Kāpēc man jāmaina pašai sevi, nevis jācenšas pārveidot otru?

FOTO: No personīgā arhīva

«Tad, kad es personiski redzu, ka neesmu pati pilnība, un apzinos savu nabadzību, tad es pieņemšu arī otra nabadzību. Un varbūt tas darīs iespējamāku manu komunikāciju ar citiem,» tā intervijā portālam TVNET saka katoļu kopienas «Chemin Neuf» konsekrētā māsa Inese Motte, jautāta par iespēju mazināt savstarpējo naidīgumu un neiecietību šodienas pasaulē. Viņa iesaka citus cilvēkus pieņemt, nedomājot viņus pārveidot, bet gan mainīt kaut ko sevī.

Te varat izlasīt intervijas pirmo daļu:

Kristiešu kopiena «Chemin Neuf», kuras māsa tu esi, ir katoļu kopiena ar ekumenisku aicinājumu, kas, vienkārši runājot, ir draudzība ar citu konfesiju kristiešiem. Lūdzu, izstāsti, kāpēc jums savstarpējā sadraudzība ir svarīga?

Lai arī kādus mūrus mēs, kristieši, esam savā starpā šos gadu simteņus cēluši, tie nekad nav sniegušies līdz debesīm. Mūsu sašķeltība ir šķērslis tam, ko mēs paši sludinām. Kas mēs par brāļiem vai māsām Kristū, ja baidāmies viens no otra, ja nepazīstam viens otru? Laikam tā ir īpaša dāvana, dzīvot kopienā kopā ar brāļiem un māsām no citām konfesijām. Tu iepazīsti otra baznīcu un tāpat labāk vari iepazīt savu baznīcu. Mēs šodien vēl nevaram dalīt vienu Dievgaldu, bet mēs varam kopā izdzīvot lūgšanu laiku, kopīgu sadraudzību vai kopīgi darīt darbus.

Vai tu mūsdienās jūti sadraudzības un iecietības trūkumu kristiešu un vispār visu cilvēku starpā?

Es domāju, ka mums Latvijā ir ļoti iezīmēta neiecietība jau sabiedrībā. Pat tajās Āfrikas valstīs, kurās dzīvoju, redzot viņu vajadzības, pārsteidza cilvēku iecietība vienam pret otru. Tāda ir mana pieredze, protams, citi var domāt savādāk. Mēs, latvieši, esam neiecietīgi... Tas jau arī nav noslēpums.

Protams, kristieši tepat vien dzīvo, šajā sabiedrībā. Sadraudzība var sākties no brīža, kad es saprotu, ka man vajag citus cilvēkus un ka viņi ir tādi paši cilvēki, kāda esmu es.

Kad es citus cilvēkus pieņemu, nedomājot viņus pārveidot, bet gan mainīt kaut ko sevī.

Vienkāršāk sakot: kad es, latvietis, iznāku no savas viensētas, lai satiktu otru, ir laiks sadraudzībai.

FOTO: no personīgā arhīva

Kā dzīvē izpaužas draudzības un iecietības trūkums? Kāpēc tas, tavuprāt, rodas?

Es jau iepriekš runāju par to, ka mēs īstenībā maz viens otru pazīstam un tādēļ nav tādas savstarpējas uzticēšanās.

Mūsu cilvēce ir ļoti ievainota un tāpēc cilvēkos ir bieži vien ir aizsargreakcija.

Lai mani nesāpinātu vēl vairāk vai arī lai es aizsargātos, man ir nepieciešams aizsargmūris. Neapšaubāmi, mēs esam lepni savā būtībā un, lai satiktu kādu mazāku, ir jānolaižas zemāk, bet tas ir grūti.

Vai tev ir idejas, kā savstarpējo naidīgumu un neiecietību cilvēkos mazināt?

Tad, kad es personiski redzu, ka neesmu pati pilnība, un apzinos savu nabadzību, tad es pieņemšu arī otra nabadzību. Un varbūt tas darīs iespējamāku manu komunikāciju ar citiem. Dievs visiem mums var palīdzēt, ja vien mēs viņa palīdzību pieņemam. Viņš ir tas, kurš dod man cerību sev, un tad es varu cerēt arī par citiem. Man šķiet, ka viss nav tik drūmās krāsās.

FOTO: no personīgā arhīva

Kopiena «Chemin Neuf» radās Lionā, un arī tagad tās centrs ir Francijā. Dažas dienas pēc nesenajiem teroraktiem un uzbrukumiem žurnāla «Charlie Hebdo» redakcijai tu biji Francijā. Lūdzu, pastāsti par saviem iespaidiem!

Jā, piektdienas rītā lidoju uz Parīzi un lidmašīna tika novadīta uzgaidāmajā gaisa telpā, nevarējām nolaisties, jo policija pie «Charle de Gaulles» lidostas veica savus manevrus. Šie notikumi bija jūtams šoks Parīzes un arī Francijas sabiedrībā, radās kaut kāds pat neapzināts aizdomīgums pret citu tautību, sevišķi arābu valstu, iedzīvotājiem. Vienlaicīgi, lai kliedētu kaut kādas aizdomas, tika intervēti islāmticīgie cilvēki vai arī viņi vienkārši izteica savu attieksmi par šiem notikumiem.

Iepriekš tu TVNET sacīji, ka toreiz Parīzē izjuti cilvēku bailes, bet vienlaikus ļaudis pārsteidzoši operatīvi mobilizējās un izgāja ielās, lai protestētu pret terorismu un tā sētajām bailēm. Juti cilvēku vienotību. Kā tev šķiet, vai tiešām jānotiek kaut kam šausmīgam, lai cilvēki pārtrauktu cīnīties viens pret otru, bet gan apvienotos?

Es nedomāju, ka jānotiek kaut kam tik dramatiskam, lai mēs apjaustu, ka visi vairāk vai mazāk esam vienādi mūsu cilvēciskajā aspektā. Vienkārši reizēm mēs nevaram otru saprast, ja nemākam viņa valodu. Šodienas mediju pasaulei ir visi ieroči, lai vienotu tautas un reliģijas, vai arī lai vairotu neizpratni un naidu.

Daļa pasaulē notiekošo konfliktu saistīti ar cīņām par reliģisko ietekmi. Kāpēc dažiem cilvēkiem šķiet svarīgi pārliecināt otru, ka viņa ticība ir svarīgāka un pareizāka? Kāpēc viens cilvēks nevar ticēt Jēzum, otrs – Allāham, bet abi divi dzīvot viens otram blakus mierā?

Nezinu, vai patiesībā jautājums ir par ticību, drīzāk par varu.

FOTO: no personīgā arhīva

Vai un kā, tavuprāt, panākams miers pasaulē?

Tā, lai nebūtu arī noziedzības? Gribētos ticēt, bet laikam ticība par mazu. Viss atkarīgs no mums, cilvēkiem.

Varam būt ļoti iejūtīgi viens pret otru, bet varam būt arī ļoti ļauni.

Es nevaru mainīt varbūt pasaules politiku, bet varu mainīt savu attieksmi. Domāju, ka Mohandass Gandijs un Nelsons Mandela ir miera pravieši.

Uzdošu mazliet utopisku jautājumu - vai mēs kādreiz piedzīvosim pasauli, kurā cilvēki nekaro viens pret otru? Ņemot vērā, ka pasaules vēsture sastāv no dažādu karu apraksta, vai tas vispār ir iespējams?

Es neesmu pareģe, bet, kamēr mūsos pašos būs vienaldzības, nosodījuma, kritikas un varas gars, mēs nevaram gaidīt, lai tas izzustu arī no citiem. Man ļoti gribētos, lai dominē saprāts.

FOTO: no personīgā arhīva

Atgriezīsimies pie Lieldienu tēmas, ar ko sākām sarunu: vai un kā kristiešu Lieldienas mijiedarbojas ar latviešu tautas tradīcijām?

Lieldienas kristiešiem nav tikai olu ripināšanas svētki. Daži saka – ola ir jaunas dzīvības simbols, bet patiesībā mums nevajag citus simbolus, mums ir Dievs, kas ir augšāmcēlies un grib mūs visus pacelt pie sevis.

Protams, mums ir ļoti skaistas un krāsainas latviešu tautas tradīcijas, piemēram, olu krāsošana. Tas nav nekas slikts, bet galvenais ir atcerēties Lieldienu jēgu.

Ne jau saēdoties olas, mēs kļūsim laimīgāki.

Arī svinot Lieldienas latviskās tradīcijās, jāatceras, ka mums ir glābējs. Mums nav jāizdomā kaut kas jauns.

Bet tu pati teici, ka daudz cilvēku mūsdienās netic, ka Kristus ir glābējs.

Ticība ir dāvana un to var lūgt, bieži mēs esam pašpietiekami un neko nelūdzam. Un tad dzīvē pienāk kāds izmisuma brīdis, kad pēkšņi cilvēks dabīgi atceras, ka viņam ir pie kā vērsties

Varbūt tad cilvēkam ir jānolaižas no saviem iedomātajiem augstumiem un jāvēršas pie Dieva, lai viņš kaut kādā veidā parāda sevi. Es neticu, ka Dievs neatbildēs kaut vienam cilvēkam, kurš vērsīsies pie viņa. Protams, ja vien cilvēks gribēs to sadzirdēt. To es saku no savas pieredzes, pati esmu to piedzīvojusi.

Kā tu domā – vai šodienas cilvēkam ir viegli nolaisties no saviem augstumiem, kur viņš ir iedomājies, ka pats visu var, un pateikt – nē, diemžēl nevaru gan visu pats izdarīt, man ir vajadzīgs glābējs no malas?

Cilvēkam jāsaprot, cik tālu viņš var pārvaldīt savu dzīvi. Agrāk vai vēlāk mēs sapratīsim, ka neesam tikai mašīnas, patērētāji. Mēs esam kaut kas vairāk.

Dievs mums atļauj visu, bet vai mums viss ir vajadzīgs?

Kā zināt, vai un kas no visa pieejamā man ir vajadzīgs?

Varbūt jāsāk uzdot jautājumi savai sirdij. Ja mēs nevienam neuzticamies, sāksim jautāt savai sirdij. Varbūt tā iezīmēs veidu vai ceļu, pa kuru mums iet.

FOTO: no personīgā arhīva

Kā jūs kopienā izdzīvojat Lieldienas?

Centrālais notikums ir Dievkalpojums vai Svētā Mise katram pēc savas konfesionālās piederības. Tam pēc ilgā gavēņa laika seko svētku pusdienas, kas parasti ir sadraudzības laiks.

Kuras Lieldienas un kāpēc tev visvairāk palikušas prātā?

Laikam visspilgtāk man atmiņā palicis laiks no svinētajām Lieldienām Otkombas abatijā. Francijā mūsu abatijās liela nozīme ir skaistai liturģijai.

Ko tu Lieldienās cilvēkiem novēlētu?

Lieldienās mēs sakām: «Kristus ir augšāmcēlies!»

Varbūt paceliet savus skatienus uz augšu! Ne tikai uz debesīm, bet sirdī uz augšu.

Kas tad ir augstāk par mani? Kurš ir augstāk par mani?

Bet ja mēs ceļam skatienu augšup, līdzi ceļas arī deguns. Cilvēkus ar paceltiem deguniem uzskata par lepniem...

(Sirsnīgi smejas.) Nav tik traki! Vajadzīga iekšēja paskatīšanās augšup. Cilvēkam jāuzdod sev jautājumi – vai es esmu pirmais un augstākais? Tāpēc novēlu cilvēkiem Lieldienās paskatīties augšup savā sirdī! Ir svarīgi būt labam otrajam, jo kāds ir pirmais.

Te varat izlasīt vairāk par Ineses dzīvi:

Uz augšu