Jau kopš bērniņa pirmajām dienām zīdaiņa attīstība un vecāku rūpes nosaka to, cik savlaicīgi un veiksmīgi noritēs bērna pirmsrunas attīstība. Tāpēc medicīnas sabiedrības ARS mikrologopēde Anastasija Irbe intervijā portālam TVNET akcentē, ka vecākiem vajadzētu bērniņam pievērst gana daudz uzmanības un, kontaktējoties ar mazuli, uzturēt dialogu, nevis monologu. Viņa arī piekrita sniegt sava veida «špikeri», pēc kura vadīties, lai pārliecinātos, ka bērns normāli attīstās.
Pirmie soļi runāšanā
Vecāku svarīgākais uzdevums ir nodrošināt labvēlīgus apstākļus mazuļa fiziskajai attīstībai.
Tāpēc jāpacenšas izprast zīdaiņa vajadzības, lai spētu sakārtot bērniņa ēšanas, nomoda un miega ritmu, jo tikai paēdis, apmierināts un mierīgs mazulis spēj koncentrēties uz māmiņas seju, acīm, muti (kā runas avotu), ieklausīties viņas teiktajā.
Acu kontakts ir vajadzīgs, bet ar to vien ir par maz. Vērojot aprūpētāju, bērnā veidojas pamats runas apguvei. Šo runas apguves pamatu veido runas-redzes uzmanība un runas-dzirdes uzmanība.
Ar viņu runas intonāciju un mīlošo roku pieskārieniem bērns vienlaicīgi izjūt mīlestību un iedrošinājumu, viņš sarosīsies un atsmaidīs vecākiem.
Pakāpeniski bērns pats iemācās vīterot – spēlēties ar skaņu, dūdot – spēlēties ar zilbju virtenēm dažādās intonācijās u.c. Taču mikrologopēde norāda, ka tas notiks tikai tad, ja bērns pratīs ieklausīties sevī, savā runā: «Tāpēc nomoda periodā nodrošiniet bērnam klusuma fonu, lai mazulis sevi var sadzirdēt. Nedzirdīgi vai vājdzirdīgi bērni sevi nedzird, tāpēc runu bez īpašas palīdzības paši apgūt nevar.»
Acs ierauga – roka paņem
Aktīvi un vienādi darbojoties ar abām rokām, zīdainis attīsta visas maņas: redzi, dzirdi, tausti, garšu, ožu, savas kustības un sajūtas.
Tā mazulis mācās domāt atbilstoši savam vecumam, apgūstot sakarības starp priekšmetiem, piemēram, slēdzi un iedegušos lampu. Tad bērns savlaicīgi izrunājamās skaņas, zilbes, zilbju salikumus attiecinās vai piesaistīs cilvēkiem, mājdzīvniekiem, darbībām un īpašībām.
Piemēram, mama (mamma), de-de (tētis), ama (vecāmamma), ava (suns), atā (aizgāja); amā-amā (ēdīsim); aā (gulēsim), sss (karsts), ooo (liels).
Runāšana un rāpošana
Irbe vērš uzmanību, ka pirms rāpošanas bērnam jāprot gulēt uz vēdera un sākumā ļodzīgi atcelt galvu, nevis pacelt kā briedim.
Ja kakls iemācīts noturēt galvu pareizā leņķī, tad arī mēle var ieņemt pareizu stāvokli mutē, un bērns būs gatavs runāt atbilstoši savam vecumam. Bērns trenē kakla, zemmēles, mēles un žokļa locītavas muskuļus arī tad, kad, mācoties rāpot, viņš ceļ uz augšu dupsi, plecu joslu, balstoties uz rokām, šūpojas četrrāpus vai pārvietojas, dažādi lienot.
Ja bērnam neveicas rāpošana, jāvēršas pēc padoma pie fizioterapeita, jo
Turklāt šā perioda notikumus nevajadzētu steidzināt. Ja bērnu, kurš nerāpo, nēsā uz rokām, viņa mugura veido kūkumu, diafragma tiek iespiesta uz iekšu, neļaujot bērnam ieelpot tā, kā tas vēlāk nepieciešams, piemēram, visgrūtākās skaņas R izrunāšanai.
Speciāliste norāda, ka daži mazuļi agri (pat septiņu mēnešu vecumā) sāk celties kājās.
Bet, izlaižot rāpošanas periodu, bērns nav pietiekami izvingrinājis kakla un muguras muskuļus, kā arī tos muskuļus, kas piedalās pareizā skaņu izrunā. Tāpēc mazuļiem, kuri pirmajā gadiņā nav čakli rāpotāji, nepieciešama speciālista konsultācija, jo vēlāk labot nepadarīto būs grūtāk gan mazajam pašam, gan vecākiem, vedot viņu pie logopēda un izpildot mājas vingrinājumus, kas veicina runas attīstību.
Mikrologopēde iesaka to radoši izmantot gan atpūtai pēc dienas darbiem, gan pamata kustību apguvei: «Pozitīvas emocijas būs visiem. Tās izpaudīsies arī bērna runā.»
Bērna drošība
Dzīvojoties ar bērnu, svarīgi atcerēties, ka bērns ar katru dienu kļūst varošāks un kustīgāks. Vecākiem jābūt bērna klātbūtnē un jāatbild uz trīs jautājumiem: Ko dara bērns? Kur viņš varētu doties? Vai tur viņam nav kas bīstams?
Reāls «špikeris», kā attīstās bērna runa
Speciāliste arī piekrita TVNET lasītājām sniegt informāciju, kā zīdainis līdz viena gada vecumam apgūst un izpauž runu. Šo uzskaitījumu var izmantot kā sava veida «špikeri», pēc kura vadīties, lai pārliecinātos, ka bērns normāli attīstās.
1. Nebalsīgā izelpa (kā h, kh).
2. Balsīgā izelpa (kā g, gh).
3. Smaids kā atbilde pieaugušam «savējam» par to, ko saredzējis un sadzirdējis.
4. Saklausāma dažādība kliegšanā.
5. Burbuļu pūšana (kā skaņas f, v).
6. Izolētas skaņas (kā ē, platais Ē=Ū).
7. Dūdošana – spēlēšanās ar skaņām (kā bū – gū-dū – žoklis vēl nekustas).
8. Vīterošana (kā «dziedāšana», spiegšana).
9. Pirmās zilbes: ba, va, pa (apakšžoklis iesāk kustēties uz leju, nofiksējoties apakšējā punktā un ceļoties uz augšu).
10. Lallināšana – spēlēšanās ar zilbi (ba – ba – ba, pa – pa – pa, mam – mam - mam).
11.«Runāšanās» vienatnē.
12. Labprāt un ilgi stāsta savējiem. Ar plato E vai A modina blakus gultā gulošo mammu.
13. Sadzird sevi, veido, atkārto skaņas un zilbes.
14. Zilbju «virtenes» – babababa, papapapa, mamamama – mainot toņkārtas.
15. Skaļi un klusi. Atbilstoši reaģē uz pieaugušā izteikto dažādās intonācijās, piemēram: Krupīts prasa: «Vai ir gana?» SSesskis saka: «Vēl vajag!» (pastiprināta skaņa «S»).
16. Stāsta žēlojoties, pavēloši – pauž intonācijas savā runā, tās uztver arī pieaugušo runā un reaģē.
17. Modulē savu balsi – čukst.
18. Saprot: atā, cepu, cepu kukulīti, iedegsim lampu, brauksim ar ratiem/ar auto, tētis nāk. Uztvēris apkārtējo situāciju un sakarības, saprot vārdu «nedrīkst».
19. Atdarina klepu, šķavas, nu–nū (ūū), cepu - cepu (ccc), auto (žžž). Ārpus situācijas saprot runu, piemēram, atdarina, kā klepo vectētiņš.
20. Vārdi – zilbju salikumi, kuri attiecināti, piesaistīti konkrētam cilvēkam, priekšmetam, darbībai vai īpašībai, piemēram, mama, tete, āma (vecmamma), āpa (vectēvs), gāga (aukle), ava (suns), kss (kaķis), atā, ninna (pudelīte vai dzert), bi – bi (auto), ata (auto), udža (deg), ompa (lampa), bo – bo (sāp), o (liels), ī-ē (skābs), ammā (ēdīsim), ssss (mīksts).
(tāpat kā jaundzimušajam ir bijusi automātiskā stāvēšana un soļošana). Pēc tam zīdainis savu varēšanu aizmirst un sāk pats visu apgūt no jauna, bet citā kvalitātē un pakāpē. Darbojas ar abām rokām vienādi.
Ir iespējamas izolētas pirkstu kustības rotaļās, piemēram, «Kaziņa», «Paknābāsim graudiņus!», «Nu, nu, nu!».
21. Pieradināts pie rotaļāšanās «ar mutēm» – pirmsrunas dialogs ar vecākiem. Šim rotaļām pieejami divi veidi. Pirmais rotaļas variants ir tad, kad sākumā bērns pauž runu pirmais. To pašu skaņu, zilbi vai zilbju salikumu tādā pašā skaļumā un intonācijā atkārto vecāks. To atkārto, bērnam acīs skatoties, ar tādu sejas izteiksmi, lai bērns saprot, ka viņa runāšana ir vecāku iepriecinājusi.
Savukārt otrā rotaļu veidā vecāks runā pirmais. Izmanto tikai tās skaņas, zilbes vai zilbju salikumus, kuri ir bērna runā. Pateicis apklust, ietur pauzi un ļauj bērnam sagatavoties un izteikties. Ar sejas izteiksmi iedrošina bērnu un pauž prieku par bērna atbildi. Turpinājumā vecāks runā pirmais – bērns atkārto.
/nginx/o/2021/10/21/14155288t1h1c36.jpg)
