Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/17/10302607t1h5327.jpg)
Būvējot vai iekārtojot māju, tiecamies, lai tajā labi justos mēs paši un tā patiktu arī mūsu ciemiņiem. Stikls un metāls ir mūsdienu modernā interjera pamatelementi. Par tādu uzskatāms arī akmens, kas sevī glabā nezūdošas vērtības. Interjerā tas izstaro savu enerģiju, piešķirot mājoklim cēlumu. Akmens dizaina elementi ir ne tikai neparastu krāsu un formu veidojumi, bet arī simbolizē mūžīgo, laika gaitā iegūto. Tie ir priekšmeti, kas mantojami no paaudzes paaudzē.
No nieciņiem līdz vannām
Neils Saksons ar akmeni strādā jau vairāk nekā 20 gadu. Amatu apguvis no tēva, kas arī bija akmeņkalis. Interjeros meistars redzējis daudz neparastu šī materiāla izmantošanas veidu. «Pie kāda kunga Zviedrijā gadījās redzēt virtuvi, kas veidota tikai no akmens – mēbeles, sienas, grīda, pat durvis.
Latvieši ir daudz pieticīgāki, bet akmeni pavisam no sava interjera arī nav svītrojuši.
No akmens esmu gatavojis kamīna apdares, virtuves virsmas, izlietnes, vannas, dažāda veida skulptūras, dārza mēbeles,» stāsta N. Saksons.
Taču izdomai nav robežu. Meistaram pasūtīta pat ekskluzīva akmenī izgrebta vanna. Latviešiem tīkamas ir akmens taciņas, pakāpieni, kā arī nelieli mākslas «nieciņi» – svečturi vai, piemēram, pulēti akmeņi, ko novietot uz kamīna vai puķu dobēs.
Raupjš, bet ne auksts
Akmens tiek uzskatīts par modernu un ekskluzīvu materiālu, tāpēc ir pietiekami dārgs. «Manuprāt, tas vairāk iederas dārza interjerā. Stabils akmens galds un beņķi kalpos mūžīgi. Ja nav saules, uz akmens sēdēt būs auksti, bet siltā laikā akmens uzsilst un uz tā var sasildīties,» stāsta N. Saksons.
Akmeņkalis pārsvarā strādā ar Latvijas laukakmeņiem. Viņa piemājas pļavā dižojas lielākais – 14 tonnu smags. Akmens bagātības iegūtas pašu Zemgales īpašumos, kad rakta meliorācija un pelēči cits pēc cita izcelti no zemes. Ar krāniem krauti mašīnā un vesti uz darbnīcu. «Daudzi uzskata, ka akmens ir auksts materiāls. Es tam īsti nepiekrītu. Auksts tas ir kapos, jo īpaši tādēļ, ka tur vairāk tiek izmantots no Ķīnas ievestais granīts, kas ir bezpersonisks un meistara roku nav sajutis,» vērtē akmeņkalis.
Meistars rāda akmeni, kas top par baseina strūklaku. «Sākumā tas bija it kā nekam nederīgs laukakmens ar plaisu, bet izmest to gluži negribēju. Radās doma nopulēt un noslīpēt, bet materiālam atklājās defekti – tātad slīpēt nevar. Tad izdomāju plaisas vietā izveidot paplatu reni – līdzīgi kā upe, pa kuru varētu tecēt ūdens. Tā radās ideja par strūklaku. Akmenim, kurā ievietota caurulīte, jāatrodas baseinā ar sūkni. Sūknējot ūdens tecēs pa akmens «upi» un līs atpakaļ baseinā. It kā raupji uztaisīts, bet ar vienmērīgo ūdens tecējumu strūklaka izskatās ļoti skaisti,» klāsta N. Saksons.
Diženais laukakmens
Vairumam cilvēku akmeņkalis saistās ar pieminekļu izgatavošanu. Sava taisnība ir, jo tieši ar šo rūpalu N. Saksons un citi viņa amata brāļi var nodrošināt sev iztiku. Brīvajos brīžos meistars pievēršas arī kam radošam, tajā pašā laikā atzīstot, ka Latvijā ideju pārdot ir grūti. «Ja pie mums vairāk cilvēku ar akmeni būtu uz «tu», es noteikti vairāk gatavotu dārza mēbeles un skulptūras. Tagad gadā vairāk par divām trim izkalt nevaru, jo nav pieprasījuma,» atzīst meistars.
Lai arī materiāls ir smags, strādāt ar akmeni neesot grūti. Meistars rāda instrumentus, kas aprīkoti ar ūdens padevi, līdz ar to, slīpējot un apstrādājot darbu, nav jāraizējas par putekļiem. Latviešiem tīkamāks esot dabiskais laukakmens. «Tas arī ir viskolosālākais, un no tā var radīt interesantas lietas. Uz mūsu zemi laukakmens ar šļūdoņiem atceļojis no Skandināvijas, savukārt granīts (pārsvarā izmanto kapu pieminekļu izgatavošanai) ir tas pats akmens, ko Latvijā ieved no ārzemēm,» skaidro N. Saksons.
Viņaprāt, katra latvieša mājā vai sētā jābūt kaut kam no akmens. Dārzā mūrēta akmens siena, taciņas, akmenī kalti māju nosaukumi ir vairāk redzētie elementi. «Tā ir vērtība.
Laukakmens pats par sevi var būt skaists, un katram iesaku tos pavērot.
Ir tādi, kas zemes dzīlēs slāņojušies vairākās kārtās un krāsās. Kad tos sāk slīpēt, paveras tāds skaistums... Lai atrastu, kas slēpjas akmenī, neskaitāmas reizes katru grozu uz visām pusēm un staigāju apkārt, dažreiz tikai pēc nokaltiem pārsimt kilogramiem atklājas īstais skaistums. Gadās, ka tas uz laiku jānoliek malā, līdz rodas ideja, kā to izmantot. Darbam vispateicīgākie ir mazie akmeņi – līdz pusotrai tonnai. Tie nenogurdina, bet tieši otrādi – dod spēku. Pat akmens putekļi rētas dziedē daudz ātrāk nekā jods vai briljantzaļais,» smaida meistars.
Dāvana ar vērtību
N. Saksons stāsta, ka pašvaldības akmens darbu nereti izmanto kā dāvanu. Piemēram, atklājot skolu, bērnudārzu vai kādu citu iestādi, tiek pasūtīts un uzdāvināts apstrādāts akmens dārza elements, iegravēts iestādes nosaukums, strūklaka – tā ir nezūdoša un mūžīga vērtība, kas kalpos mūžīgi, stāsta meistars.
Viņaprāt,
Latvijā bagātākā pilsēta ar akmeņiem ir Ventspils – tur tie, lieli un nopulēti,
dižojas daudzviet, un tas liecinot par pilsētas un iedzīvotāju varenumu. Pulēts akmens ir viegli kopjams, mākslinieks to reizi gadā iesaka novaskot ar parasto grīdas vasku, tad no tā spīduma acis žilbs un darbs par sevi liks manīt pat vienaldzīgākajam garāmgājējam.