Lūdza palīdzību taksistiem
LU lielākajā - Ekonomikas un vadības fakultātē - studē nedaudz vairāk par 4000 studentu. Fakultātei ir divas ieejas, un abas nav piemērotas cilvēkiem ratiņkrēslā. Pie centra ieejas ir augsts pakāpiens, bet no pagalma puses - stāvas kāpnes, kuru malās nav uzbrauktuves.
Fakultātes dežurante nezina, kā cilvēks ratiņkrēslā var iekļūt šajā ēkā. Taujāta pēc traktoriņa, kas cilvēkam ratiņkrēslā palīdzētu uzbraukt pa kāpnēm, viņa no sava dežūrlodziņa izbāž rokas un nosaka: «Meitenes, pamūciet malā! Vai te nav kāda no manām priekšniecēm?»
Vestibilā neviena nav, tāpēc raksta autori tiek sūtīti uz piekto stāvu pie vadības. Fakultāte ir liela. Platajos gaiteņos čīkst koka dēļi. Iekļūšana auditorijās nav problēma, durvju ailes ir pietiekami platas, taču pārvietošanās pa stāviem ir apgrūtināta.
«Var cerēt vien uz līdzcilvēku atbalstu, jo šajā ēkā ir vecs lifts, brauc tikai līdz 3. stāvam un šobrīd netiek izmantots,» stāsta fakultātes izpilddirektors Kaspars Čikste. «Lifts atrodas pusstāvā, tas nozīmē, ka, lai pārvietotos ar liftu, ir jānokļūst desmit pakāpienus uz augšu no galvenās ieejas vai padsmit pakāpienus uz leju no pagalma,» papildina Anda Ģipsle. Labierīcības nav aprīkotas ar atbalsta rokturiem, kā arī speciāli iekārtotu kabīņu cilvēkam ratiņkrēslos nav. Šie ir tie paši šķēršļi, ar kuriem savā ikdienas dzīvē pirms desmit gadiem šeit saskārās studente Anda.
Anda stāsta, ka, studējot laikā no 1997. līdz 2001. gadam, viņai bijušas divas galvenās problēmas: nokļūšana līdz mācībām un pārvietošanās fakultātē. Sabiedriskajā transportā Anda nevarēja iekļūt, tādēļ atlika divas alternatīvas - braukt ar speciālajiem mikroautobusiem vai izmantot taksometru.