Gaidāmais referendums par angļu pidžina valodu kā valsts valodu Latvijā (95)

Neviens to neuzspiedīs, tas vienkārši būs ērti un racionāli. Kāpēc mocīties vienas nelielas, izmirstošas tautiņas valodā? Piedevām tādā, kas pragmatisku apsvērumu dēļ būs iestrēgusi savā attīstībā.

Nesen uzvirmojušās kaislības par un ap rakstniecību patiesībā tikai izgaismoja virkni problēmu, kas krājušās jau ilgi. Emocionālajos strīdos tikai retais spēja mierīgi atbildēt uz dažiem ļoti būtiskiem jautājumiem.

Pirmais – vai Latvijai nepieciešami profesionāli rakstnieki? Jā. Vismaz tiem, kuri ar lielu pārliecību nesenajā referendumā balsoja par latviešu valodu kā vienīgo oficiālo valsts valodu. Valodas likteni nenosaka tikai viens politisks notikums. Tā ir jākopj, jāattīsta ikdienā. Normālās, gudrās sabiedrībās to dara profesionāli literāti – rakstnieki, dzejnieki un citi spalvas meistari. Viņi domā un strādā ar tā saucamo vārda mākslu. Labāk vai sliktāk, tas ir atsevišķas diskusijas jautājums. Bet rūpīgs ikdienas darbs, konkurence ir visu panākumu un attīstības pamatā. Tēlaini runājot – valodas asinsritē rakstnieki, dzejnieki pilda motora – sirds funkciju. Kas notiek, ja sirds paliek vārga, mazspējīga, to mēs zinām, pat neskatoties medicīnas grāmatās.

Katrs, kurš ir gājis skolā, zina, ka moderno latviešu valodu būtībā radīja tieši rakstnieki, dzejnieki un publicisti – Rainis, Aspazija, Blaumanis, Poruks, Veidenbaums un citi. Viņi sarunvalodu spēj pacelt līdz «augstās vārda mākslas» līmenim. Tādēļ šobrīd varam baudīt patiesi skaistu, bagātu un skanīgu valodu. Valodu, kurā runājuši mūsu vecāki, vecvecāki, draugi, tuvinieki. Tieši rakstītais vārds un doma bija forma, kurā tika formulēts sapnis un ideja par mūsu valsti – Latviju. Pēc Raiņa, Deglava, Veidenbauma un citiem šo svarīgo uzdevumu godam pildīja nākamo paaudžu rakstnieki, dzejnieki, publicisti, domātāji. Arī ārkārtīgi grūtajos kara, trimdas un okupācijas laikos.

Kā ar šņabi, sirpi un āmuru nepārlauza mugurkaulu

Latvijas garam kritiski bija tieši pagājušā gadsimta 70. gadi. Šķita, ka padomju režīms pastāvēs mūžīgi, apkārt valdīja propagandas murgi, plaši izplatītais alkoholisms, ekonomiskā stagnācija un lejupslīde. Pār Latviju aizvien nomācošāk savilkās bezcerības mākoņi. Ticība un cerība par brīvību bija atlikusi vien saujiņai spītīgu ideālistu. Šajā pelēki briesmīgajā laikā ir jāsaka milzīgs paldies tieši rakstniekiem un dzejniekiem, ka viņi neļāva sabrukt kopējam tautas garam. Līdz pat šai dienai nav pienācīgi novērtēts, cik ārkārtīgi milzīgu ieguldījumu deva tādas personības kā Imants Ziedonis, Jānis Peters, Vizma Belševica, Māra Zālīte un daudzi citi. Latvijā un trimdā. Kopā ar izciliem mūziķiem viņi ar saviem darbiem deva sabiedrībai spēku izturēt visbezcerīgākos laikos. 80. gados viņiem pievienojās tādi spilgti dumpinieki kā Klāvs Elsbergs, Māris Melgalvs, «Pērkona», «Līvu» mūziķi un citi. Ar literatūru un mūziku elpoja Latvijas brīvības un ideālu gars. Viņi, savā brīvdomībā riskējot, ar savu darbu un talantu viskritiskākajos bezcerības laikos rūpējās, lai mums būtu par ko balsot nesenajā tautas nobalsošanā – par mūsu kopīgo, skaisto valodu. Komunisti ar propagandas murgiem, šņabi, sirpi un āmuru nespēja pārlauzt latviešu pašapziņas mugurkaulu.

Mazāk zināms un apspriests ir fakts, ka lielākā daļa bija arī savas misijas profesionāļi – strādāja ikdienā, veltīja visus savus spēkus un spējas, lai radītu labus, augstvērtīgus un iespaidīgus darbus. Tādus, kas pārliecina un uzrunā. Tādus, kas aizrauj un iedvesmo sabiedrību. Lielā mērā pateicoties tieši viņiem, latviešu valodā tika kopta un attīstīta vārda māksla. Latviešu valodu stagnācijas drūmā elpa neskāra pat visabsurdākajos Leonīda Iļjiča Brežņeva laikos. Profesionāli rakstnieki un dzejnieki palīdzēja mums nosargāt, attīstīt valodu. Līdz ar to vienu no vissvarīgākajām valsts un tautas pamatvērtībām.

Vai bīstamie laiki ir pagājuši? Nē!

Vai tas viss ir aktuāli arī šodien? Jautājums, vai mums nepieciešams attīstīt un uzturēt valodu, ir retorisks. Vai aktuālas ir arī citas problēmas? Jā. Ekonomiskā, morālā situācija valstī ir nestabila, trausla. Globalizācijas spiediens nomācošs. Izdzīvošanas dēļ sabiedrība spiesta palikt aizvien racionālāka, pragmatiskāka un, nenoliedzami, ciniskāka. Kapitālisms, brīvais tirgus savā dzelžainajā loģikā ir tēraudauksts. Savā lienošajā formā nelielai valodai tas ir pat bīstamāks nekā okupācijas režīma totalitārisms.

Vai šādā sabiedrībā iederas profesionāli rakstnieki, dzejnieki? Šauri, tuvredzīgi domājot – nē. Domājot auksti racionālās kategorijās – rakstniecība šā vārda profesionālajā nozīmē Latvijā izdzīvot nevar. Ja rakstniecību uztver kā vienkāršu biznesa nozari, tad latviski rakstīt nav lielas jēgas. Izdzīvot ar to nevar. Daudz pragmatiskāk ir uzreiz rakstīt kādā no lielajām valodām – angļu, krievu vai kādā citā. Vairāki spējīgi un talantīgi rakstītāji to jau ir sākuši darīt. Protams, latviešu valodā rakstošie nekur nepazudīs. Daudziem tas ir aicinājums, sirdslieta, un šādi cilvēki nekad nepadodas. Tomēr jārēķinās, ka viņi ar to nodarbosies brīvajā laikā – ja un kad paliks spēka pēc ikdienas darbiem. Sekojot tai pašai aukstajai un racionālajai biznesa loģikai – tas būs amatieru līmenis. To ļoti labi saprastu arī mūziķi vai sportisti.

Brīvā laika mūziķi, kuri kopj savu talantu no pamatdarba brīvajos brīžos, ļoti reti uzvar nopietnos konkursos, spēj gūt panākumus pasaules augstākajā – profesionāļu līgā. Profesionāli mūziķi, lai gūtu panākumus, strādā ikdienā, pamatīgi, rūpīgi un neatlaidīgi. Piemēram, Vestards Šimkus savas izcilās klavierspēles virsotnes ir sasniedzis, katru dienu spēlējot un spēlējot ilgas un garas vingrinājumu stundas. Un dara to joprojām. Smags darbs un disciplīna – tas ir vienīgais ceļš līdz spoža talanta visaugstākajām virsotnēm.

Zinātnieki ir izpētījuši, ka ar iedzimtu talantu vien ir par maz, lai gūtu panākumus, vienalga, vai tu vēlies būt rakstnieks, pianists vai izcils sportists. Tam nepieciešams vismaz 10 000 stundu mērķtiecīga darba. Pēc amerikāņu zinātnieka Daniela Levitina domām, 10 000 stundu attiecināmi arī uz komponistu, rakstnieku, basketbolistu, slidotāju, šahistu un daudzu citu izaugsmi. Neviens pasaules klases mūziķis vai sportists savu līmeni nav sasniedzis ar mazāk kā 10 000 stundu ilgu vingrināšanos. «Šķiet, tieši šāds laiks smadzenēm ir vajadzīgs, lai apgūtu visu, ko tām vajag zināt, ja cilvēks vēlas pilnīgi pārvaldīt kādu jomu,» raksta zinātnieks. Viņa pētījumā norādīts, ka arī tik atšķirīgiem ģēnijiem kā Mocarts un «The Beatles» pirms zvaigžņu stundas bija daudz vairāk kā minētās darba stundas neatlaidīga un smaga darba.

Vai Latvijā rakstnieki, dzejnieki var atļauties investēt šādu laiku un pūles savu talantu noslīpēšanā, rakstot latviešu valodā? Racionāli domājot – nē. Te var atklāt dažus agrāk plaši neminētus skaitļus, kas varētu palīdzēt izprast situāciju. Tā gan ir neoficiāla informācija, un katrā atsevišķa gadījumā var būt būtiskas atšķirības. Kādas tad ir latviešu autoru grāmatu aptuvenās tirāžas un honorāri? Vispirms jāsaprot, ka labam rakstniekam labai grāmatai – izdomāt ideju, savākt materiālus, uzrakstīt, noslīpēt - vajag aptuveni gadu. Tātad – vismaz gadu nopietna darba. Citam vairāk, citam mazāk, bet vidēji tā apmēram varētu būt. Viņš var mēģināt paralēli darīt kaut ko citu, bet tas neizbēgami ietekmēs darba kvalitāti. It sevišķi, ja runa ir par oriģināldarbiem, kur autors pats rada jaunas domas un idejas.

Cik bagāti ir rakstnieki?

Aptaujājot dažādus avotus – vidēji laba latviešu autora grāmatas tirāža ir aptuveni 2000 – 2500 eksemplāru. Ļoti, ļoti laba – aptuveni 4000 eksemplāru. Gadījumi, kad sasniegti apjomi 8000 – 10 000 apmērā, pēdējos divdesmit gados ir burtiski uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi. Vēl jāņem vērā, ka pēdējos gados, mazinoties pirktspējai, cilvēki aizvien vairāk izmanto bibliotēku pakalpojumus, kas nozīmē, ka grāmatas tiek pirktas vēl mazāk.

Cik autors nopelna no vienas grāmatas? Visbiežāk tiek pieminēts skaitlis – labi, ja vienu latu. Protams, atkal – katrā gadījumā var būt atšķirības, bet kopumā tiek uzskatīts, ka tā ir vidēji laba summa. Nav grūti sarēķināt, ka veiksmīgs autors ļoti laba pieprasījuma gadījumā var rēķināties ar apmēram 4000 grāmatu tirāžu. Tātad par apmēram gadu nopietna darba veiksmes gadījumā var cerēt uz apmēram 4000 latiem jeb apmēram 333 latiem mēnesī viena gada garumā. Te vēlreiz jāatgādina, ka runa ir par labi pieprasītu, komerciāli veiksmīgu grāmatu, kādas Latvijā ir ļoti, ļoti retas. Vienmēr pastāv risks, ka tā kaut kādu iemeslu dēļ «neaizies». Izpaliekot komerciāliem panākumiem, rakstnieki var saskarties ar, smalki runājot, «eksistenciāliem» jautājumiem šā vārda visbrutālākajā nozīmē. Viņiem mēdz būt bērni, kuri jābaro, jāizglīto, arī pašiem reizēm, pārsteidzošā kārtā, gribas ēst. Līdz ar to neizbēgami jāizvēlas – palikt amatieru vai profesionāļu līgā.

Tāpat ir jāsaprot, ka grāmatas vērtību nevar un nedrīkst noteikt, pamatojoties tikai uz pieprasījumu un tirāžu. Komerciālā veiksme ne vienmēr nosaka grāmatas saturisko vērtību. Nereti ir arī otrādi – komerciāli pieprasīts darbs var būt arī saturiski augstvērtīgs. Visbiežāk grāmatas patieso vērtību nosaka nevis kritiķi vai lasītāji, bet augstākais vērtētājs – laiks. Spilgts pieradījums tam ir izcilais vācu filozofs, filologs un psihologs Frīdrihs Nīče. Viņa pazīstamākais un iespaidīgākais darbs «Tā runāja Zaratustra» (Also sprach Zarathustra) neguva lielu ievērību viņa dzīves laikā.

Tieši šajā brīdī sabiedrībai, valstij ir jāizvēlas – vai mums ir vajadzīgi tādi domātāji kā Nīče, Hemingvejs, arī tādi mūsdienīgi komercspalvas meistari kā Stīgs Lārsons, Džoanna Roulinga, Paulu Koelju un citi. Pēdējie trīs ir pieminēti ar nodomu – pat auksti aprēķinošās sabiedrībās šādi komercveiksmes stāsti mēdz atpelnīt investīcijas pierādāmā veidā. Gan ekonomikai atnestās naudas ziņā, gan valsts atpazīstamības, lepnuma un pašapziņas veidā. Arī tas lielā mērā veicina valsts labklājību, jo ar atpazīstamību veicina tā saucamo kultūras tūrismu. Piemēri nav tālu jāmeklē – Astrīdas Lindgrēnas muzejs Stokholmā ir ievērojams tūristu «magnēts». Somijā katru gadu ierodas pāris lidmašīnas ar japāņiem, kuri dodas tieši uz Tūves Jānsones «Muminu zemi» Naantali, netālu no Turku. Nemaz jau nerunājot par Muminu cienītājiem no tuvākām zemēm. Un tie ir tikai daži piemēri. Mēs varam pamatoti jautāt – kāpēc gan šīs japāņu un citu tūristu plūsmas nevarētu doties, piemēram, uz Tērvetes «Sprīdīšiem»? Katrs simboliskais ārzemju tūrists dienā Latvijā iztērē vismaz 30 – 50 Ls. Viņš paliek mūsu viesnīcās, iepērkas mūsu veikalos, pērk preces, par kurām samaksātie nodokļi paliek Latvijā. Nemaz jau nerunājot par darba vietām, kuras uztur šīs tūrisma plūsmas. Pasaulslavenai literatūrai mēdz būt arī ļoti labi un «trekni» aprēķināms iespaids uz valsts kopējo ekonomisko labklājību.

Ēdīsim pizza, dzersim vodka un twītosim Koelju

Protams, daudzi teiks – jādara viss, lai latviešu autori kļūtu pazīstami visā pasaulē. Tikai lielākā daļa neiedomājas, ka pasaules ietekmīgākajās izdevniecībās reti lasa latviešu valodā. Viņiem ir nepieciešami labi tulkojumi. Patiesībā – izcili labi tulkojumi. Bet arī tulka darbs ir ļoti nopietns, prasa talantu, pieredzi un lielu darbu. Atkal – ļoti, ļoti aptuveni rēķinot – vienas ne pārāk biezas grāmatas tulkojums maksā vismaz 2000 latu. Kuram profesionālam rakstniekam šāda summa varētu būt, ja atceramies augstāk pieminētos piemērus? Retajam. Vai – nevienam. Līdzībās runājot – 2000 latu ir summa, kas salīdzināma ir kāda eksprezidenta limuzīna rezerves riteņa vērtību.

Un pats galvenais – literatūra ir valodas asinsrites motors, sirds. Ja tā sāk buksēt, lēnām sāk mazspējā izsīkt, tad, neizbēgami tiek ietekmēts valodas liktenis. Tas neizbēgami mūs tuvina tai dienai, kad, pašiem nemanot, būsim pārgājuši uz angļu pidžina surogātvalodu, jo tas taču ir racionālāk, ērtāk un izdevīgāk. Tā pārtopot par Eiropas Savienības nomali, kur nav savā valodā domājošu rakstnieku, dzejnieku, domātāju. Mēs pārvērtīsimies par glumiem pelmeņiem pasaules globalizācijas putrā – ēdīsim pizza, dzersim vodka un twītosim Koelju.