Barselona, kur sapņi piepildās (25)

Mūsu spāņu valodas prasme, protams, vēl nebija nekāda dižā, tomēr melodisko valodu un karstasinīgo kultūru cieši nolēmām iepazīt, atrodoties pašā tās sirdī – mākslas, jūras, arhitektūras un saules pilsētā Barselonā.

Ieceres realizējas, tām noticot

Nu spāņu valodas stundās mācījāmies vēl intensīvāk, sākām lūkoties pēc darba piedāvājumiem internetā un kalām savus grandiozos vasaras darba un piedzīvojumu plānus. Neraugoties uz draugu vīpsnāšanu, ka Spānijā ir lielāks bezdarbs nekā Latvijā un ka mēs tiekam mīļi gaidītas atpakaļ tēvzemē uz tradicionālo Jāņu svinēšanu jau pēc trim nedēļām, maija beigās sakravājām rokas (!) bagāžu (laikam jau pašas arī līdz galam pārliecinātas nebijām, ka turpmākos trīs mēnešus pavadīsim Barselonā), iesēdāmies lētās aviokompānijas Ryanair lidmašīnā un prom bijām.

Tikšanās ar Goda konsulu

Lai pašas sevi neiedzītu frustrācijā ar darba atrašanu, nospraudām termiņu – ja divās nedēļās pie darba netiksim, dosimies atpakaļ uz mājām. Priekšdarbi bija veikti jau Latvijā – CV spāniski un angliski uzrakstīti, mājvieta sameklēta uz nenoteiktu laiku caur paziņām, kas mīļi piedāvājās izlīdzēt, kamēr nav atrasts darbs.

Tad mēs, trīs aktīvas, strādāt un valodu mācīties gribošas latvietes, apņēmīgi devāmies uz Latvijas Goda konsulātu Barselonā un tikāmies ar konsulu Havjeru Vinjalu (Xavier Vinyals). Protams, necerot, ka uzreiz tiksim pie darba, bet gan pie tālākām norādēm vai sakariem. Goda konsuls bija ļoti laipns un mūs iepazīstināja ar savu draugu, radio žurnālistu Marku Vivesu (Marco Vives), par kura plašo paziņu loku mēs turpmāk nespējām vien nobrīnīties. Konsuls atvadoties mums teica zelta vārdus:

„Ja arī jums neizdosies ar Marka palīdzību atrast darbu, tad ziniet vienu, Marks jums parādīs pašu galveno – kā norit dzīve Barselonā.”

Un tā mēs, apgarotas no iedvesmojošās tikšanās ar Goda konsulu, paļāvāmies uz Marka gida spējām. Pēdējās maija dienas aizvadījām, kopā dodoties uz skaistākajām pludmalēm, prom no tūristu bariem, kafejnīcās izbaudījām tādus jūras velšu brīnumus, ka nesapratām, kā Latvijā varam pārtikt tikai no gaļas vien?

Iepazinām arī Barselonas nakts dzīvi, bijām tūristu acīm noslēptos krodziņos, kas zināmi tikai pašiem pilsētniekiem. Tādus klubus kā Cat Walk, Sutton, Opium un Otto Zutz ir vērts apmeklēt jauniešiem, kas nolēmuši ciemoties Barselonā. Tie ir interesanti izvietoti, daļa atrodas pludmales smiltīs, daļa krāšņi iekārtotās deju zālēs.

Futbols – pārliecība, nevis sporta veids

Barselona ir Katalonijas sirds, kā saka paši barselonieši – vispirms viņi ir kataloņi, tikai tad – spāņi. Paši ar savu valodu, no kuras pat tautietis no Madrides nesaprot ne pušplēsta vārda. Veikalos, metro stacijās, uz ielām – visas norādes ir divās valodās – spāņu un kataloņu. Futbols šeit ir tikpat svēts kā katoļticība, spāņi saka, ka futbols esot pārliecība, nevis sporta veids. Iepazīstoties tuvāk ar Marku, mēs uzzinājām, ka viņš veido projektu, lai panāktu, ka 2014. gada pasaules futbola čempionātā Brazīlijā Katalonija sevi pārstāvētu kā valsti, nošķirtu no Spānijas. Tā kā Klinta ir tumsnēja – ar melniem matiem un brūnām acīm, ko itin viegli varētu sajaukt ar īstenu spānieti, mēs kādu dienu devāmies ārpus Barselonas, uz mazītiņu ciematu kalnos, kur notika fotosesija reklāmas kampaņai Catalunya al mundial Brasil 2014 (Kataloniju – uz pasaules futbola čempionātu Brazīlijā 2014). Pēc pāris dienām no visiem lielākajiem Barselonas laikrakstiem mums pretī smaidīga raudzījās Klinta, apķērusi mazu, starojošu spāņu pusīti bez  priekšzoba.

Bija pagājusi tikai nedēļa, bet piedzīvotais jau sāka pārspēt visas mūsu ilūzijas par gaidāmo šai vasarā.

Arhitektūras burvestība

Vienā no saulainajiem vakariem, sēžot uz mājas kāpnēm un izbaudot spāņu nacionālo vasaras padzērienu klāru (alus ar citrona Fantu attiecībā 1:2), ar meitenēm nospriedām, ka pat tad, ja darbu neatradīsim, mēs būsim tik daudz ko piedzīvojušas šais divās nedēļās, ka nejutīsimies ne kripatiņu sarūgtinātas, atgriežoties Latvijā. Protams, mēs par visu vairāk tobrīd gribējām palikt Barselonā!

Līdz prombraukšanai bija atlikušas sešas dienas, nolēmām vairs netērēt laiku, katru dienu piedāvājot savu CV visos iespējamos krodziņos un restorānos, hoteļos un hosteļos, bet pievērsties Barselonas arhitektūras izpētei un nozīmīgāko kultūras objektu apskatei. Antonio Gaudi radītie šedevri – Casa Mila (Mila nams) un Sagrada Familia (Svētā ģimene), tā ir milzīga baznīca, kura tikai no cilvēku ziedojumiem tiek celta jau kopš 1882. gada. Tāpat arī Park Guell (Guela parks), vieta, kur mežonīga daba sastopas ar neiedomājamas formas un krāsas ēkām, tornīšiem un citām arhitektūras pērlēm, ko Gaudi radījis. Arī Poble Espanyol de Montjuic  (spāņu ciemats Monžuika) un maģiskā Montjuic strūklaka, kas naktī apbur apmeklētājus ar krāsu un formu variācijām mūzikas pavadījumā.

Esot Barselonā, noteikti jāizstaigā vecpilsēta, Barri Gotic (Gotiskais kvartāls) – ar labirintveidīgām šaurām ieliņām, kas pārtop skvēros un laukumos ap celtnēm, kas saglabājušās no romāņu laikiem. Pēc nekad nerimstošās Barselonas dzīves ir vērts veltīt dienu izbraucienā uz Monseratas klosteri, kas atrodas Pireneju kalnos vairāk nekā tūkstoš metru virs jūras līmeņa, ieskauts klinšu valstībā.

Tās ir vietas un lietas, kas piešķir Barselonai neatkārtojamas garšas sajūtu un atmosfēru, kāda citur nav atrodama.

Kontakti paver iespējas

3. jūnija diena iesākās jau ritualizētajā rīta kafijas malkošanā kafejnīcā Starbucks ar Marku. Šoreiz pirms tikšanās viņš atsūtījis īsziņu: „Sé que hace calor, pero porfavor, viste formal, existe la posibilidad.” („Zinu, ka ir karsts, bet, lūdzu, saģērbieties lietišķi, ir iespēja.”) Godīgi sakot, uz neko daudz vairs necerējām, teju jākāpj nākamajā reisā uz Rīgu, tomēr paklausām mūsu jauniegūtajam spāņu draugam un uzvelkam mūsu vienīgās lietišķās drēbes – melnas bikses un baltas blūzes. Aiz muguras mums ir darba pārrunas lielākajā Spānijas veikalu tīklā El Corte Ingles un aizdomīgs darba piedāvājums par bārmenēm galvenajā gājēju ielā La Rambla kādā īru krodziņā. Pārējie desmitiem iesniegtie CV palikuši bez atbildes. Satiekot Marku, sapratām, ka viņš šā vakara tikšanos uztver nopietni, un sāk mums klāstīt situāciju. Izrādās, pirms gada viņš radio vadījis programmu, kur zvana sievietes un vīrieši, meklējot kopīgas intereses. Tie, kam šo interešu sakritība vislielākā, tika aicināti uz ekskluzīvām romantiskām vakariņām, lai pārbaudītu, vai sader kā pāris. Un lielākoties Marks izvēlējies Hotel Diagonal Zero restorānu jaunatvērtajā viesnīcā. Un tāpēc viņam izveidojies labs kontakts ar viesnīcas direktoru, un nu mums norunāta tikšanās ar viņu.

Do you love Barcelona a lot?*

Djego Piedra (Diego Piedra), harismātisks vīrietis ap sešdesmit, mūs sagaida smalkās viesnīcas reģistratūrā. Aiz letes stāv divi puiši uzvalkos un divas meitenes žaketēs, visi kā viens mūs sirsnīgi sveicina: „Buenas tardes!” („Labdien!”) Sajūtamies mazliet muļķīgi, paspiežot roku un sabučojoties ar stalto direktoru uz abiem vaigiem, bet tā spāņiem pieņemts izrādīt savu labvēlību. Nākamajā mirklī jau atrodamies palmu terasē ar skatu uz zilo jūru. Marks ar direktoru sarunājas kataloniešu valodā, no tās mums nav ne jausmas. Pēkšņi atskan atpazīstamā valodā adresēts jautājums mums: „So, do you love Barcelona a lot?” („Vai jūs ļoti mīlat Barselonu?”). Žigli acu pārmijieni mūsu, meiteņu, starpā, neilga minstināšanās, kam seko atbilde: „Yes! This city is wonderful! We would like to spend here all summer!” („Jā, šī pilsēta ir brīnišķīga! Mēs labprāt te pavadītu visu vasaru!”). Tālākais norisinās zibens ātrumā, izrādās, ka viesnīcas direktoram patīk cilvēki, kam savukārt patīk viņa pilsēta, un mūsu ne tik gludā spāņu valodas prasme netiek uzskatīta par šķērsli, lai tiktu pieņemtas darbā. Es kā administratore reģistratūrā, Klinta un Anna par viesmīlēm restorānā. Mūsu darba gaitas sākas jau pēc divām dienām, kad iegūti Spānijas sociālās drošības numuri un citi dokumenti no policijas.

Nu skaidrs ir viens – Barselonu mēs trīs mēnešus dēvēsim par savām mājām.

(Turpmāk vēl.)

*Vai jūs ļoti mīlat Barselonu?