Vai Eiropa var atļauties ekonomistus pie varas?

Skandināvi par Valdi Dombrovski balsot nevarēs

Ievēlētie parlamentārieši šoreiz ievēlēs Eiropas Padomi un nākamo Eirokomisijas («Eiropas valdības») priekšsēdētāju, kas stāsies pie savu pienākumu pildīšanas 1. novembrī. Pateicoties tā saucamajam Lisabonas līgumam, šogad pirmo reizi būšot iespējams ietekmēt komisijas priekšsēdētāja izraudzīšanu. Līdz šim to paveica intrigas, draudzības un politiskā korupcija. Tagad šī izraudzīšana beidzot būšot demokrātiska un atvērta. Ar vēlēšanu palīdzību. Tāpēc vairākas ES partiju grupas ir jau nominējušas augstajam amatam savus kandidātus un tiek uzskatīts, ka ar šo Briseles «iekšpolitika» kļūs demokrātiskāka, piešķirot vēlētājiem spēcīgāku mandātu.

Tā bija domāts. Taču tagad izskatās, ka Brisele savās «atvērtības ambīcijās» vēl ir krietni tālu no attīstītas demokrātijas, jo lielākās partiju grupas atkal izvirzīs savus kandidātus un teikšana arī šeit atkal būs lielvalstīm. Lielākā parlamenta politiskā grupa ar 275 deputātiem ir EPP (European People´s party), kurā darbojas arī lielākā daļa Latvijas deputātu. Pagaidām šī grupa publiski izvirzījusi šādus kandidātus augstajam amatam: Somijas premjerministru Jyrki Katainen, bijušo Luksemburgas premjerministru Jean-Claude Juncker, īru Enda Nenny un divus eirokomisārus Michael Barnier no Francijas un Viviane Reding no Luksemburgas. Skandināvu medijos pagaidām nekur neparādās bijušā Latvijas premjera Valda Dombrovska kandidatūra šim amatam. Drīzāk tiek aktualizēta nostāja, ka ideja par viena, vienota kandidāta izraudzīšanu katrai no politiskajām grupām ir «slikts variants» (G.Hokmarks). Zviedrijas premjers Fredriks Reinfelds jau rudenī mēģināja par to pārliecināt Vācijas kancleri Angelu Merķeli, iesakot lielajai un ietekmīgajai EPP grupai atteikties no vienota kandidāta izvēles. Sākumā Vācijas kanclere esot šaubījusies, bet pēc tam pievienojusies jaunajai kārtībai (DN, 30.01.2014.). Tas nozīmē, ka marta sākumā EPP izlems, kuru no savējiem bīdīt augstajam «Eiropas valdības» priekšsēža amatam. «Tā ir muļķīga ideja, jo tagad mums nāksies Zviedrijā finansēt kampaņu, lai aģitētu savus vēlētājus par, piemēram, «Vivianu Redingu», kuru mēs nevēlamies redzēt šajā amatā,» uzskata zviedru konservatīvās Moderātu partijas deputāts Per Heister. Viņš norāda, ka ES vēlētāji drīkst vēlēt tikai par kandidātiem nacionālajā sarakstā. Tātad - paust atbalstu Latvijas bijušajam premjeram skandināviem maijā nebūs iespējams. Eirovīzijas «stila» balsojums te pagaidām netiek atļauts, tāpēc katra valsts vēlas redzēt augstajā krēslā savējo.

Nākamā problēma ir jaunās vēlēšanu sistēmas vājais sakņojums likumos. Tiek norādīts, ka valsts un valdību vadītājiem «būtu jāņem vērā» vēlēšanu rezultāti brīdī, kad viņi izraudzīsies Borozzu pēcteci, taču piespiest viņus to darīt neviens nevar.

Sajūsmā par jauno kārtību nav arī sociķi - S&D (Socialist & democrats) - Eiropas Parlamenta otra lielākā politiskā grupa ar 194 deputātiem. Viņi komisijas priekšsēdētāja amatam izraudzījušies savējo - vācieti Martin Schulz. Februārī partija (šķiet) tā arī nobalsos. «Caurmēra sociķi» skandināvu medijos tagad sūdzas par to, ka jaunā balsošanas kārtība novedīs pie federālisma. Eiropas Savienība ar joni kustas federācijas virzienā, un par to virkne dalībvalstu nepavisam nav sajūsmā. Līdzīgus iebildumus pret centieniem padarīt Eiropas Savienību par federāciju pauž arī Ziemeļvalstu zaļie: «Eirokomisija nav un nedrīkst kļūt par ES valdību» (Carl Schlyter (DN. 0.01.2014.).

Liberāļu alianse ALDE (Alliance of liberals and democrats), kas pārstāv 85 deputātus, pagaidām piedāvāja divus kandidātus - somu komisāru Olli Rehn un beļģu bijušo premjerministru Guy Verhofstad. Tikko 20. janvārī soms atsauca savu kandidatūru, un tagad arī liberāļiem ir tikai viens Borozzu amata kandidāts.

Eiropas zaļo partiju grupējums ietilpina sevī arī Pirātu partiju un šeit kandidātu izvirzīšana notika no «saknēm». Tos piedāvāja nacionālo valstu partijas. Pagaidām viņu avangardā ir četri pretendenti Borozzu amatam, un interneta balsojums februārī izšķirs, kurš no četriem - Ska Keller, José Bové, Rebecca Harms vai Monica Frassoni - nokļūs līdz finālam. Pagaidām izskatās, ka no šā grupējuma finišēs francūzis José Brové.

Konservatīvo grupējums ar nosaukumu ERC (European conservatives and reformist group) ar 56 deputātiem pagaidām ir bez reāliem kandidātiem, turpretī kreisie jeb GUE/NGL (European united left, nordic green left) ar saviem 35 deputātiem ir cieši pārliecināti, ka viens vienīgs Alexis Tsipras ir vislabākais pretendents Borozzu postenim.

Savus Eiropas «valdības» premjerministra pretendentus neizvirza 31 eiroskeptiķis. Eiropas idejas negatīvisti ir apvienojušies EFD (Europe of freedom & democracy). Šajā grupā ietilpst diezgan ekstrēms partiju spektrs, to skaitā: UK Independence party, Dansk Folkeparti, Sannfinländarna un Lega Nord. Bez pienesuma šajā gadījumā ir arī 32 deputāti, kas šobrīd darbojas «ārpus grupām», un viņi, protams, nevienu kandidātu augstajam amatam neizvirza. Tā sakot - tikai pievienojas vai nepievienojas.

Dzīvībai bīstamais ekonomisms

Aktuālā politiski ekonomiskā situācija Vecajā kontinentā pašlaik nav apmierinoša. Vairumā dalībvalstu parādās un padziļina savu ietekmi ksenofobiskas, antieiropeiskas partijas. Esošās etablētās politiskās partijas pamazām zaudē savu spēju funkcionēt kā demokrātijas kanāli starp sabiedrību un politiskajām institūcijām.

Pilsoņu un vēlētāju politiskā aktivitāte un ieinteresētība nav mazinājusies, taču viņi izvēlas citas «platformas», lai demonstrētu savu politisko aktivitāti. Digitālā revolūcija ir panākusi tīmekļa politiskos grupējumus, un tur vēlētāji arī uzstājas, diskutē, vajā savus ienaidniekus un atbalsta sev simpātiskos līderus. Tikmēr reālā politiskā skatuve piedzīvo centra eksploziju, jo ekonomiskā krīze ir radījusi priekšnosacījumus «vienkāršotiem politiskiem risinājumiem», t.i., populismam un ekonomismam visos līmeņos. Ar populismu viss ir vienkārši - tur eksistē «labā tauta» un «sliktā elite». Otrajā variantā jeb «ekonomismā» ir tikai divi jēdzieni: «indivīds» un «cena». Protams, abi šie virzieni eksistē ikvienā demokrātijā, taču krīze Eiropā ir iecēlusi tos tronī. Vienkārši tāpēc, ka tā pieprasa ātrus un vienkāršotus risinājumus, no kuriem visizplatītākie pašlaik ir «nacionālas vīzijas» un «ekonomiskas konsolidācijas». Tauta kļūst par klientiem, grupu intereses nostājas priekšā humānisma principiem.

Visām Eiropas valstu valdībām šobrīd «spiež kurpe» tāpat kā Obamam. No vienas puses tiek pieprasīti resursi sagrautās labklājības pilnveidošanai un tradicionālā dzīves stila saglabāšanai, taču globālais ekonomiskais diktāts atkal pieprasa efektivitāti visās dzīves jomās un sagrauj valstis kā bankrotējušus uzņēmumus.

Pieņemu, ka aizvadītā desmitgade nākotnei iemācīs elementāru lietu - šoka ekonomisma paņēmieni pret sabiedrību krīzes situācijā noved pie sabrukuma.

Piemēram, negodīgie Pirmā pasaules kara miera noteikumi noveda pie Hitlera un nacisma nākšanas pie varas Vācijā. PSRS «superlēciens» no sociālisma pie kapitālisma izgāzās Putina Krievijā ar oligarhu efektu visā postsovjetisko valstu zonā.

Nobela prēmijas ekonomistiem tiek dalītas katru gadu, taču neviens no viņiem nespēja atrisināt krīzi tā kā savulaik Rūzvelta New Deal, kas salīdzinoši strauji uzstutēja uz pekām krīzes skarto ASV. Neviens no «Nobela ekonomikas ģēnijiem» nespēja piedāvāt Latvijai Maršala plānu, kas savulaik pacēla Otrajā pasaules karā sagrauto Vāciju. Manuprāt, visām «pasaules bankām», «valūtas fondiem» un «eirokomisijām» turpmāk pirms ieteikumu rakstīšanas krīzes skartajām valstīm vajadzētu padomāt, kādas sekas viņu «izrakstītās zāles» izraisīs attiecīgās valsts sabiedrības funkcionēšanā, cik un kādi būs ekonomisma upuri.

Tāpēc gaidāmās maija Eiroparlamenta vēlēšanas parādīs - vai tie, kas iedzina Latviju parādu lamatās, ir mācījušies no savām kļūdām vai nav šo «mājas darbu» izpildījuši. Tieši šo nostādni es vēlētos turpmāk saklausīt visu mūsu partiju priekšvēlēšanu kampaņās. Man nav svarīgi, kā sauc nākamo Borozzu amata pārņēmēju, bet gan tas, vai viņš turpinās vai neturpinās attīstīt Eiropas un eiropiešu likteņiem bīstamo ekonomismu normālas, demokrātiskas politikas vietā.

Tas šobrīd ir izšķiroši.