Vienatne nozīmē dialogu ar sevi

Kļūst pat par cīruli

Reizēm man liekas, ka sievietes uzņēmušās mājasdarbus tikai tāpēc, ka visi citi tad viņas liek mierā, smaidot teic Aiga, 47 gadus veca skolotāja, kurai mājās ir vīrs, divi sākumskolēni, bet lielā meita jau dzīvo savrup. Mehānisks darbs atbrīvo prātu, rokas strādā, bet dvēsele atpūšas.

"Kad visi ir mājās, grūti būt pa īstam vienai. Vīrietis tā var – "ieiet" televizorā vai datorā, un viņš ir viens, pats savā pasaulē. Neviens viņam netraucē. Trīs reizes jāparauj aiz rokas, lai no tās izdabūtu ārā. Tās ir kā tādas vēsturiski izveidojušās ekskluzīvas tiesības uz vienatni, ko bauda vīrietis. Sieviete var mizot kartupeļus, bet vienlaikus vienalga jāuzklausa, ko bērni saka, un jāseko līdzi, kas mājās notiek. Tāpēc man vislabāk patīk, kad visi ir prom un es viena kārtoju māju. Sakārtoju māju un arī sevī visu salieku pa plauktiņiem."

Aiga atgādina, ka ikvienai ģimenei jau izveidojas savs modelis, kā saprasties, kad un kā katrs var palikt viens.

Pēc principa - "kurš vairāk var turēt, tas vairāk arī pielāgojas".

Ģimene dzīvo tuvu skolai, tāpēc bērni var celties tikai astoņos. Lai būtu brīdis pašai sev, Aiga ceļas septiņos. Vienatne bija tik svarīga, ka lika modinātāju un pamazām no pūces kļuva par cīruli. Modinātājs nepieciešams joprojām, bet ir motivācija celties. Viņa zina, ka tad varēs netraucēti padzert rīta kafiju un pabūt pie datora. Otrs brīdis – vakarā, kad visi citi aizgājuši gulēt.

"Esmu iemācījusies arī pa dienu zagt sev vienatnes mirkļus. Tas iespējams arī skolā, kad ir “logs” vai stundas beigušās. Turklāt ieguvums no vienatnes ir kā C vitamīns – nepieciešams, bet organismā tas neuzkrājas, jāgādā par ikdienas devu. To nevar sakrāt atvaļinājumā vai kādā prombūtnē visam pārējam gadam," secina Aiga.

Viņa nenoliedz, ka reizēm darbā tiek novesta tik tālu, ka, mājās pārnākusi, tā arī pasaka – nerunājiet ar mani! Vai gluži vienkārši nerunā, un viss.

Laiks pašai ar sevi ļauj nomierināties, atgūt dvēseles līdzsvaru un "atgriezties".

Satiek sevi ceļā

Viens esmu tikai ceļā, kad mašīnā braucu no Liepājas uz Ventspili vai Rīgu darba darīšanās, pastāsta četru bērnu tēvs, 38 gadus vecais Andris. "Mēs visi kopā turamies, man ir mīloša sieva, burvīgi bērni. Darbā esam kopā un brīvajā laikā arī kopā. Vienatne ir tikai pārbraucienos, kad visu salieku pa plauktiņiem, izdomāju, kas padarīts, ko vajadzēja citādāk. Mājās, kad iekrīt gultā, tad jau viss, neko vairs nepadomāsi. Mūsdienu trakajā skrējienā visi ir pārstrādājušies," teic Andris.

Rezultātā piektdienas vakarā pārtikas veikalā pirktākā prece ir alkohols – daudzi negrib kontaktēties ne tikai ar citiem cilvēkiem, bet arī ar sevi. Reibumā, lai arī kopīgā iedzeršanā, nekas pa plauktiņiem nesaliksies. Nekārtība būs vēl lielāka.

Andris atpūtu un spēkus gūst ģimenē, darbojas arī sabiedriskās aktivitātēs; izveidots interešu centrs mikrorajona bērniem. “Laikam jau esmu tāds cilvēks, ka man to vienatni tik daudz nevajag, – ja būtu citādāk, ģimene, darbs arī veidotos citādāk," viņš pieļauj.

Nesen kopā ar sievu bijis nedēļu komandējumā Vācijā. Pēc ilgiem, ilgiem laikiem bijuši divi vien, bez bērniem. "Atgriezāmies ar pavisam citiem spēkiem!" neslēpj uzņēmējs.

Atrast laiku un vietu

Būt vienam nozīmē piedzimt attiecībām pašam ar sevi, raksturo psiholoģe Vineta Šplīta. Tikai atrodot,

sastopot un nepazaudējot sevi, cilvēks spēj veidot attiecības ar citiem.

Katram cilvēkam ir atšķirīgs nepieciešamais laika daudzums vai apstākļi, bet nepieciešamība veidot dialogu ar sevi, būt vienatnē ir neizbēgama, vajadzīga ikvienam.

Viņa piesauc pasaku par Pelnrušķīti, kur ir uzdevums šķirot zirņus no graudiem. Vienatne ļauj sašķirot svarīgo no nesvarīgā saskaņā pašam ar sevi, saviem priekšstatiem, nevis apkārtējo diktāta, gaidām vai maldiem.

Informācijas ikdienā ir tik daudz, ka vienatne tās apstrādāšanai ir svarīga jo īpaši. "Ir sabiedrības prasības, normas, dažādi uzstādījumi, pienākumi, vēlmes, ko vajag, kas jādara – bieži cilvēks apjūk tajā visā, zūd atskaites punkts.

Ja nav iespējas kvalitatīvai, pašpietiekamai vienatnei, ir grūti orientēties.

Cilvēks kļūst dusmīgs, neapmierināts, jo zemapziņā jūt – viņš skrien līdzi citiem, nav pārliecināts, vai dara to, ko pats vēlas. Turklāt vienlīdz svarīgi ir gan mērķi, gan garīgās attīstības process. Vienatne kā pietura, kurā apstājas, lai uzkrātu spēkus. Kādu brīdi ir jāapstājas un jāizvērtē – kurā ceļa posmā es esmu, vai mērķis joprojām ir īstais," teic psiholoģe.

Viņa atceras, ka pašai tas bijis liels ieguvums – atskārsme, ka var justies labi vienatnē, spēj būt saskaņā ar sevi.

"Katram ir savs ceļš, savs laiks, kad cilvēks saprot un prot būt viens. Ja cilvēks iegulda savā radošajā, garīgajā attīstībā, tie vienatnes brīži ir pats par sevi saprotams – kā rīta kafija vai pēcpusdienas tēja. Citi nodarbojas ar jogu, garīgās prakses piedāvā meditāciju, lūgšanas. Dieva dzirksts, radošais jau ir katrā no mums, bet visvairāk uzplaukst vienatnē."

Prast paskaidrot

Nepietiek cilvēkam pašam būt skaidrībā, cik daudz vienatnes kādos apstākļos nepieciešams. Neaizvainojot ne sevi, ne citus, tas jādara zināms arī pārējiem – ģimenei vai citiem. Savukārt apkārtējiem tas jārespektē, jāļauj "doties uz savu pasauli" un jāsagaida atpakaļ. Saskaņa ir atkarīga no ļoti daudzām niansēm, kuras var pilnveidot, – spējas "atslēgties", lai gūtu laiku sev, arī esot kopā ar citiem, prasmes koncentrēties, ja laika nav daudz.

“Ja nepaskaidro, rodas neizpratne, pārpratumi. Pieaugušajiem tas liekas pašsaprotami, ka gribam pabūt vieni, bet bērni to nesaprot, ja viņiem tas nav izskaidrots. Nevis "liec mani mierā!",

bet gan - “man tagad nepieciešams pabūt vienam","

ieteic psiholoģe. Tas veido bērnam izpratni, ka dzīvi veido arī brīži pārdomām, vienatnei. Bērnam tiek aiztaupīta izjūta, ka viņa klātbūtne vai viņš pats būtu kas slikts, nevēlams.

Tuvāk dabai

Vienatnes paradumi, raksturs veidojas bērnībā, kad vecākiem vajadzētu atrast veselīgu līdzsvaru starp bērna brīvā laika organizēšanu un iespēju viņam pavadīt laiku patstāvīgi. Ieteicams radīt vidi, kurā bērns var droši un radoši darboties, atklāt un attīstīt savas iespējas. "Ja nedod laiku pašam, nerada apstākļus, nevar izpausties radošā būtība. Kad tā izpaužas, to var arī virzīt," pamato V. Šplīta.

Tāpēc bērnam ir nepieciešama sava telpa, laiks būt vienam, bet ne obligāti tas uzreiz nozīmē savu istabu. Mazāki bērni prot izveidot savu pasauli zem galda, kādā pažobelē, pieaugušajiem svarīgi to respektēt. Psiholoģe spriež, ka laukos šādu iespēju tomēr ir vairāk, cilvēks ir tuvāks dabai, kuras ritmi apliecina harmoniju un palīdz to uzturēt, atveidot. Viņai kopš bērnības patīk lietus, jo labas izjūtas nodrošina atmiņā palicis nesteidzīgs brīdis: abas ar vecomāti sēž bēniņos un vēro, kā līst.

Gan senāk, gan tagad dzīves nepieciešamība ir prast organizēt laiku ap sevi, plānot sev uzticēto darbu.

Dažādība sniedz pieredzi gan prast būt ar sevi vienatnē,

gan lielajā saimes istabā, kur ziemas vakaros visi sanāk tuvāk gaismai un siltumam.

“Datora ekrāna vietā bērniem un jauniešiem bija norises dabā, ko vērot. Katram atbilstošs darbs, kas uzticēts un pašam jāpadara. Dabas ritms bija vairāk jūtams darbos un sētā: vasarā vairāk pa lauku, ziemā – pa māju,” salīdzina psiholoģe.

***

ATZIŅA

"Daži meklē vienatnību vientuļā vietā, jūras krastā, kalnos. Arī tu esi paradis pēc tā ļoti ilgoties. Tā ir visparastākā nezināšana, jo ir taču iespējams gribēt un tūlīt pat arī būt vienatnē ar sevi. Un nekur nav klusākas un mierīgākas vienatnes kā paša dvēselē, it īpaši tad, ja pašā ir tas, ko uzlūkojis, cilvēks iegūst vispilnīgāko atvieglojumu; ar atvieglojumu es saprotu neko citu kā sakārtotību. Tad, lūk, sagādā sev pastāvīgi tādu vienatnību un atjauno sevi."

(Marks Aurēlijs)