Kāpēc Valdis Dombrovskis ir sliktākais premjers Latvijas vēsturē?

Valdis Dombrovskis

FOTO: LETA

Pārmetumus Andrim Bērziņam, kurš piestrādā par prezidentu, nevar salīdzināt ar vilšanos par premjera Valda Dombrovska demisijas patiesajiem iemesliem: viņu slavēja par kompetenci un rīcībspēju; piedēvēja lielu varu un neskaitāmas iespējas labot, koriģēt, atcelt, virzīt... Tomēr, stāvot sabrukuša lielveikala priekšā, viņš pieņēma svarīgāko lēmumu ikviena politiķa karjerā - izšķīrās savas partijas «Vienotība» eksistences apdraudējumu stādīt augstāk par valsts=mūsu interesēm.

Dombrovskis: Aizeju ar padarīta darba sajūtu

Zolitūdes traģēdijai bija jākļūst par piespiedu dzinuli visaptverošām pārmaiņām, kas nozīmētu daudz ko sākt burtiski no sākuma. Katram. Bet tas vienmēr ir grūti, un kādēļ gan tā darīt, ja šādam piemēram sekotāju nebūs daudz, sprieda «Vienotības» spice. Šodien ir redzams, ka sabiedrības šoku par 54 cilvēku bezjēdzīgo nāvi lielveikalā partija izmantoja kā atelpu, lai strauji paātrinātu Valda Dombrovska galīgo izšķiršanos – premjeram priekšroku dodot paša partijas izdzīvošanai, valsti atstājot pusratā. Partijai «Vienotība» nacionālā traģēdija bija ilgi gaidītais jaunais sākums.

Ekspremjera morālās atbildības uzņemšanās par traģēdiju lielveikalā bija nepilnas nedēļas laikā realizēts patiešām pretīgs farss, lai politiskajā virtuvē ar ložmetēju pašaudītos uz tarakāniem. Bet sabiedrībā radītu apjukumu un dabisku satraukumu pārmaiņu priekšā, ko kliedētu šoruden plānotā «Vienotības» «atgriešanās» brūna glābējērzeļa mugurā. Tā gan jau bija ieplānota kā skaistākā «uzvara» partijas vēsturē.

Nepareizi uzbūvēts nams sabruks arī tad, ja tajā notiks labdarības pasākumi bērniem

Kādēļ mums svarīgi zināt premjera Valda Dombrovska demisijas patiesos iemeslus? Šāda izpratne ļauj vieglāk interpretēt jaunās valdības veidošanas procesus, bet, parokot dziļāk, sniedz priekšstatu, kādas intereses pārstāvēs Laimdotas Straujumas (V) valdība.

Nepareizi uzbūvēts nams sabruks arī tad, ja tajā notiks labdarības pasākumi bērniem. Tādēļ ir svarīgi zināt, kā tika būvēta jaunā valdība. Lai to saprastu, ir jāzina, kādēļ atkāpās Valdis Dombrovskis.

Slepenība un ļoti neskaidrie Laimdotas Straujumas valdības veidošanas kritēriji: 1. veicinās politisko nestabilitāti un apdraudēs tiesiskumu, valsti atsviežot atpakaļ 90. gadu politbiznesa reketieru gadsimtā; 2. pastiprinās ģeopolitiskos riskus, jo spēcīgiem spēlmaņiem nepatīk līdzvērtīgi pretinieki, līdzīgi kā ASV nepatīk spēcīga Eiropas Savienība (ES), Lielbritānijai netīk spēcīga ES, Krievijai skauž spēcīga Latvija, Baltijas valstis utt. Šis nerakstītais princips ir nemainīgs ļoti plašā interešu spektrā.

Papīra tīģeris

Politisko gigantu partijas «Vienotība» dzīves cikls strauji tuvojas noslēgumam kā savulaik Tautas partijai. Līdz Saeimas vēlēšanām «Vienotība» vēl eksistēs, bet pēc tam pati ātri vien nograuzīs sev otru kāju un kļūs par piedēkļpartiju. Lielos triepienos šādi varētu raksturot «Vienotības» necilās izredzes pavasarī gaidāmajās Eiropas Parlamenta un Saeimas vēlēšanās rudenī. Šādas bija prognozes pirms «Maximas» veikala sabrukuma 21.novembrī.

Nacionālā traģēdija sniedza vienreizēju iespēju, ko «Vienotība» negribēja laist garām. Valstsvīram Dombrovskim bija iespēja pretoties āboltiņkampariem, bet politisko ambīciju trīsas par paša rožainajām karjeras iespējām un partijas vājās izredzes EP/Saeimas vēlēšanās premjeram šķita piemērots attaisnojums aizmirst, ka Latvijas sasniegumi nepieder viņam vienīgajam - tie ir mūsu kopīgie panākumi, kas uzliek (acīmredzot pārcilvēcisku) pienākumu premjeram upurēt savu politisko karjeru valsts, nevis partijas labā. Bet uz to spējīgas tikai lielas personības – izdarīt neiespējamo un aiziet ar paceltu galvu, suņiem pakaļ rejot. Karjeristi bieži izvēlas vieglāko ceļu.

Premjera Valda Dombrovska atkāpšanās uzruna 27.novembrī, pēc vizītes pie prezidenta, šķita pārliecinoša. Atmiņā atausa līdzība ar Aināra Šlesera krokodila asarām, tomēr izbrīns par premjera emocionālo stāvokli neradās. Neapšaubu, ka konkrētajā brīdī premjera sejā atspoguļojās patiesa līdzjūtība. Bet ziniet, neapšaubāmi patiesa ir arī ēstgriba, kamēr vēders ir tukšs.

Albēra Kamī sieviete atteicās nomirt, jo viņas bērns paliktu viens un mātei tas nebija pieņemams. Ar prātu netverams absurds - kā var atteikties nomirt, ja mēra epidēmijas laikā slimniecei dzīvot atlikuši vien daži mirkļi? Loģikas nav nekādas, vai ne? Nekādu loģiku nesaskatīja arī ekspremjers, lai izdarītu vairāk, nekā no viņa tika prasīts. Tā varētu būt vēl viena dimensija Valda Dombrovska vērtību pasaulē.

Mazākais ļaunums pret Nilu Ušakovu un abi kopā pret sirdsapziņu

Premjera demisija lielu daļu sabiedrības pārsteidza nesagatavotu, žēlīgām vaimanām sekoja skumjas uzslavas par paraugrīcību pretēji citām valsts/pašvaldības amatpersonām, kuriem vienkārši nav iekšu labprātīgi atkāpties no amata, kur nu vēl par ieganstu minot daudziem mūsmāju politiķiem svešo morālās atbildības «slogu».

Premjera atbildības uzņemšanās par, patiesi, katra no mums mazo nolaidību, sākumā arī man šķita izcila valstsvīra cienīgs solis. It sevišķi, kad morālās atbildības karognesējs - Rīgas mērs jau bija nolūkojis pamperu, skaidri saprotot, ka SC pavisam droši nepiecietīs partijas līdzšinējo panākumu pastumšanu kaķim zem astes.

Ekspremjers un Rīgas mērs ir politiķi ar ļoti atšķirīgiem uzskatiem – Dombrovskis vairāk zināms Briseles gaiteņos, Ušakovs – Krievijas vēstniecībā Rīgā. Abu politiķu rīcība «Maximas» traģēdijas sakarā arī šķita kardināli pretēja: pirmais no amata atkāpās, bet otrs nemaz negrasījās.

Tā bija alošanās.

Socioloģisko aptauju reitingos populārāko politiķu bezierunu kalpošana savu partiju stingrajiem uzstādījumiem ir vienojošais aspekts, kas šoreiz ļauj abus pienaglot blakus tām vēl nenosauktajām personām, kuru nolaidības dēļ kļuva iespējama traģēdija «Maximas» lielveikalā: Dombrovska demisija ar noslēptu patieso atkāpšanās iemeslu ir tikpat pretīgi zemiska, cik nepiedodami ciniska ir Ušakova truli spītīgā izlikšanās nesaprotam, ko nozīmē morālā atbildība.

Plastilīna Straujuma

Analoģisks NA radikālo biedru sauklim «krievi nāk» ir «Vienotības» piecus gadus vecais punu grābeklis. 2009.gada vasaras sākumā Dombrovska valdība, baiļojoties par «Saskaņas centra» uzvaru Rīgas pašvaldības vēlēšanās, apzināti noklusēja/sameloja par tūlīt plānoto pensiju samazināšanu un pirmo 500 miljonu latu budžeta cirpienu. Iznākumu mēs visi zinām - jelkādiem līdzekļiem nelaist citus pie varas grožiem ir neveiksmei lemta taktika. Arī vājo (Straujumas valdību) nevar padarīt stiprāku, cenšoties stiprāko padarīt vājāku.

Laimdotai Straujumai sagatavota līdzīga izdzīvošanas skola ar priekšgājēja radītajiem šķēršļiem - līdz vēlēšanām pabeigt ekspremjera iesāktās prudentreformas «Liepājas metalurgā»; «sakārtot» vilcienu iepirkumu; spēcināt maksātnespējas mafijas ķēķi; varbūt pabeigt Norvik bankas brīnumaini nenotikušo bankrotu; pavisam atņemt Valsts kancelejai veiksmīgo valsts interešu pārstāvniecību, lai turpmāk šķīrējtiesās Latvija zaudētu miljonus, citus dāvinot privātajiem advokātu kantoriem kā samaksu par labi padarītu darbu; izvairīties atgūt Parex bankā zaudētos pāris miljardus eiro utt.

Laimdotu Straujumu, visticamāk, gaida politiķa Valda Dombrovska radīšanas recepte, jo tā izrādījusies neticami veiksmīga. Kā gan citādi rīkotos partija, kuras vispopulārākais, veiksmīgākais, spēcīgākais līderis Dombrovskis nupat pameta valsti, lai glābtu partiju? Laimdotu nebūs īpaši grūti atpestīt no izvēles mokām, kad viņai būs jāpieņem «valstiski lēmumi» par labu partijas sponsoru interesēm. Nebūs pirmā reize. Tomēr «Vienotība» vēl pamatīgi nopūlēsies, lai diskreditētu jauno premjeri, pirms viņa varēs pretendēt uz «Vienotības» līderes Solvitas Āboltiņas amatu pēc Saeimas vēlēšanām.

Šķiet ticami, ka tādēļ Straujumas ministru kabinetā vairums ir pūtēji no amatieransambļa, kam nošu partitūras vietā apkārt stāv suflieri no dažādām partijām. Ja Dombrovska pēdējo valdību vismaz sākotnēji varēja saukt par komandu, tad Straujumas iespējamā valdība pavisam noteikti nav Straujumas komanda - vienā mēģenē mēģināts saspiest četru partiju personālijas: sponsoru iemīļotos ziņu pienesējus un partijas gribai sekojošus robotus – ministrus. Tā būs valdība bez diriģenta zižļa.

Līdz Saeimas vēlēšanām Straujumas valdības diriģenta zizlis tiks pārlikts no rokas rokā dziļā slepenībā - starp personām, kurām slepenība ir vienīgais, kas padara viņus svarīgus un ietekmīgus. Atklātība nekaitē valsts interesēm kā to mēģina iegalvot Meninga, Snoudena pretinieki un arī mūsu vietējās tiesībsargājošās iestādes. Atklātība kaitē tikai un vienīgi varas partiju interesēm, jo izgaismo sponsoru jeb ekonomisko grupējumu ietekmi amatpersonu izvēlē un pēc tam attiecīgi arī lēmumu pieņemšanā.

Gulivera vārdiem par Laimdotas Straujumas valdību:

«Latvijā ir šķība paraža. Ja kāds no ministriem atbrīvots no amata, pieci vai seši amata tīkotāji vēršas pie imperatora ar lūgumu atļaut tiem uzjautrināt viņu ar virves deju – pils zālē no vienas sienas uz otru izvelk pēc iespējas stingrāk un augstāk virvi. Tad sākas dejošana un lēkšana. Tas, kurš uz virves lec visaugstāk un nevienu reizi nenokrīt (neizkrīt no atvēlētās lomas), ieņem ministra vietu.

Dažreiz imperators liek kopā ar jaunajiem amata tīkotājiem dejot uz virves arī visiem saviem ministriem un galma ļaudīm, lai pārbaudītu savu valsts vadītāju veiklību. Runā, ka šo izpriecu laikā bieži mēdz notikt nelaimes gadījumi. Ministri un iesācēji krīt no virves kūleņodami un lauž kaklu. Svarīgi piezīmēt, ka pašu imperatoru neviens nekad nav redzējis dzīvu, tikai dzirdējis viņa balsi.»

2009.gada pavasarī nevienam sapņos nerādījās 1777 dienas viena premjera vadībā. Valdis Dombrovskis un viņa partija «Vienotība» ir veiksmīgi pārziemojuši, tikai mēs jūkam prātā un laužam kaklus. Šī ačgārnā lietu kārtība turpināsies arī «Vienotības» jaunās protežē Laimdotas Straujumas vadībā.

Uz augšu