Vasaras novakare, krēsla jau nolaidusies pār zemi, gaisā virmo jāņrožu saldā smarža un ievājā lakstīgala balsi iemēģina. Istabas logs ir plaši atvērts un vieglā pūsma viegli viļņo aizkara tīmekli... Novakara skaņās un smaržās viegli ieskanas arī klavieru akordi... viegli, juteklīgi, maigi...
Sievietes slaidie pirksti pieskaras klavieru taustiņiem kā tauriņa spārni. Tā, kā pieskaras mīļotā augumam visintīmākajā brīdī. Krēsla sabiezēja, tumsa viegliem soļiem ieslīdēja istabā, tikai sievietes stāvs baltajā tērpā vīdēja telpas dziļumā pie klavierēm. Akordi savijās vieglā, drusku smeldzīgā melodijā,
viņa nespēlēja pēc notīm, viņa spēlēja pēc sirds nošu lapas.
Gandrīz nedzirdami pavērās istabas durvis, vīrietim ienākot, viņš mirkli stāvēja un ieklausījās melodijā, kas vijās zem sievietes pirkstiem. Brīnišķas harmonijas mirklis - melodija savijās ar lakstīgalas balsi, ar tumsu un jāņrožu smaržu, gaiss bija tik piesātināti juteklisks.
Sieviete sajuta vīrieti sev aiz muguras, pār plecu viegli uzsmaidīja tam un turpināja vīt melodijas vijuma sarežģītās arabeskas. Viņš noliecās,
pacēla tās matus no kakla un viegli to noskūpstīja,
skaņu vijums tik uz mirkli aprāvās, bet tad turpinājās, nedaudz neapvaldīti un trauksmaini.
Mirkli klausījies, viņš klusēdams aizdedza sveces abpus nošu turētājam, to siltā, nedaudz tramīgā gaisma, viegli atstūma tumsu istabas kaktos un maigi izgaismoja sievietes balto stāvu pie klavierēm. Vīrieša rokas viegli pieskārās viņas pleciem, jutekliski pārslīdēja tām līdz plaukstu locītavām un atpakaļ, mirkli vēlāk roku ceļu atkārtoja lūpas... Melodijas vijums laiku pa laikam samezglojās, atsākās un beidzot izgaisa... tumsā, sveču gaismā, lakstīgalas balsī, jāņrožu smaržā, nopūtās... ...rītausmā.
K. Ieraga
