā «The Journalist».

Tāpēc man vajadzīgs, lai jūs visi būtu mana Glinda, Labā ziemeļu ragana (grāmatā «Burvis no Ozas»), un palīdziet man atkal atrast mājas! Es nedomāju, ka būs gana sasist kopā rubīna kurpīšu papēžus trīs reizes, kā izdarīja Doroteja, lai pamostos savā guļamistabā Kanzasā. Taču, ja atbalstīsiet «Dispatch», parakstoties jaunumiem, kļūstot par akciju turētāju vai vienkārši palīdzēsiet ar ziedojumu, ļausiet man būt par vienu soli tuvāk mājām. Zviedrijai, kāda tā kādreiz bija. Zviedrijai, kādu to vēlos atpakaļ.

Uz augšu