"Es uz Latviju neesmu braucis ar īpašumu sarakstiem, es te nevienam nenorādu, kas un kā būtu darāms. Mans galvenais mērķis.. bija mudināt valdību un Latvijas ļaudis sākt dialogu ar atlikušajiem ebreju sabiedrības pārstāvjiem par tā īpašuma atdošanu, ko iespējams atdot," - intervijā "Latvijas Avīzei" saka ASV īpašais sūtnis holokausta jautājumos Duglass Deividsons.
Deividsons: Mans mērķis ir dialogs par ebreju īpašumu atdošanu (23)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Viņš uzsver, - par to, vai maksāt kompensācijas par iznīcināto īpašumu, jālemj Latvijai.
Deividsons norāda, ka runa ir par noteiktiem principiem, kurus Latvijas valsts atzinusi, - pagājušajā vasarā apspriesto dokumentu vadlīnijas, kā veicama ebreju īpašumu atdošana vai maksājamas kompensācijas. "Šī Terezinas deklarācija Prāgā tika pieņemta ar Latvijas valsts amatpersonu klātbūtni. Tā ka pastāv principi, saskaņā ar kuriem būtu jārīkojas, un būtu labi, ja Latvija nolemtu tos īstenot," skaidro ASV sūtnis.
Viņš piebilst, ka neesot pirmais cilvēks, kurš šos jautājumus Latvijā aktualizē, jo pirms četriem gadiem jau notika mēģinājums ar likumprojekta palīdzību šo jautājumu risināt.
Deividsons nevarot prognozēt, kā šī jautājuma risināšana varētu ietekmēt etniskās attiecības Latvijā, taču tas ietekmētu Latvijas tēlu ārvalstīs. "Šobrīd, raugoties no malas, rodas iespaids, ka Latvijas valsts nevēlas pabeigt procesu, sakārtojot attiecības ar pagātni. Tomēr tas nāktu par labu Latvijas tēlam, un tā būtu arī morāli pareiza rīcība. Demokrātijas princips nosaka, ka grupām un indivīdiem, kuriem ticis atņemts īpašums, ir tiesības to saņemt atpakaļ. Etniskie jautājumi te būtu jānoliek pie malas," uzskata ASV sūtnis.
Deividsons uzsver, ka neesot Latvijā, lai diskutētu par Latvijas likumiem, kas neļauj mantot "pēc tautības principa", norādot, ka tradicionāli bez īpašnieka palikušais īpašums paliek valstij.
Sūtnis kā piemēru min Vāciju, kuras valdība pārdeva bez īpašnieka palikušos privātīpašumus un šo naudu atdeva organizācijai, kas bija pazīstama kā Konference par ebreju materiālajām prasībām pret Vāciju. Tas ļāvis maksāt pabalstus holokaustā izdzīvojušajiem visur pasaulē, tajā skaitā arī ASV un Eiropā.
"Šis princips ir iedzīvināts Terezinas deklarācijā, kur valstis rosinātas rīkoties līdzīgi. Runājot par to, kā varētu rīkoties ar īpašumu, kas palicis bez saimniekiem, tā būtu iespēja izveidot fondu, kas nodarbotos ar holokaustā izdzīvojušo sociālo labklājību," skaidro Deividsons.