Laikā, kad daudzi Latvijas iedzīvotāji dodas labākas nākotnes meklējumos uz ārzemēm, viņu mājas paliek tukšas. Daudzi par tām neliekas ne zinis, zina stāstīt nekustamā īpašuma eksperti. Tomēr, vai šīm ēkām ir arī racionāls izmantojums? Skvoteri, šķietami nelegālie neapdzīvotu ēku ieņēmēji, saka - jā!
Spēle "dzīvesvietā"
Vai atminies filmu "Cīņas klubs" ("Fight Club"), kur galvenais varonis Tailers Dērdens iemitinās pussagruvušā mājā ar elektrību, ūdeni un pat telefonu? Nav sliktākais variants dzīvesvietai.
Skvoti ir tukšas telpas, kuras patvaļīgi ieskvoto jeb ieņem skvoteri. Savukārt skvoterisms ir sociāla kustība - iespēja dzīvot ar minimāliem līdzekļiem un vienlaikus lietderīgi izmantot nevajadzīgas telpas.
Tomēr nevajag jaukt skvoterus ar bomžiem, lai arī abām sociālajām grupām ir spilgti izteikts savas dzīvestelpas trūkums!
Aplami būtu arī uzskatīt, ka skvoteri ir narkomāni un zagļi.
Klasisks rietumpasaules skvots ir liela, pamesta ēka, nereti rūpnīca, jauno iemītnieku sakrāsota dzīvespriecīgās krāsās un ar amizantiem grafiti tēliem. Ēkas fasādi bieži rotā kustības karogs, bet iemītnieki ir kādas ideoloģijas piekritēji, kuri vienmēr gatavi cīnīties par savu dzīvesvietu un tiesībām ar municipālām instancēm un kaut ar pašu velnu!
Skvots padomju ēku stilā ir pamests, neapdzīvots nams pilsētas nomalē vai tukšs dzīvoklis, kas uz laiku kļūst par mākslas darbnīcu, mūzikas studiju vai vienkārši sanākšanas vietu.
Skvotošanas aizsākumi Eiropā meklējami pēckara laikā, taču kulmināciju šī parādība piedzīvoja "puķu bērnu" valdīšanas laikā. Nīderlandē, valstī, kur ir spēcīga skvotošanas tradīcija, kopš pērnā gada oktobra tā kļuvusi par nelikumīgu parādību.
Tomēr, lai iegūtu visdemokrātiskāko dzīvestelpu, der ielāgot dažas viltības. Ir jāpārliecinās, ka ilgāku laiku tajā neviens nedzīvo. Ja nav vēlmes iekļūt krimināllikuma ķepās, tad ēkā jāiekļūst, neuzlaužot slēdzeni. Kārtības uzraugi var traktēt skvotošanu kā vandalismu, tomēr arī tā ir laimes spēle.
Vai Latvijā ir legāli skvotot?
LR Civillikuma 882. pants nosaka, ka "nekustama īpašuma varā ņemšana notiek ne vien, kad ieguvējs ieiet tajā, bet arī kad nodevējs uz to tikai norāda, ja pie tam nav nekādu dabisku šķēršļu ieiet šajā nekustamajā īpašumā".
"Gadījumos, kad nekustamas lietas valdījuma sagrābšana notiek pret iepriekšējā valdītāja gribu vai bez viņa ziņas, rodas it kā divkāršs valdījums. Šāda divkārša valdījuma laikā agrākajam valdītājam ir tiesības attiecībā pret pašreizējo valdītāju veikt pasākumus faktiskās varas atjaunošanai. Tajā pašā laikā arī pašreizējam valdītājam ir tiesības uz valdījuma aizsardzību attiecībā pret trešo personu. Tikai tad, ja iepriekšējais nekustamas lietas valdītājs, dabūjis zināt par notikušo varas atņemšanu, nesper pret to nekādus soļus vai arī būtu veltīgi mēģinājis atjaunot savu varu pār lietu, viņš valdījumu ir zaudējis." Eiropas Savienības tiesisko jautājumu konsultante Dace Grīnberga secina - lai nekustamā īpašuma īpašnieks atjaunotu savu varu pār valdījumā ņemto īpašumu, viņam jāvēršas tiesā. Viņa atzīst, ka tiesiski Latvijā skvotošanas iespēja pastāv.
Roberts Kārkliņš, "Latio" nekustamā īpašuma tirgus pārskatu projektu vadītājs, bilst, ka LR likumdošana neregulē skvotošanu, bet rietumvalstīs, kurās skvoteru kustība ir attīstījusies, tas ir atrunāts likumos.
"Pie mums šīs skvoteru kustības nav un acīmredzot tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc arī likumdošanā nav regulējumu, jo nav tādas nepieciešamības."
Aptaujātie jaunieši atzīst, ka skvoterisms ir ielauzies Latvijā un skvotot ir gana populāri. Latviešu skvoteru biedrības "Squat the World" līderis Jānis (vārds mainīts) uzskata: "Ir cilvēki, kuri izmanto skvotu opciju un ir gatavi iesaistīties cīņā par to!" Eksperti ir skeptiskāki un uzskata, ka šī kustība Latvijā nav novērojama. Šeit der pieminēt skvotošanas pagrīdes izcelsmi un konspirācijas pasākumus, tādēļ nevarētu teikt, ka informācija par skvotiem ir publiski pieejama.
Gvido, kurš pavadīja Lielbritānijas skvotā pusotru mēnesi, uzskata, ka skvotu Latvijā nav, jo nav tam piemērotu apstākļu.
"Ir vien atsevišķas pusoficiālas brīvdomātāju sanākšanas vietas, aktuālas vasaras sezonā." Brīvmākslinieks bilst, ka Latvijas likumdošanā nav aizsargātas skvoteru tiesības, kā arī klimatiskie apstākļi neļauj pilnvērtīgi dzīvot ziemā. Viņš apgalvo, ka skvotot Latvijā drīkst, jo likumdošana ir samērā līdzīga kā Anglijā.
"Ja spēj iekļūt ēkā, nelietojot spēku (bet, ja sanāk to lietot, tas jādara uzmanīgi, lai nepaliktu pēdas), ēka ir neapdzīvota un tajā nav mēbeļu, droši - lieta darīta!"
Lai apzinātu skvotošanas aktivitāti, raksta autore vaicāja Rīgas pašvaldības policijas sabiedrisko attiecību pārstāvei Inesei Tīmanei par policijas pasākumiem skvotošanas monitoringa nolūkos. I.Tīmane atzīst, ka šādi pasākumi reizēm tiek veikti: "Ja bijusi informācija, policija pārbauda un iesaistās." Sīkāk situācija netiek raksturota, bet tiek aicināts vērsties Rīgas Domes komunālajā departamentā vai labklājības departamentā, kur gan sabiedrisko attiecību pārstāvji ir neizpratnē, kas ir skvoti. Savukārt Rīgas Domes Īpašuma departamentā aicina vērsties Rīgas Domes būvvaldē…
Skvoteru biedrība Latvijā
"Skvoteru kustībā ir kāda daļa romantikas, piedzīvojumu aura, iespējams, ka daļai cilvēku tas nesaistās ar dzīvokļu jautājumu risināšanu," uzskata R. Kārkliņš.
Pastāv viedoklis, ka skvots ir bezizejas situācijas radīts komunālais dzīvoklis tiem, kuri nespēj iekļauties „sistēmā” vai cītīgi protestē pret to.
2009. gadā, sākot cīņu pret „dažādām nejēdzībām, tostarp pamesto ēku piepildīšanu ar darboties gribošiem ļaudīm, kuri neuzskata par pienākumu dzīvot pie mammām un tētiem, bet cīnīties par savām un citu interesēm”, Latvijā tika izveidota biedrība "Squat the World". Pagaidām pagrīdes aktivitātes (koncerti, teātra izrādes) ir pierimušas, jo valdes locekļi aizņemti ar citiem darbiem, tomēr dibinātājs Jānis neslēpj prieku par organizācijas juridisko pamatu: "Ir atšķirība, ja saimniekam pretī stāv divi šmurguļi vai vesela organizācija." Ēku ieņemšanu viņš raksturo šādi: "Noskatām ēku, ieejam tajā, rakstiski paziņojam saimniekam, ka esam pārņēmuši viņa īpašumu savā valdījumā un mūsu turpmākā rīcība ir tāda un tāda.
Saimnieks nedrīkst izmantot trešās personas, lai mūs no turienes izdabūtu laukā."
Uzzināt ēkas īpašnieku pašvaldībā nav grūti - ir jāšķiras vien no pāris latiem.
Viņš pašlaik dzīvo vienistabas dzīvoklī Klusajā centrā kopā ar diviem biedriem: telemārketinga darbinieku un kultūras menedžmenta absolventi, kura zaudējusi darbu. Visus pirms tam vienoja dzīvesvietas trūkums. Pašlaik viņi dzīvo tā saucamajā soft skvotā, jo ar dzīvokļa īpašnieku bijusi mutiska vienošanās, ka par dzīvošanu neapdzīvotā dzīvoklī tiks maksāts par ūdeni un elektrību.
"Dzīvoju klusi, bet domas ir skaļas un durvis ir vaļā ikvienam, kam nav kur palikt," saka biedrības dibinātājs.
Jautāts, vai skvotošana nav parazitēšana, Jānis daļēji piekrīt, tomēr uzskata, ka tas ir tikai vārds, kas nespēj mainīt lietu un faktu būtību, ja cilvēkam nav kur dzīvot. Komunikācija ar ēku īpašniekiem bieži ir neveiksmīga, jo tiem nav vēlmes dot izmantošanā pat nevajadzīgas telpas.
"Mantkārība ir visbīstamākā slimība cilvēces vēsturē," rezumē biedrības dibinātājs.
