Jebkurš var kļūt par islāmistu: nav jābūt arābam, pietiek ar gribu nogalināt citādi domājošos. Jebkurš var kļūt par «krievu pasaules» teroristu: nav jābūt krievam, galvenais ir nepretoties Krievijas noziedzīgajai rīcībai. Ne vienam, ne otram nav nekādas saistības ar reliģiju vai citu ideoloģiju. Jo kāds gan sakars noziedzībai ar etnisko, valstisko vai politisko piederību? Nekāds!
Mēs dzīvojam kaimiņos «islāma valsts» un «krievu pasaules» kroplim - Krievijai. Tā mums šķita unikāla priekšrocība pirms iestāšanās ES un NATO; līdz pat «Rīgas samitam», jo pēdējos 15 gadus bijām liecinieki noziedzīgā Putina režīma darbībai arī trīs Baltijas valstīs. Protams, zinājām, ka ģeogrāfiskais tālums nav cēlonis Eiropas Savienības kolektīvajām šaubām; tāpat kā Krievijas apstulbinošā kara propaganda nav cēlonis Latviju paralizējošām bailēm, jo pašu rīcības, iniciatīvas trūkums ir mūsu bažu un baiļu patiesais cēlonis. Tomēr grāmatas izlasīšana nav tas pats, kas to saprast.
Rīgas samits mūs atgrieza vienīgajā realitātē ar «Rīgas deklarāciju», kas īsumā skan šādi:
Mēs, 28 Eiropas Savienības valstis, atkārtoti apliecinām savu apņemšanos stingri apliecināt savu iepriekšējo apņemšanos.
Pietiekoši daudz ir runāts par piespiedu atskurbšanu no Krievijas asiņainās naudas plūdiem Eiropā un arī Latvijā. Pietiekoši intensīvi ir rakstīts par ES un it sevišķi Baltijas vārguļa-Latvijas «vārdu un ieroču» bruņām, kas pārbaudīs Putina režīma pacietību, vismaz līdz paši krievi dzimtenē ņems rokās dakšas kaut kad pēc pāris paaudzēm. Rīgas samits varēja kļūt par iedvesmas avotu vismaz trīs ES Austrumu partnerības valstīm - Ukrainai, Moldovai un Gruzijai. Bet pārsteigumu Rīgā nebija.
Vēsturiskā 22.maija «Rīgas deklarācija» Putina režīmam ir ļoti mīksta piezemēšanās, jo pusotra gada laikā neviens Krievijas pastrādātais noziegums nav fiksēts šajā dokumentā; nav pat vārdā nosaukta valsts, kas 2008.gadā iebruka Gruzijā. Krimas aneksijas fakta pieminēšana deklarācijā ir bezjēdzīga, jo ne vārda dokumentā par valsti, kas to anektējusi.
Mēs zinām, ka Krievija ir agresors, bet Ukraina upuris, tomēr 28 ES valstis Rīgā ne tuvu nedemonstrēja apņēmīgu rīcību, ko paveica 2013.gada rudenī Viļņā. Tas ir paradoksāli: ES ekonomiskās sankcijas pret Krieviju nepārprotami skaidri tika pasniegtas kā sods Krievijai par Krimas aneksiju un iebrukumu Ukrainā. Tomēr gadu vēlāk ES Austrumu partnerības (AP) «Rīgas deklarācijā» par Krievijas noziegumiem nav ne pušplēsta vārda. Publiski izskanējušais arguments, ka Armēnija, Azerbaidžāna un Baltkrievija neparakstītu «Rīgas deklarāciju», neiztur kritiku, jo šo valstu pārstāvjiem nav leģitīmu tiesību vai politiskas gribas tuvināties Eiropas demokrātijām. Ja minētajām trīs valstīm ir tik izšķiroša nozīme ES Austrumu partnerībā, tad pavisam liekulīgi skan ES līderu Rīgā paustais par «īpašo pieeju», kas esot pielāgota katrai no sešām ES AP valstīm. Ukrainas, Moldovas un Gruzijas parlaments un valdība ir demokrātiski ievēlēti. Par kādu «īpašo» attieksmi varam runāt pret autoritāra/totalitāra režīma valstīm Armēniju, Azerbaidžānu un Baltkrieviju, jo tām nav leģitīmu tiesību lemt savu iedzīvotāju vārdā?
Loģikas te nav; bet ir skaudri secinājumi.
Kauja par Grieķiju vai karš par Eiropu?
Man šķiet, atbilde ir viennozīmīga, tomēr Rīgas samits liecina par pretējo. Izšķirīgā brīdī Eiropas sirdspukstu personifikācija bija Vinstona Čērčila dzimtene. Cik sen tas bija... šodien pārvēlētais Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons Rīgas samitā runāja tikai par gaidāmo «izstāšanās» referendumu; tikmēr Grieķijas premjers Ciprs stīvējās par simtiem miljardu parādu pārstrukturēšanu, kamēr Ukrainai ES atvēlēja nepilnus 2 miljardus eiro aizdevumu. Ukraina nesaņēma nekādas papildu garantijas finanšu atbalstam tuvākajā nākotnē. ES valstu atturība var likties saprotama, jo Rietumeiropas līderi vismazāk vēlas saviem vēlētājiem skaidrot, kur «pazūd» nodokļu maksātāju miljardi. Atskāršami, jo Grieķija ir slikts precedents. Tomēr ir vairāk nekā dīvaini, ka Grieķija šodien ir svarīgāka par Ukrainu. Pirmā ir atsevišķa kauja ar negodprātīgiem parādniekiem-politiķiem. Turpretī Ukrainas padošanās un sabrukums būs Eiropas Savienības sakāve karā par Eiropas civilizācijas pastāvēšanu.
Ja Krievijai ļausim uzvarēt Ukrainu (ne obligāti ar militāriem ieročiem, bet Krievijas inscenētu ekonomisko šantāžu pret Ukrainu), tad Kremļa režīma nākamais upuris pavisam droši būs Baltijas valstis. Šķiet, ka Rietumi saprot, ka tas var nozīmēt pasaules karu, tādēļ nav pavisam pametuši Ukrainu vienu pret iebrucēju ordām no Krievijas, tomēr ES nesteidzas stutēt Ukrainu finansiāli, cerot atvēsināt Krievijas revanšistus no ekspansijas Austrumeiropā ar nogaidošu taktiku. Bet tā neiedarbojās līdz šim un pavisam droši nestrādās arī turpmāk!
Latvijas politiķu gavilēm par Rīgas samitu nav acīmredzama pamata. Samits ne tuvu nav Latvijas politiskais panākums, ja neskatām tehniski veiklo organizatorisko darbu. Rīgas samits drīzāk ir likumsakarīgs atgādinājums par trīs Baltijas valstu un Polijas nespēju ietekmēt Normandijas dueta (Vācija+Francija) iepriekš nolemto.
Vai Rīgas samits kļūs par robežšķirtni Eiropas Savienības «vienotībā», rādīs laiks. Kas pamanāms uzreiz pēc Rīgas samita, ir Eiropas Savienības aktuālās prioritātes – saglabāt status quo ar sankcijām pret Krieviju un gaidīt brīdi, kad Krievijas izvarotā Ukrainā pārstās raudāt, lai piespiestu to sadzīvot ar noziedznieku. Tas ir, spiestu Ukrainu sadarboties ar Putina režīmu Krievijā. Rietumvalstu ietekmīgās korporācijas un biznesa asociācijas to vien gaida, lai sāktu skaitīt eiro savā ķešā, tiklīdz sankcijas tiks mīkstinātas vai pat atceltas; ja ne šogad, tad vēlākais nākamgad. Bet, ja Rietumeiropā patiešām domā, ka ukraiņi aizmirsīs Krievijas noziegumus Ukrainā, mēs paši brucinām Eiropas Savienības fundamentus. Vai mēs esam aizmirsuši Latvijas okupāciju pirms 75 gadiem? Protams, nē! Tad kādēļ esam aizmirsuši ANO, NATO un Eiropas Savienības radīšanas patiesos iemeslus – pretstāvēšanu vienam konkrētam ienaidniekam, kas apdraud mieru pasaulē?
Vai Latvija arī dzīvo uz Mēness?
ASV vienmēr bijusi Eiropas galvenais un vienīgais drošības garants. Tomēr ASV karavīru klātbūtne trīs Baltijas valstīs un Polijā nav radījusi drošības sajūtu, it sevišķi, kamēr nav izveidotas (ja vispār) pastāvīgās kara bāzes pie ES austrumu robežām. Pavisam šķērmi ap dūšu sametās, kad Sočos 12.maijā it kā pēkšņi ieradās ASV Valsts sekretārs Džons Kerijs, acīmredzot gatavs pārrunāt Minskas pamiera «slepeno pielikumu» par Krimas un Donbasa pārdošanu, cerot saņemt uzticamas garantijas no noziedznieka par Krievijas teritoriālās ekspansijas apstādināšanu Ukrainā.
Šāda ASV interešu Tuvajos Austrumos aizstāvēšana uz Austrumeiropas valstu rēķina liek atgādināt par Minhenes protokolu 1938.gadā, kas ļāva Hitlera Vācijai sagrābt Čehoslovākiju un radīja priekšnoteikumu Eiropas sadalīšanai gadu vēlāk; man tas ir Molotova-Ribentropa pakts ar slepeno pielikumu, kas faktiski sāka II pasaules karu un ļāva Staļina Krievijai likvidēt manas valsts neatkarību 1940.gadā. Šī vēstures skaudrā realitāte galīgi nesakrīt ar Rīgas samitā demonstrēto ES nogaidošo neitralitāti, jo noziedzīgais precedents II pasaules karā laikā daudziem miljoniem eiropiešu notika tikai vakar, nevis kaut kad sen, putekļainā vēstures plauktā.
ASV un Vācijas cerība pārvērst karadarbību Donbasā par Krievijas sakāvi Afganistānā (1979-1989), arī ir maldi. Vai drīzāk atruna, jo darījums par Ukrainu ar Krieviju, šķiet, jau ir noslēgts.
Slepenais protokols
Jā, Ķīnas armijas daļu maršs 9.maija Krievijas militārajā parādē Sarkanajā laukumā bija un būs svarīgs atskaites punkts, kas pirmo reizi parādīja Krieviju kā mazo brāli attiecībās ar autoritāro Ķīnu (atcerieties Krievijas-Ķīnas grandiozo gāzes līgumu, kas, visticamāk, noslēgts ar Maskavai neizdevīgiem nosacījumiem). Tomēr nenovērtēti maza uzmanība bija veltīta 2015.gada 10.maija notikumiem Maskavā, kad notika Kremļa saimnieka kopīgā preses konference ar Eiropas Savienības dzinējspēku - Vācijas kancleri Angelu Merkeli, kura bija ieradusies Maskavā tieši dienu pēc miljonu nogalināšanas svētkiem. Pieļauju, Merkele paredzēja Putina izliktos slazdus, tomēr viņa bija gatava saņemt Putina naža dūrienus, precīzi mērķētus pašā Vācijas sirdī, kad čekists attaisnoja Staļina-Hitlera vienošanos, diviem noziedzniekiem sadalot Eiropu 1939.gadā. Citiem vārdiem, krievu galvenais kremlins pašas ES līderes klātbūtnē apšaubīja Vācijas pastāvēšanu un starptautisko kārtību, kas nodrošinājusi 70 gadus miera un labklājības Rietumeiropā.
Putins par Molotova-Ribentropa pakta slepeno daļu ir izteicies iepriekš, piemēram, 2008.gadā Polijā viņš pauda nožēlu par pakta noslēgšanas faktu. Tiesa, pāris mēnešus vēlāk Krievija iebruka Gruzijā, kas liecina par Krievijas vadoņa vārdu neatbilstību darbiem, ko tik labi pazīstam šodien. Neilgi pēc krievu militāristu notriektās pasažieru lidmašīnas 2014.gada 17.jūlijā Putins dziedāja citu dziesmu. Šāgada 10.maija preses konference pielika treknu punktu, visiem atgādinot, ka Krievijas prezidents nav vēstures analfabēts vai psihopāts, bet gan viltīgs aprēķinātājs, kas izliekas par nihilistu taktisku apsvērumu dēļ.
Jāpiezīmē, ka Merkeles kundze nesaļima kā ASV valsts sekretārs Džons Kerijs dažas dienas vēlāk Sočos, kur viņš klanījās un ākstījās Krievijas ārlietu ministra Lavrova klātbūtnē. Ja Džons Kerijs nebūtu Baltā nama saimnieka vēstnesis, viņš būtu pelnījis titulu «Putinam noderīgais idiots».
10.maija vizīte Krievijas zoodārzā bija Merkeles kundzes kārtējā iniciatīva nesaraut komunikāciju ar Krievijas diktatoru. Bet atkal tāpat kā iepriekšējās reizēs - Melburnas viesnīcas 9.stāvā un Minskas «pamiera» maratonsarunās, arī šī pēdējā tikšanās Maskavā 10.maijā nebija izņēmums – Angela Merkele atgriezās mājās 10 gadus vecāka: ar Putinu neko nevar sarunāt vai pierunāt; ar viņu nav iespējams vienoties vai atturēt; viņu nevar uzpirkt (10+15 gadus centāmies) vai atpirkties (atdot Krimu/Donbasu par Ukrainu).
Nav zināmas Maskavas sarunu detaļas, kas ilga divas stundas; nojaušams gan, ka saruna nebija sholastikas paraugstunda, kā esam ieraduši 25 gadus uztvert Krievijas kara propagandu Baltijā. Merkele un Putins nerunāja līdzības - no citu acīm slēptā saruna bija tieša un nepastarpināta. Un te arī bažīgs jautājums: ja Krimas «pārdošana» patiesi izrādīsies Rietumvalstu pretstāvēšanas «slepenais pielikums» jeb ES taktika, kā nomierināt kremlinus, tad varam uzskatīt, ka līdz kaulam apkaunojošais Minhenes protokols 1938.gadā nekad nav noticis. Mēs būsim atvēruši baltu lappusi Eiropas vēsturē, lai sāktu no sākuma - it kā tas būtu iespējams. «Normandijas dueta» (Vācija+Francija, mīnus Polija) politiskā patvaļa neizbēgami pagriezīs laiku atpakaļ - turpat, kur Lielbritānijas un Francijas samiernieciskā politika II pasaules kara priekšvakarā. Eiropas lielvalstu sadrumstalotība ir Putina plāns, jo pret vienotu Eiropas Savienību Krievijai nav nekādu izredžu.
20.gadsimtā divi tirāni gribēja valdīt par visu pasauli, viņi iznīcināja miljonus un valstis. Šķiet, vēl arvien mēs neesam sapratuši, ka bravūrīgais Krievijas diktators nav Ādolfs Hitlers vai Josifs Staļins. Bet tirgotājs. Putins valda laikā, tad Krievija nebija un nav apdraudēta no ārpuses; viņš valda laikā, kad Krievijas sēdvieta ietekmīgās starptautiskās organizācijās ir uzdāvināta, nevis nopelnīta. Bet viņam tāpat nav gana. Krievijai nebija ne mazākā iemesla iebrukt Gruzijā, anektēt Krimu, okupēt Ukrainu...
Bet mēs labi zinām, ko darīt ar diktatoriem. It sevišķi ar to, kuru paši esam radījuši: Jaltā dzemdējām, pie Berlīnes mūra izauklējām, bet... šogad Minskā vairs nespējām savaldīt, jo ceturtdaļgadsimtu (kopš 1990.g.) naivi ļāvām autodidaktam - Krievijai pašizglītoties. Un tā ir atgriezusies pie saviem pirmsākumiem, pie Āzijas civilizācijas saknēm, kur viss racionālais ir palamas un lamuvārdi – liberālās vērtības, demokrātija, kapitālisms, tirgus ekonomika, cilvēks kā augstākā vērtība utt. Nevaru galvot, ka būtu citādi, ja Boriss Jeļcins būtu nedzērājs, bet Krievija mūsu dāvinājumus (tai skaitā savu vietu ANO Drošības Padomē) būtu uztvērusi kā uzticības avansu. To nekad neuzzināsim, jo šodien vairs nav laika ES merkantīļiem mēģināt atgriezt neatgriežamo.
Ir cilvēki, kam nevajag varu vai naudu; viņi grib redzēt pasauli sadegam elles liesmās.
Krievijas pašreizējais vadonis Vladimirs Putins grib līdzināties visvarenam caram, bet viņam nepietiek tam spēka un uzdrīkstēšanās. Tādēļ Putina režīms ir jāapstādina jebkuriem līdzekļiem un ātrāk, nevis vēlāk, jo pēc šā vadoņa nāves nākamais kremlins var sākt mētāties ar atombumbām. Ja mēs šodien nogaidīsim, tad nenovēršami atgriezīsimies turpat, kur domājam vairs nekad nenokļūt. Nedrīkst ļauties panikai, bet trauksmes zvanus nedzirdēt var tikai kurlais vai ienaidnieks.
/nginx/o/2021/10/14/14137555t1h978c.jpg)
