Raudulīgs bērns un vīrs, kurš visu laiku pārmet (33)

Sieviešu klubam savu stāstu uztic mūsu patstāvīgā lasītāja.

„Mani nomāc sava bērna raudāšana, viņa kaprīzes un iegribas. Saprotu, ka man ir jāreaģē mierīgi, nosvērti un saprotoši, bet īpaši vakaros, kad pārrodamies mājās, bērnam katru vakaru iet tāds raudiens ārā, ka negrib ģērbties, negrib vēl kaut ko darīt, tad mēs abi noguruši un neēduši jūtamies bezspēcīgi, jo paši arī gribam atvilkt elpu un mierīgi paēst, atpūsties.

Taču mūsu bērns bieži ir raudulīgs, es to skaidroju ar to, ka bērns nav izgulējies dārziņā un vakarā viņam visas emocijas iet ārā uz mums. Cenšos reaģēt mierīgi, bet citus vakarus tā gribu pabūt viena un atpūsties! Bērnam ir četri gadi, pa kuriem esmu pieklausījusies viņa raudāšanu, jo pirmos bērna astoņus mēnešus viņu auklēju gandrīz viena pati, kaut dzīvojām kopā ar vīru.

Jūtu, ka iekšēji izdegu un atjaunot savus iekšējos spēkus ātri neizdodas. Arī ar vīru nav labi viņa psihošanas dēļ par katru sīkumu.

Viņš ir tāds nervozs, cik daudz reižu esmu ar viņu mēģinājusi runāt un nomierināt viņu! Zinu, ka man ir jābūt mīļai un pašai jājūtas labi, tad arī bērns sajutīs manu emocionālo stāvokli un arī labi jutīsies, bet ko darīt, ja bērns ir nemierīgs un pats arī labi nejūties, lai bērnam palīdzētu?

Bērns bieži neklausa, kad mēs viņam aizrādām vai pasakām, pat uzbļaujam. Sācis stostīties, nezinām, vai mūsu dēļ vai tādēļ, ka daži mūsu radinieki viņu apsauca par pīkstuli nelabā tonī. Mēs jau cenšamies būt ar viņu vēl mierīgāki. Uz jautājumu, kāpēc raud, neko jēdzīgu neprot pateikt, jo laikam pats ir noguris.

Mums ar vīru ir 15 gadu starpība, viņš ir vecāks un mūsu emocionālā saikne nav īpaši stipra, lai varētu teikt, ka mēs viens otru emocionāli uzlādējam, vismaz viņš mani neuzlādē un bieži nesaka kaut ko, kas manā sirdī aizķeras.

Man bieži rodas tādas domas, ka visa ģimenes uzturēšana, bērna uzjautrināšana un mierināšana ir manās rokās, nevis arī vīra pienākums. Viņš pat bija speciāli man aizrādījis, ka mans sievietes pienākums ir gatavot ēst, mierināt bērnu un reizē arī tīrīt māju un vēl labi izskatīties. Skaidroju, ka vienam cilvēkam tas nav pa spēkam un ka ģimenē abiem jāuzņemas pienākumi un tie nav jādala. Es gribu būt viņam mīļa, dārga bez kosmētikas uz sejas, lai viņš iemīl manu dvēseli un raksturu.

Lai dažreiz viņš izrāda savu mīlestību ne tikai ar vārdiem, bet ar skatienu, glāstu. Es mēģināju, lai viņš atveras... Man patīk, ka viņš ir gādīgs, saimniecisks, pat pārāk aizrāvies.  Gribētu, lai viņš vairāk pievērš uzmanību manai sirdij, nevis aizrāda, ka esmu ne tā saģērbusies un neesmu skaista, jo es pati jūtos skaista, sev patīku un cenšos sevi sakopt, tikai modele nevaru būt.

Mēs gribam otru bērniņu, bet baidos par sevi, kā izturēšu, lai sevi visu līdz pēdējai pilei neatdotu bērnam. Mums nav tāda cilvēka, kas pieskatītu bērnu, kamēr atpūšamies. Manas vecmammas ir vecas, mamma negrib ilgi pieskatīt, jo pati mūs maziņus viena pati skatījās un bija nogurusi.

Es gribu savu bērnu pati skatīties un ar viņu rotaļāties, iemācīt daudz ko, bet pati pēc darba jūtos iztukšota, taču brīvdienās dažreiz nesanāk spēlēties.

Kā situāciju komentē psihoterapeites?

Lūdzām psihoterapeitēm Inesei Putniecei un Aijai Lukstraupei komentēt Sieviešu klubam uzticēto vēstuli.

Lasīju Jūsu vēstuli vairākas reizes un domāju, ko lai pasaka cilvēkam, kuram par dzīvi, partneri un bērnu ir vienas vienīgas sūdzības…

Varu Jums tikai piekrist, ka labu attiecību uzturēšanai ģimenē nepietiek ar vienu cilvēku. Lai notiktu kādas pārmaiņas, nepieciešama abu partneru līdzdalība, turklāt ar vienādiem nosacījumiem. Vēstulē neesat minējusi savu vecumu, vien to, ka ar vīru ir paliela gadu starpība, tāpat ir grūti saprast, vai šis mazulis ir plānots un gaidīts, vien var noprast, ka esat nogurusi no šīs situācijas un, iespējams, vīlusies, ka nesaņemat pietiekamu izpratni un atbalstu no vīra.

Bet iespējams, ka jūtaties vīlusies arī par to, ka nejūtaties tik laba mamma, par kādu sevi bijāt iztēlojusies pirms tam. Bet, manuprāt, šai situācijai ir divas puses – jūsu abu partnerattiecības un bērna audzināšana un attiecības ar viņu.

Jāsaka, ka Jūsu vēstules tonis ir ar vāji slēptām dusmām un neapmierinātību pret savu bērnu.

Stostīšanās ir ļoti nopietns simptoms un signāls, ka ar bērna psihoemocionālo stāvokli nav labi.

Diemžēl man jāsaka, ka ne jau radinieku izteiktās nievājošās piezīmes varētu bērnam tik ļoti emocionāli nodarīt pāri, lai viņš sāktu stostīties. Dažkārt vecāki, neapzinoties savas negatīvās emocijas vienam pret otru, mēdz tās pārvirzīt uz bērniem. Dzīvojot ilgstoši šādā situācijā, neapmierinātība vienam pret otru, kas dažādu iemeslu dēļ atklāti netiek rādīta partnerim, pasīvas agresijas veidā kā pārmetumi un kritika tiek pagriezta pret vājāko ģimenes locekli – bērnu.

Jūsu paustās šaubas un bažas par situāciju ģimenē ir ļoti atbilstošas situācijai. Reizēm ir ļoti grūti un sāpīgi atpazīt un atzīt savas kļūdas un savu ieguldījumu situācijā. Bērna uzvedība atspoguļo attiecības ģimenē, tāpēc, pirms pieņemat lēmumu par otra bērna radīšanu, būtu vēlams saprast, kas Jums traucē justies labi mātes un sievas lomā.  

Angļu psihoterapeits Donalds Vinnikots uzskata, ka nevienam nav iespējams būt perfektam vecākam (viņš gan runāja tikai par mātēm, bet domāju, ka tas tik pat labi var tikt attiecināts arī uz tēviem!), bet var būt pietiekami labs vecāks savam bērnam (oriģinālā – good enough mother). Bet tas nozīmē, ka katra mamma ir pietiekami laba mamma tieši savam bērnam. Nevienam citam, bet tikai savam, jo bērnu ar māti saista ļoti ciešas ģenētiskas saiknes, kuras dažkārt ar cilvēkam pieejamiem resursiem nemaz nav iespējams apzināt.

Katrā no mums ir iekšējs mazs bērns, kurš, piedzimstot mazulim, tiek atmodināts sievietē, un tas arī ir saistošais ķēdes posms vai informācijas kanāls starp bērnu un māti. Īpaši būtiski tas ir līdz mazuļa gada vecumam, jo šajā vecumā bērns nespēj pastāstīt, ja viņam kas sāp vai nepatīk. Vēlāk šī saikne saglabājas un māte spēj nojaust, kā viņas bērns jūtas, pat tad, kad viņš neko nesaka ar vārdiem.

Par vecākiem neviens nepiedzimst, bet, bērnam augot, par tādiem mācās kļūt.

Un šajā mācību procesā ir sastopamas gan veiksmes, gan pa kādai kļūdai, gan nespēks un padošanās, arī vilšanās par nepiepildītām gaidām.  Jautājums, vai par to ir iespējams runāt atklāti un vai vispār ir ar ko to darīt?

Tomēr neskatoties uz visu iepriekš minēto, ir dažas lietas bērnu attīstībā, kas notiek neatkarīgi no tā, kā konkrētajā brīdī jūtas viņa vecāki.  Droši vien esat lasījusi vai dzirdējusi par bērna attīstības posmiem, bet es mēģināšu vēlreiz ieskicēt, kas ir būtiskākais Jūsu bērna vecumposmam.

Maza bērna vecumā no 2 līdz 4 gadiem uzdevumi ir izmantot fantāziju un rotaļas, lai labāk izprastu pasauli sev apkārt, iemācīties izpaust jūtas veselīgā veidā un paškontroli, kļūt neatkarīgākam. Vecāku uzdevums ir atbalstīt fantāziju un rotaļas, modelēt un atbalstīt veselīgu jūtu izpaušanu, nodrošināt mierinājumu, modelēt paškontroli, mudināt un atbalstīt neatkarību.

Un tomēr, pat pie visa tā, nav lietderīgi jautāt, KĀPĒC bērns uzvedas tā, kā uzvedas. Jājautā, kāds MĒRĶIS ir šādai bērna uzvedībai. Šie mērķi, ar pieaugošu intensitāti, var būt – uzmanības pievēršana, cīņa par varu un atriebība, kas var gan sekot viens otram, gan miksēties savā starpā. Visbeidzot, kad viss iepriekšējais vairs nedarbojas, seko norobežošanās un bezspēcība. Tādēļ noteikti nav jēgas tincināt bērnu par raudāšanas iemesliem, jo, visticamāk, bērns vienkārši jūtas nelaimīgs, jo nespēj pateikt, ka patiesībā vēlas vairāk uzmanības, bet tas, ka viņš nespēj Jums sniegt skaidru atbildi, veicina viņa nomāktību un palielina raudāšanu.

Tā kā man ir pamats domāt, ka Jūsu bērns tā uzvedas, vai nu lai pievērstu Jūsu uzmanību, vai cīnās ar Jums par varu, tad pastāstīšu nedaudz sīkāk par to.

Uzmanības pievēršanas gadījumā bērna moto ir: "ES ESMU NOZĪMĪGS TIKAI TAD, JA MAN PIEVĒRŠ UZMANĪBU!" Bērnu, kurš cenšas ar negatīvu rīcību vai uzvedību pievērst pieaugušo uzmanību, var raksturot šādi – trokšņains, nemierīgs, lielīgs, pārmērīgi pakalpīgs, pļāpīgs, izdara sīkas palaidnības, ākstās, uzvedība kopumā ir “hiperaktīva”. Uz pieaugušā mēģinājumiem koriģēt uzvedību bērns reaģē, apstājoties uz īsu brīdi, tad atsākot darīt to pašu.

Pieaugušais šādā situācijā jūtas sadusmots, tiecas domāt par bērnu kā par sodību vai traucēkli, vai vismaz tādu, kas aizņem pārāk daudz laika. Ko darīt, lai neveidotos apburtais aplis:

nepareiza uzvedība - reakcija - nepareiza uzvedība?

Kā palīdzēt sev kā vecākam? Vispirms jau – ignorējiet slikto uzvedību. Jebkurā gadījumā centieties samazināt tai veltīto uzmanību, pārtrauciet savu darbību un gaidiet, kamēr tiek izbeigta bērna nevēlamā uzvedība, bet sniedziet uzmanību par atbilstošu, labu un pareizu uzvedību. Var izmantot uzmanības novēršanu no veicamās darbības.  Var skaidrot bērnam viņa uzvedības loģiskās sekas. Var bērnam teikt: “Vai varētu  būt, ka tu domā (vēlies, jūti)... ka es tevi neievērošu? … ka tu gribi man likt spēlēties ar tevi? … ka tu gribi, lai mēs skatāmies uz tevi?” Svarīga ir “vērotāju” izolēšana, jo, ja nebūs publikas, zudīs vajadzība izrādīties.

Ja bērns ir sācis ar vecākiem cīnīties par varu, bērna moto ir: "ES ESMU NOZĪMĪGS TIKAI TAD, KAD ESMU SASNIEDZIS, KO GRIBU!" Šādu bērnu var raksturot kā agresīvu, nekaunīgu, tādu, kas nepakļaujas autoritātei, atsakās izpildīt darbu, melo, neklausa, dusmojas, cenšas būt “boss”, sabožas vai kliedz, ja nevar panākt savu. Uz pieaugušā centieniem koriģēt uzvedību bērnam sliktā uzvedība turpinās vai koriģēšanas dēļ var pat pasliktināties.

Pieaugušais pēc šādas bērna uzvedības jūtas uzveikts, sagrauts vai nikns, var rasties sajūta, ka vecāka kā vadošā pozīcija ir apdraudēta.

Kā izvairīties no apburtā loka: uzbrukums - pretuzbrukums - pretuzbrukums?

Ir atsevišķas lietas, ko derētu iegaumēt, lai sev palīdzētu no šā apļa izvairīties. Pats galvenais un būtiskākais – neiesaistīties cīņā par varu, jo, tiklīdz pieaugušais iesaistās šajā cīņā, viņš automātiski kļūst par zaudētāju. Šajā ziņā tā ir cīņa vienā laukuma pusē, tādēļ, lai izvairītos no savas kā vecāka sakāves, pieaugušajam ir jābūt tam, kurš sakopo visus spēkus un atkal un atkal mēģina atrast kontaktu ar bērnu un rast risinājumu šai situācijai.  

Izrādot cieņu savam bērnam un atzīstot savu bezspēcību notiekošajā, vecākam rodas iespēja novērst konflikta iemeslu un izstrādāt sadarbības modeli ar bērnu.

Var bērnam teikt: “Vai varētu  būt, ka tu vēlies... man pierādīt, ka vari darīt, ko gribi? …man pierādīt, ka neviens tevi nevar piespiest kaut ko izdarīt?”

Jebkurā gadījumā, vecāka attieksmei pret bērnu ir jābūt konsekventai, audzināšanā ir jācenšas sabalansēt disciplinēšanas metodes un pamudinājumus. Bet nav pamata sev pārmest, ka neesat perfekta. Ir sev jāpasaka, ka Jums ir tiesības kļūdīties, reizēm nogurt no sava bērna, ka Jums ir tiesības tā justies un nepārmest sev to, bet censties saprast tā iemeslus un atbilstoši rīkoties.