Pirmie iespaidi: Peugeot RCZ (20)

RCZ neapšaubāmi ir dzaina ziņā sportiskākais auto ielas Peugeot modeļu klāstā. Tas ir auto, kurš dienas gaismu pirmo reizi ieraudzīja salīdzinoši nesen - 2010.gadā -, taču jau ir paguvis tikt pie pirmā feislifta. Izmaiņas nav lielas, taču, noliekot oriģinālo un atjaunoto auto blakus, pamanāmas.

Ar jauniem lukturiem un režģi auto izskatās modernāks, simpātiskāks, taču interesantās virsbūves proporcijas tam ir saglabātas. Tās savulaik izraisīja zināmu šoku, jo stipri atgādina Audi TT, kuram līdz 2010.gada pavasarim nebija līdzinieku. Svarīgi gan atcerēties, ka TT un RCZ vizāli ir līdzīgi auto, taču tehniski, cenas ziņā un no subjektīvo sajūtu viedokļa krasi atšķirīgi auto. Tādēļ pat ar šādām dizainiskām līdzībām potenciālo pircēju pārdale abu auto starpā nenotiek.

RCZ ir kompakts, zemei pieplacis un tā pasažieru telpa šķiet novirzīta uz priekšu, lai gan patiesībā vadītāja sēdvieta atrodas apmēram pa vidu starp asīm. Apvienojumā ar salīdzinoši nelielo klīrensu, zemo smaguma centru un salīdzinoši garo riteņu bāzi tiek panākts, ka kupeja rada izteiktu stabilitātes un precīzas vadāmības sajūtu. Tai pašā laikā balstiekārta ir tālu no tāda regulējuma, ko varētu dēvēt par cietu. Faktiski - ņemot vērā automobiļa specifiku un uzstādīto riteņu izmēru un riepu profila augstumu, izmēģinātais auto bija gana komfortabls.

Šis Peugeot modelis ir domāts stilam un par to šaubu nav, taču tai pašā laikā tas zināmā mērā ir arī praktisks. Divas aizmugurējās pseidosēdvietas kam lielākam par mazu bērnu un tāliem braucieniem nebūs piemērotas, taču bagāžnieks ir tāds kā caurmēra kompaktklases hečbekam - 384 litri standarta konfigurācijā.

Par to, ka Peugeot RCZ tik tiešām ir īsts 2+2 sēdvietu auto, eksperimentālā kārtā pārliecinājos uz savas ādas. Gribēdams iekāpt aizmugurē, jau pēc sava sēdekļa atzveltnes atlocīšanas sapratu, ka nebūs viegli. Kad kurpe bija ielocīta spraugā starp atzveltni un sēdekļa sēdvirsmu, šaubas ņēmās spēkā. Kad pakaļa bija nolikta uz aizmugurējā sēdekļa un galva nedaudz ieliekti atdūrās pret aizmugurējo stiklu, otra kāja joprojām atradās ārpus mašīnas. Šajā brīdī atzinu sakāvi un padevos, lai ar akrobāta cienīgām kustībām izrotētu no auto laukā un ieņemtu vietu tur, kur RCZ prot iepriecināt; tas ir - vadītāja sēdeklī.

Kādam noteikti svarīgāk būs tas, ka uz RCZ atskatās kā uz eksotiku, taču benzīngalvām nevar būt svarīgākas lietas par sajūtām pie stūres. Šā auto gadījumā jāsaka, ka tās ir sportiskas. Sēdeklis, protams, ir ērts un tāliem braucieniem piemērots, taču atmosfēra ir sportiska. Palodzes augstas, logi šauri, griestu apšuvums melns. RCZ ir no tiem auto, kurā patīk ieņemt iespējami pareizāko pozu, noregulēties tādā attālumā no stūres, lai visus punktus uz tās ar pilnu sauju varētu aizsniegt, neatraujot muguru no atzveltnes, rokas uzlikt uz deviņiem un trijiem un braukt.

Brauc RCZ labi, savam vizuālajam tēlam atbilstoši. Tas izskatās plakans un tieši tā arī uzvedas uz ceļa. Pat uz asākām stūres kustībām franču kupeja reaģē bez satraukuma, nezvārojas un labi turas pie ceļa. Gan emocionālo, gan tehnisko īpašību dēļ ar RCZ ir grūti braukt rāmi, lai arī tas pilnīgi noteikti ir iespējams. Gribas būt dinamiskam (protams, satiksmes noteikumu ietvaros), aizskriet pie luksofora zaļās gaismas visiem pa priekšu un pirmajam nonākt nākamajā krustojumā. Nelielais svars, kas ir zem 1,3 tonnu atzīmes, un 156 zirgspēku motors ir laba kombinācija, taču ātri vien kļūst skaidrs, ka gribētos, lai RCZ šādā komplektācijā sniedz vairāk. Dzinējs ātri uzņem apgriezienus, automātiskā ātrumkārba strādā pārsteidzoši labi (lasi - ātri), taču mazā motoriņa skaņa, kas salonā tomēr ir labi dzirdama, ātri vien nodod, ka patiesi lielas skriešanās nebūs. Tāpēc gribētos izmēģināt, kāds ir šobrīd nopērkamais RCZ ar 200 zirgspēkiem, vai vēl labāk - nupat tīmeklī atklātais RCZ R, kurā tas pats 1,6 litru motors ir pārbūvēts tā, lai dotu 270 zirgspēku jaudu.

Ar nelielu atkāpi var atzīmēt, ka 200 zirgspēku motors ir pazīstams no jaunā 208 GTi un apvienojumā ar manuālo kārbu tas patiesi sagādāja prieku braukt - dinamika adekvāta, turklāt to pavada patīkams, mazajam auto netipiski dobjš burkšķis. Uz RCZ fona - pavisam citas sajūtas.

Atgriežoties pie 156 zirgspēku RCZ ar automātu, jāatzīmē, ka nelielais motora darba tilpums un vilkmes deficīts nebūt nenozīmē labus ekonomiskuma rādītājus. Uz papīra auto ir ļoti zaļš, jo uz katru nobraukto kilometru caur caurulēm aizmugurē dabā izvada 168 gramus CO₂, un kombinētā ciklā vidēji tērē 7,3 litrus benzīna. Realitāte ir nedaudz skarbāka. Proti, ja ārpilsētas patēriņš pie atļautajiem apmēram 90 kilometriem stundā atbilst oficiālajam 5,5 l/100 km rādītājam, tad pilsētā ar 10,3 l/100 km iztikt būs grūti. Iespējams tas varbūt arī ir, taču man nebija nekādu grūtību panākt, lai borta dators pilsētas režīmā uzrāda 13 litrus. Pie tam, ievērojot saprātīgu dinamiskas braukšanas ritmu.

Nobeigumā - vai tādu ņemtu? Ja būtu lieki nepieciešamie gandrīz 30 tūkstoši eiro (par 200 ZS modeli ar manuālo pārnesumkārbu) un arī kāds praktiskāks braucamais dzīves gadījumiem, kad vajag pavizināt vairāk nekā vienu cilvēku, tad jā.

Peugeot RCZ versijas