Ieva Akurātere: mums piemīt izturīgais latviešu spīts!

Populārā latviešu dziedātāja un aktrise, kā arī leģendārās rokgrupas «Pērkons» soliste Ieva Akurātere ir savā ziņā īpaša sieviete - mūsu atmodas laika vēstnese, tā laika baltā dūja, iedvesmotāja... Tāpēc šoreiz viņu arī šajā kontekstā uzrunājām - mazliet par atmiņām, mazliet par mums pašiem, latviešiem, un mazliet par to, kas liek aiz laimes raudāt!

TVNET: Ceturtais maijs... Kulminācijas punkts latviešu tautas Trešajai atmodai, kad cerības par neatkarīgo Latviju pārtapa īstenībā. Kādu pati atceraties šo dienu?
Ieva Akurātere: Tajā laikā brīnišķīgi, dzīvīgas gaismas piepildīti notikumi sekoja cits citam! Informācija mūs ieskāva kā garīga domu forma. Visi cilvēki Latvijā - pat nebūdami visur klāt, tomēr jutām notikumu gaitu. Ziņa par Latvijas

brīvvalsts pasludināšanu pāršalca visu mūsu zemi ar saulainu prieka vilni! To nevar aizmirst...

FOTO: AFP/LETA

TVNET: Kādas emocijas, pārdomas šis datums raisa šodien?

Ieva Akurātere: Tie vienmēr man ir godpilni, gaišu noskaņu pilni svētki. Tā ir arī ar pārējiem, kurus sastopu šajā dienā.

TVNET: Vai nav pabalējušas šīs vienotās tautas sajūtas, kādas tās bija toreiz?
Ieva Akurātere: Patriotisma jūtas un mīlestība uz tēvzemi nemaz nevar pabalēt, jo šīs

jūtas nāk no mūsu senčiem un turpinās mūsu bērnos!

Domāju, ka pat dažādās ekonomiskās situācijas un citi ne īpaši labvēlīgi apstākļi neko nemaina.

FOTO: no personiskā arhīva

Ieva Akurātere: Pašiem aktīvi jāiesaistās valsts pārvaldes darbā! Jaunajiem cilvēkiem ar atvērtu apziņu un skaidru saprašanu par pasaules valstu savstarpējo ietekmi un sadarbību ir jāstudē politoloģija un jāpārveido politika par profesionālu un mērķtiecīgu darbību, kura ir vērsta uz mūsu valsts iedzīvotāju labklājības celšanu!

TVNET: Kādu jūs redzat šī brīža Latviju un tās iedzīvotājus?

Ieva Akurātere: Daļai jau piemīt labais, izturīgais latviešu spīts un spēja rīkoties! Tad, domāju,

daļa ir mazliet par «paklausīgu» un tādēļ bēdīga, apjukusi un arī skumja.

Citiem, sevišķi, pensionāriem un jaunajām māmiņām un tētiņiem, tiešām iet grūti ar iztikšanu... Un tur mums visiem kopā ir steidzīgi jārīkojas, lai mainītos viss uz augšu! Tā ir visa lielā valsts organisma atbildība. Kauns un iespējamais panākums - radīt normālus, cilvēka cienīgus apstākļus jaunajām dzīvībiņām, kuras ienāk šai pasaulē. Tāpat cienījamajiem sirmgalvjiem, kuri ir izveidojuši un uzturējuši ar savu darbu, zināšanām un mīlestību visu, kas ir mūsos un mums apkārt.

FOTO: TVNET

TVNET: Nereti sabiedrībā tiek pieminēts termins «latvietis un mūžīgā pielāgošanās». Šis t.s. gēns mums esot jau asinīs. Tas nozīmē - kādam pakļauties, strādāt kāda labā, dzīvot citu labklājībai... Īsāk sakot, pierast pie visa. Turklāt, kā zinām, ilgstoša pielāgošanās neļauj cilvēkam atgriezties pie sava «es», mūsu raksturs tiek deformēts. Vai jūs šim apgalvojumam piekristu?

Ieva Akurātere: Pielāgošanās ir arī izturības un atjautības pazīme, bet mūžīgi tikai pielāgoties un mīļā miera labad tikai rīkoties ir darbība, kas ārkārtīgi nogurdina un, jā, iztukšo... Tādēļ domāju, ka latviešiem ir jāapzinās savi spēka nosacījumi.

Tā ir unikālā emocionālā tīrība, latviskā dzīvesziņa, kura stiprina ar senajām tautas gudrībām.

Tie ir izcilie talanti visās jomās: gan mākslā, zinātnē, sportā, gan pašā tautsaimniecībā.

TVNET: Kas, jūsuprāt, varētu stiprināt latviešu ģimenes, mazināt pamesto bērniņu skaitu un spētu stāties pretī vardarbībai?

Ieva Akurātere: Kārtīga, atbildīga, visās lietās mērenību ievērojoša valsts pārvalde, kura radītu lielāku atbalsta organizāciju tīklu ģimenēm un sadarbotos ar labdarības organizācijām, kuras pašlaik vientuļi cīnās par bērnu tiesību ievērošanu. Vajadzīga arī finansiāla palīdzība stratēģiski precīzāk izstrādātu sociālo pabalstu veidā. Es zinu privātas iniciatīvas radītas kristīgās organizācijas, kuras audzina bērniņus no nelabvēlīgām ģimenēm, un viņi lielākoties var balstīties tikai uz pašu sarūpētām Eiropas naudām, tā ka sadarbība ar vietējām valsts pārvaldēm, kaut vai organizatoriski veicinošā ziņā, būtu ļoti nepieciešama...

FOTO: no personiskā arhīva

TVNET: Esat teikusi, ka bieži sanāk dzīvē aiz laimes apraudāties - kas ir tās lietas, kas sirdij liek tik emocionāli saviļņoties?
Ieva Akurātere: Kā saka - ir bērnība, jaunība, briedums un mācekļa gadi. Un šajos mācekļa gados arī vīrieši ir tā iemīlējuši šo dzīvību, ka var apraudāties par skaistu, klusu vasaras vakaru, sēžot uz lievenēm... Kur nu vēl es?!

Mani sajūsmina katrs saulains rīts un pavasara putni.

Es priecājos par to, ka cilvēki pēc grupas «Pērkons» koncerta iet mājās laimīgi, smaidīdami... Mana sirds gavilē, kad dēls ((mūziķis Matīss Akurāters) dzimšanas dienā man pasniedz veselu klēpi ar oranžām, prieka krāsas tulpēm! Šo mirkļu ir ļoti daudz, un to dēļ ir vērts dzīvot!

TVNET: Vai šo dienu, 4. maiju, kaut kā arī atzīmējat ar saviem tuvajiem? Kādas emocijas, pārdomas šis datums raisa šodien?

Ieva Akurātere: Tā nu ir sanācis, 4.maiju vienmēr pavadu koncertējot svētku pasākumos. Dažreiz pat ir bijuši trīs koncerti dienā, piemēram - 11.00 Baložu kultūras namā, tad 15.00 Cesvaines baznīcā un vēl 20.00 Gulbenes pilsētas laukumā.

FOTO: AFP/LETA

Ieva Akurātere: Tā jau ir lielākā laime - dalīties ar citiem priekā. Tikai tad tas prieks vairojas! :)

Ja atgriežamies pie Latvijas - kāda būtu pati labākā dāvana Latvijas valstij un ko jūs novēlētu tai?

Ieva Akurātere: Spēku, sirdsgudrību un mīlestību!

Uz augšu