Pēdējo nedēļu politiskajā virtuvē neviļus uzpeldēja jautājums, kas varēja rasties tikai tāpēc, ka potenciālā premjerministre ir sieviete. Viņas vecums.
Kāpēc mēs apspriežam Straujumas vecumu? (157)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tas bija pirms kāda brīža, kad pie politikas debesīm palēnām vēl tikai veidojās jaunā valdība. Jau bija skaidrs, ka to uzdots veidot Zemkopības ministrei Laimdotai Straujumai. Politiskais tirgus sāka uzņemt apgriezienus, amati gūlās uz letes kā treknas laša filejas (daži) vai plikas reņģītes (citi), un pēkšņi tam visam pa vidu atskanēja pats galvenais arguments pret potenciālo premjerministri –
bet viņa taču veca! Viņai taču jau 62 gadi!
Kādu dienu tā pat bija pati pirmā ziņa Panorāmā. Es gandrīz no krēsla nokritu, to dzirdot kā dienas galveno jaunumu! Ziņa gan laikam bija labi domāta, jo viss stāsts beigās vērsās uz to, ka nav jau nozīmes vecumam, ka arī pasaulē daudzi politiķi ir vecumā pat krietni pāri sešdesmit, bet būtībā tas viss nolasījās citādi. Proti – vai kādam ienāktu prātā apspriest sešdesmit divus gadus veca cilvēka piemērotību šim amatam, ja tas būtu vīrietis? Es vismaz šādu gadījumu neatceros. Turklāt situācijā, kad nav ne faktu, ne pierādījumu tam, ka tieši šim cilvēkam vecums var būt traucējošs? (Jā, tvitertelpā palaikam uzvirmo diskusija par kādas citas augstas amatpersonas atbilstību amatam vairāku apstākļu, tostarp arī vecuma dēļ – bet tas ir balstīts uz viņa darbību, nevis plikiem pieņēmumiem).
Neesmu no tiem, kas slimīgi izturas pret katru jautājumu, kas pārkāpj reāla vai iedomāta politkorektuma robežas. Uzskatu, ka drīkst uzdot arī slidenus jautājumus, ja tas kaut ko atklāj. Bet ko atklāj jautājums par Straujumas kundzes vecumu? Tikai to, ka mūsu sabiedrībā, mūsu domāšanā joprojām ir dubulti standarti attiecībā uz sievieti augstā amatā.
Šķiet, sabiedrībā kopumā joprojām nav augstāk vērtētas politiķes par eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu.
Bet ko visi joprojām visspilgtāk atceras no viņas uznāciena uz politiskās skatuves? Viņas puķaino tantes blūzīti, protams! Vai kāds atceras, kādā krāsā bija kaklasaite, teiksim, Zalteram, kad viņš pasludināja savu slaveno Rīkojumu Nr. 2? Varu saderēt, ka ne.
Vācijas kanclerei Angelai Merkelei ir 59. Dženetai Jellenai, ASV Federālo Rezervju vadītājai, būtībā ietekmīgākajai finanšu sievietei šajā valstī, ir 67. Un Barakam Obamam kaut kā nelikās, ka tas varētu būt šķērslis viņas iecelšanai šajā ūbersvarīgajā amatā pirms dažiem mēnešiem. Tā varētu turpināt. Un galu galā –
kad tad sievietei īsti veidot karjeru un iet politikā, ja ne tad, kad izaudzināti bērni
un nav sevi jāsadala starp ģimeni un darbu?
Nav tā, ka es nekritiski jūsmotu par Straujumas kundzi, viņas darbībā pagaidām vairāk jautājumu nekā atbilžu. Un runa būtībā nav par viņu. Runa ir par to, ka varbūt nākamā spējīgā, profesionālā un visādi citādi piemērotā sieviete divreiz padomās, vai vērts iziet lielākos ūdeņos. Jo varbūt arī viņai teiks, ka viņai par daudz gadu. Vai arī otrādi – par maz. Ir kā mēs nedzīvotu gadsimtā, kur spējas un pieredzi vairs nosaka nevis vecums, bet pavisam citi faktori.