Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9786707t1h6cfb.jpg)
Pēdējā laikā ir parādījusies virkne rakstu, kur sievietes dalās pieredzē par attiecībām ar ārzemnieku. Arī es esmu viena no tām. Līdz tam es nebiju ielaidusies nopietnās attiecībās.
Grūti pateikt, kādēļ tas notika. Noteikti liela nozīme bija audzināšanai, taču arī es pati gribēju attiecības veidot ar tādu cilvēku, ar kuru vēlos būtu no visas sirds. Protams, kā jau katrai meitenei (vai vismaz vairākumam), man bija vesels saraksts ar ķeksīšiem: jābūt normāla izskata, ar darbu, ar mašīnu, protams, dzīvoklis... Kā arī - viņam noteikti ir jābūt ārzemniekam. Tā nu sagadījies, ka esmu vairākus gadus dzīvojusi ārzemēs, un man tomēr ārzemju mentalitāte liekas tuvāka.
Tā nu gadi gāja, un nebiju spējusi nevienu satikt, turklāt domāju: "Ja jau tik ilgi gaidīju, tad jau noteikti varēšu pagaidīt vēl..." Visbeidzot atmetu visas cerības un nolēmu doties prom no Latvijas. Dabūju darbu ārpus Latvijas, nopirku biļetes, viss bija izplānots - es
aizbraukšu prom un tur satikšu savu īsto un vienīgo.
Bija palikuši pāris mēneši līdz prombraukšanas brīdim, taču savā vārdadienā sajutos bezgala vientuļi. Man taču bija 24!!! Man bija darbs, draugi, mašīna, viss, ko meitene var vēlēties, izņemot mīļoto.
Tā nu nolēmu ieiet iepazīšanās portālā, kur starp daudziem latviešu sludinājumiem bija viens maziņš angļu valodā. Mani tas piesaistīja ar to, ka bija pavisam vienkāršs (kādi divi teikumi). Mēs sākām sarakstīties. Tā tas turpinājās divas nedēļās. Bet man taču tūlīt, tūlīt bija jābrauc prom, tādēļ nolēmām satikties. Tā bija vienreizēja nakts, nekas vairāk kā skūpsts nenotika, taču mēs norunājām visu nakti, līdz pieciem no rīta!!! Viņš bija tieši tāds, kādu es biju vēlējusies.
Kad iepazināmies tuvāk, manam sarakstam nācās piedzīvot sakāvi: viņš bija bez darba, morāli nospiests (gan darba dēļ, gan arī iepriekšējo attiecību dēļ, kurās, manuprāt, sieviete ir izdarījusi visu, lai padarītu otra dzīvi nožēlojumu un noniecinātu otra pašapziņu. Domāju, ka sievietes man piekritīs, ikviena to prot, kad vēlas...), šķīries, bez naudas, gandrīz bez dzīvokļa. Viss, kas viņam bija, bija viņa personība, un es jau biju paspējusi iemīlēt viņu.
Tā kā esmu samērā racionāla būtne, protams, bija ļoti grūti izšķirties, kam tad īsti uzticēties – sirdij vai prātam, jo tie abi domāja divas dažādas lietas. Ar prombraukšanu viss bija izplānots, tādēļ tik un tā nolēmu doties projām. Atskatoties atpakaļ, tas bija vispareizākais, bet arī vissmagākais lēmums. Bija neizturami smagi atrasties tālu. Es neesmu no tām, kas piekrīt, ka attālums satuvina.
Attālums - tas ir ļoti smags pārbaudījums.
Lidoju uz Latviju pāris reižu mēnesī un katru reizi redzēju, kā viņš grimst dziļāk un dziļāk. Man bija tik neizturami skatīties. Es ieguldīju milzum daudz laika, pierunājot viņu pārcelties pie manis (uz ārzemēm), jo tad taču mēs būtu kopā. Mēs pavadījām lieliskus, bet arī smagus mēnešus ārpus Latvijas. Lieliskus – jo bijām kopā, smagus, jo... viņš bija kā traumēts suns ar piežmiegtu asti. Viņam bija pilnībā sagrauta pašapziņa. Viss bija gadiem krājies – gan neveiksmīga pirmā laulība, gan pieredze Latvijā (diemžēl viņam tā nebija no labākajām).
Atzīstos, ka droši vien varēju atbalstīt viņu vairāk, bet arī man bija grūti, jo pazinām viens otru tikai mēnešus un, godīgi sakot, ne draugi, ne ģimene par mūsu attiecībām nejūsmoja. Taču es centos, cik spēju, – strādāju divos darbos, lai mums būtu pietiekami naudas, un tajā pašā laikā centos viņu iedrošināt un likt justies mīlētam un spējīgam uz kaut ko. Lai gan pagāja tikai gads, līdz viņš atrada darbu, man likās, ka pagājusi mūžība.
Bija ļoti daudz sarunu, asaru un morāli smagu brīžu.
Bija jāpaiet vēl diviem gadiem, milzumam pūļu un runāšanas, uzklausīšanas, lai es iepazītu viņu kā vīrieti, kuru biju ieraudzījusi mūsu pirmajā tikšanās reizē. Man ir patiess prieks skatīties, kā viņš ir izpletis spārnus un lido tā, kā viņš ir to pelnījis.
Viss jau būtu labi, bet tā pati sieviete, kura bija nesusi tik daudz sāpju, ir tepat - viņiem ir kopīgs bērns. Sieviete izmanto bērnu visos iespējamos veidos, lai dabūtu to, ko vēlas. Diemžēl nedz savu profesionālo, nedz personīgo dzīvi viņa nav spējusi sakārtot. Negribu attaisnot savu vīrieti, jo, manuprāt, viņš ir pārlieku pieklājīgs un iejūtīgs, no kā cieš visvairāk viņš pats. Taču tā, kā rīkojas viņa, ir nepiedodami. Viņa ne tikai neļauj vīrietim pavadīt laiku ar savu bērnu tā, kā viņš to vēlas, bet arī turpina viņu morāli terorizēt.
Mīļās sievietes, tā vietā, lai dzeltu citiem, jo pašu dzīve nav izveidojusies, aizveriet šīs durvis ciet, lai spētu atvērt jaunas! Aizejiet pie psihologa, ja tas ir nepieciešams, taču, turpinot nēsāt kādu neizsāpētu sāpi, nav iespējams atvērt sirdi jaunai mīlestībai un arī baudīt dzīvi.
Zinu, ka daudzām sievietēm šobrīd ir grūti, un noteikti ir brīži, kad ikviena šaubās par to, kā tad būtu jārīkojas, bet, kā teica Antuāns de Sent-Ekziperī: "Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams."