Dāvāsim viens otram vairāk prieka!

Kas kristiešiem ir Lieldienas?

Lieldienas kristiešiem ir Kristus augšāmcelšanās svētki. Man šķiet, ka viena no šodienas Eiropas problēmām ir patiešām noticēt, ka Kristus ir augšāmcēlies. Kad strādāju Vācijā draudzē, ļoti maz cilvēku teica, ka tā pa īstam noticējuši Kristus augšāmcelšanās faktam. Vēl šodien ir dažādas apstrīdēšanas un pierādījumu meklēšanas. Mēs meklējam Jēzus kapa vietu un citas lietas, lai noticētu, ka viņš patiešām augšāmcēlās. Patiesībā tas ir noslēpums, un, ja mums ir dota ticība tam noticēt, Lieldienas ir mūsu svētki. Jēzus augšāmcelšanai var noticēt tikai tad, ja cilvēks personīgi ir saticis viņu savā sirdī, ja Jēzus nav tikai tēls no grāmatām vai katehēzē dzirdētā. Lai noticētu, nepieciešama personīga tikšanās ar Jēzu, kurš ir augšāmcēlies.

Nesen lasīju tādu frāzi – cilvēkam, kurš tic, nav vajadzīgi nekādi pierādījumi, bet cilvēku, kurš netic, nekādi pierādījumi nepārliecinās.

Tas ir ļoti labi pateikts! Bet es domāju, ka mūsu Dievs ir tik pārsteidzošs, ka viņš kādreiz uzrunā arī neticīgo.

Bieži vien Dievs mēģina cilvēku kādās dzīves krustcelēs noķert, bet mēs esam tik steidzīgi, ka paskrienam Dievam garām.

Tad viņš mūs mēģina noķert nākamajās krustcelēs. Es ticu, ka kristiešu Dievs ir Dievs ne tikai nelielai kristiešu grupai, bet visiem pasaules iedzīvotājiem. Dievs mīl visus cilvēkus, lai kāds mēs katrs arī būtu.

Kristiešiem Lieldienas jeb Jēzus augšāmcelšanās svētki ir tik svarīgi, jo mēs ticam, ka Dievs ir dzīvs. Mums Jēzus nav vēsturiska stāsta varonis, mums Dievs šodien ir tikpat dzīvs kā pirms 2000 gadu.

Tu teici, ka Dievs mīl pilnīgi visus cilvēkus, arī tos, kas netic viņam. Tad kāpēc ir tik daudz ciešanu? Ļaudis cieš tik dažādos veidos un vecumā.

Domāju, ka tas saistīts ar mūsu atbildību un mūsu brīvo gribu. Vai mēs patiešām esam labi šīs zemes saimnieki? Varbūt nav jāskatās tik tālu un nepārtraukti jāpārmet citiem, bet jāanalizē, kā mēs dzīvojam un saimniekojam Latvijā? Un kā mēs izturamies viens pret otru?

Mēs paši radām ciešanas sev un saviem tuviniekiem.

Ciešanas ir grēka sekas. Tad, kad mēs pa īstam apzināmies, ka esam grēcinieki, un saprotam, ka paši sevi nevaram izglābt, mēs meklējam glābēju. Apziņa, ka man ir vajadzīgs glābējs, ir liels solis uz priekšu. Mums ir jāsaprot, ka ar tikai ar saviem spēkiem nevaram visu izdarīt.

Daudz ciešanu nāk no mūsu katra mazās dzīves vēstures, piemēram, ģimenē, dzīvesvietā, darbavietā. Varbūt kādreiz vajag paskatīties atpakaļ, lai noskaidrotu, no kurienes ciešanas radušās un kāpēc tās ir.

Vai Dievam ir vajadzīgas mūsu ciešanas? Nedomāju gan! Mēs nedrīkstam tā teikt un vispārināt lietas.

Varbūt ciešanas ir brīdis, kad Dievs var pieiet tuvāk cilvēkam? Iespējams, ciešanās cilvēks Dievam uzreiz nepateiks nē un uz redzēšanos?

Tā var būt, bet jāapzinās, ka Dievs nerada ciešanas. Taču ciešanas var būt brīdis, kad cilvēks apzinās nepieciešamību pēc palīdzības no malas. Dievs, kuru es iepazinu, ciešanu brīdī ir vistuvāk. Tas nenozīmē, ka mums, cilvēkiem, nebūtu jāatbalsta vienam otru un jāpalīdz.

Diemžēl bieži esam ļoti vienaldzīgi par to, kas notiek ar otru cilvēku.

Gribēju dzirdēt tavu viedokli par piedošanu, kas ir saistīta ar ciešanām.

Esmu novērojusi, ka reizēm ir grūti ne tikai piedot, bet arī pieņemt piedošanu. Dažkārt ir vieglāk atļaut mazgāt kājas otram, nekā ļaut, lai otrs nomazgā man. Cilvēki ir tik ļoti lepni, ka ir vajadzīgs ilgs laiks, lai piedotu. Kad sākam apzināties savu lepnību, tas ir milzīgs pluss. Vispār cilvēkam būtu jāiepazīst, kāds viņš patiesībā ir. Tad mēs sapratīsim, ka lepnība ir mūsu trūkums nevis ieguvums.

Piedošana sākas tajā brīdī, kad sākam sevi apzināties. Ar to saistītas mūsu attiecības ģimenē un ārpus tās ar citiem cilvēkiem.

Dzīve ir liela piedošana un piedošanas došana otram.

Abas šīs darbības notiek bez mitas. Arī Dievs mums nepārtraukti piedod. Bet mums ir jāpieņem piedošana no Dieva!

Kā tev šķiet, vai piedot un lūgt piedošanu var par visu?

Man kā kristietei ir gandrīz pienākums piedot visu, jo Svētajos Rakstos teikts, ka jāpiedod ne tikai septiņas reizes, bet gan septiņdesmit reiz septiņas reizes. Tas nav tāpēc, lai es skaitītu, cik reižu esmu piedevusi, bet gan tāpēc, lai parādītu, cik daudz reižu ir jāpiedod. Dieva noteiktais skaits ir gandrīz neizmērojams.

Uzskatu, ka ir jāpiedod pat tad, ja nodarīta liela pārestība. Reizēm ir vajadzīgs laiks. Ne man būt brāļa vai māsas tiesnesei! Ne man būs tiesāt kādu! Nākamajā solī es pati varu izdarīt tieši tādu pašu vai pat sliktāku kļūdu.

Līdz ar piedošanu sākas pazemības skola. Pazemība mūsdienu sabiedrībā nav pārāk populāra un pieņemama, jo šis ir pašapliecināšanās un sevis pierādīšanas laiks. Bet sevis attīstība un pierādīšana neizslēdz pazemību. Mums jāsaprot, kādi mēs patiesībā esam, un jāpieņem sava patiesā būtība, nevis jāveido savs ārējais veidols kā skaistai būtnei.

Vai harmonisks cilvēks būtu tāds, kuram iekšējā būtība un ārējais skaistais veidols sakristu?

Droši vien, bet ikdienā parasti tā nav. Tad jau mēs būtu pilnīgas būtnes, kurām nevajadzētu glābēju. Ja mēs paši ar visu tiktu galā un varētu visu kontrolēt, mēs paliktu par maziem dieviņiem. Svētais Pāvils teicis, ka mums katram iekšā ir kāds dzelonis, kas diemžēl visu mūžu atgādina par sevi. Tas par sevi atgādina gan celibātā, gan laulības dzīvē.

Katram cilvēkam ir iekšējie dzeloņi, kas ik pa laikam mums iedur.

Kāpēc?

Tāpēc, ka mēs esam tikai cilvēki. Paldies Dievam, ka mēs esam tikai cilvēki! Kā pats Svētais Pāvils saka - lai mēs netaptu iedomīgi. Lai es sevi nevajadzīgi un muļķīgi nepaaugstinātu.

Vai tev ir idejas, kā no šiem dzeloņiem tikt vaļā?

Pirmkārt, man ļoti labi jāapzinās un jāatpazīst, kas ir manas vājās vietas. Otrkārt, es lūgšu Dievam palīdzību, bet arī pati varu izmantot līdzekļus, lai šis dzelonis nebūtu tik aktīvs. Piemēram, ja es zinu, ka internets ir tas, kurš mani atdala no reālās dzīves un ieved ilūziju, virtuālajā pasaulē, tad man ir jāpieņem konkrēts lēmums ierobežot tā lietošanu.

Vai tev pašai ir izdevies izņemt savu dzeloni?

Nedomāju vis, es arī pati to nevarēšu, bet tas ik pa laikam man palīdz atcerēties, ka es, Inese, esmu vājš cilvēks, nebūt ne perfekta. Un tomēr es zinu, ka manā nespēkā ir kāds, kurš nāk palīgā.

Daļa cilvēku pirms Lieldienām ievēro gavēni, atsakoties no dažādām lietām, piemēram, gaļas ēdieniem, TV pārraidēm. Kas tavā izpratnē ir gavēnis? Vai tu to ievēro?

Gavēnis baznīcas izpratnē ir gandarīšanas vai gaidīšanas laiks. Tas ir laiks, kad varam mainīt kaut ko mūsu attieksmē pret sevi, citiem un visbeidzot pret Dievu. Es izdzīvoju gavēni lielos vilcienos, bet vienlaikus cenšos sev neuzlikt augstāku latiņu, nekā spēju to izturēt. Man ir bijušas lielas apņemšanās, piemēram, sākt milzīgu diētu gavēņa laikā, gan garīgi, gan fiziski atjaunojoties, bet jau pēc pirmās nedēļas mākslīgi uzliktā latiņa krīt.

Neapšaubāmi, zināma atturība mums var tikai palīdzēt.Tad es sāku domāt, kas man palīdzētu šajā periodā vairāk veltīt laiku kaut kam citam, nekā es parasti to daru ikdienā, piemēram, nolemju atteikties no nevajadzīgas laika pavadīšanas internetā, lai šajā laikā palasītu kādu grāmatu vai turpinātu mācīties. Cilvēkiem ir jāmācās un jāattīsta sevi visu mūžu. Gavēņa laikā ir vērts vairāk padomāt arī par kādu klusuma dienu un apceres laiku, par apstāšanos pirms Lieldienām.

Es pārāk nekoncentrējos uz ēšanas gavēni, bet vienlaicīgi ievēroju baznīcas pieprasīto atturību no gaļas ēdieniem piektdienās. Tas jau ir neliels disciplīnas vingrinājums.

Reizēm atteikšanās ir tik grūta! Iesaku katram pamēģināt atteikties – vai es to spēju vai ne?

Kas notiek, ja tu apzinies, ka tomēr nespēj atteikties? Tad apzinies sevi kā grēcīgu cilvēku?

Ēšana vai neēšana mani nepadara par grēcinieku. Ir citas atteikšanās, kuras manā dzīvē būtu milzīgas uzvaras, ja es no tām atteiktos. Jā, es sevi apzinos kā grēcīgu cilvēku, bet ne jau veselajiem ir vajadzīgs ārsts. Bet šodien biju pie grēksūdzes. Apzinos, ka ik pa laikam man jālūdz Dievam palīdzība. Grēksūdze ir ne tikai grēku piedošana, bet arī atjaunošana Dieva žēlastības stāvoklī. Nav nemaz tik viegli reizēm aiziet uz grēksūdzi, jo dažkārt gribam izskatīties labāki, nekā patiesībā esam. Bet grēksūdze ir ļoti laba. Varam to salīdzināt ar Rembranta Pazudušā dēla gleznu, kur tēvs gaida sava dēla atgriešanos pie viņa. Tēvs savu pazudušo dēlu redz jau pa ļoti lielu gabalu nākam atpakaļ, un viņš ir tas, kurš steidzas pretī savam bērnam..

Man šķiet, ka arī Dievam skaistākie svētki ir tad, kad kāds nolemj atgriezties pie viņa.

Pirmslieldienu laikā kristieši vairāk pārdomā par Kristus un savām ciešanām, bet Lieldienu laikam raksturīgs prieks. Kā šodien izdzīvot prieku?

Kristiešu ticībai Lieldienas ir ticības atslēga. Mēs ticam dzīvībai un arī tam, ka Kristus ar savu upuri mūs visus jau ir atpircis. Apcerot šādu noslēpumu, es varu patiešām priecāties. Nebūt vairs grēka verdzībā, bet izvēlēties brīvību. Tas nenozīmē, ka mēs vairs neesam grēcīgi cilvēki, nepārpratīsim.

Kas, tavuprāt, ir patiess prieks? Vai tu bieži to piedzīvo?

Es domāju, ka patiess prieks ir tas, kas nāk no manas sirds. Jā, man ir interesanta dzīve, un es bieži esmu kopā ar dažādiem cilvēkiem, ar kuriem varu dalīties savā priekā vai skumjās vai arī dalīt prieku ar viņiem. Kristiešiem būtu jādalās vairāk ar prieku.

Vai prieku var iemācīties? Kā?

Ja varam iemācīties mīlēt otru cilvēku, pieņemt un censties saprast, piedot utt, tad varam iemācīties ar priecāties.

TVNET vārdā vēlu visiem lasītājiem priecīgas Lieldienas!

Intervijas otro daļu portālā varēsiet lasīt pirmdien.

Te varat izlasīt Ineses dzīves stāsta aprakstu: