Stāsts par to, kā divi jauni cilvēki cīnās par tiesībām mīlēt vienam otru, romānu rakstītāju un filmu ļaužu rokās varēja kļūt un kļuva par atradumu. Iedomājieties – baronu ģimenes atvase iemīlas kalponē, grib viņu precēt, taču radinieki liek šķēršļus, atņem mantojumu, pasludina par garīgi neveselu un galu galā iesloga trakonamā; nelaimīgais gan apprec iemīļoto, taču no psihiatriskās slimnīcas atbrīvoties nespēj un pēc daudziem gadiem tajā arī nomirst. Ar Bieriņu muižas mantinieku Heinrihu Augustu Bērenu fon Rautenfeldu un Lielvārdes dzelzceļa pārbrauktuves sarga meitu Emīliju Elizabeti Kuģenieci tieši tā arī notika. Tas bija leģendārs stāsts, kas atbalsojās Latvijas sabiedrībā gadu desmitiem.

Varenie fon Rautenfeldi

Heinrihs fon Rautenfelds jau kopš bērnībās tika uzskatīts par balto zvirbuli dižciltīgo līdzbiedru kompānijā – tāds sapņains puisis ar dīvainībām. Viņa krusttēvs, Rembates muižas īpašnieks Karls Bērens fon Rautenfelds vēl Heinriha zēnībā zobojies par puiku, jo tas interesējies par zemkopību, bet inteliģentās zinības viņu saistījušas mazāk. Fon Rautenfeldi bija sena un 20. gadsimta sākumā joprojām cienījama Vidzemes muižnieku dzimta. Rautenfeldu godības paliekas mūsdienās ir gan vecā Mārupes vidusskolas ēka, gan arī aptuveni 1870. gadā celtā Jaunā Bieriņu muiža Kantora ielā 10.

Heinriha tēvs, arī Heinrihs, nomira 19. gadsimta beigās. Ar sievu Annu abiem bija piedzimuši pieci dēli un četras meitas. 1882. gadā dzimušais Heinrihs bija vecākais dēls. Likteņa ironija, ka vecais barons savulaik apņēma kārtai neatbilstošu sievu, jo Anna bija guvernante. Tieši to pašu, izvēloties par savu acuraugu kalponi, vēlāk darīs viņa dēls, taču ar daudz bēdīgāku iznākumu.

Vispirms Heinrihs fon Rautenfelds pabeidza Rīgas pilsētas reālskolas 6. klasi un iestājās karadienestā Kauņas cietokšņa artilērijas daļā. Saskaņā ar tēva gribu viņam pēc mātes nāves vajadzēja mantot Bieriņu muižu. Tā arī notiktu, ja vien karadienestu atstājušais jaunais vīrietis aptuveni 1907. gadā nebūtu savam radiniekam baronam Alfrēdam Šulcam fon Ašerādenam piederošajā Aizkraukles muižā iepazinies ar daiļo kalponi Emīliju Elizabeti Kuģenieci. Heinrihs muižā nodzīvoja divus gadus un neprātīgi iemīlējās 19 gadu vecajā Emīlijā. Arī meitenei viņš nebija vienaldzīgs. Abi norunāja precēties, taču vienojās pagaidīt, kamēr nokārtosies mantojuma lietas.

Izeja tika atrasta: Rautenfeldu dzimtu vajāja iedzimtas garīgas kaites, un arī Heinriha rīcību radi pasteidzās izskaidrot ar nervu slimību. Tagad grūti pateikt, vai Heinriham tiešām bija nosliece uz vājprātu, taču sava tiesa patiesības tur bija. Viņa māsa Elīze bija oficiāli atzīta par vājprātīgu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāpiebilst, ka arī Heinriha brālis Hanss, Rīgas Politehnikuma students, 1912. gada maijā nošāvās “aiz nenormālā gara stāvokļa”. Hanss, starp citu, dzimtā bija vienīgais, kurš patiesi juta līdz nelaimīgajiem mīlniekiem un atbalstīja viņus, kamēr vien bija dzīvs.

Barona radu aukstais karš

Kad Karls fon Rautenfelds paziņoja, ka Heinriham nepieciešams paārstēt nervus ārzemēs, jaunais vīrietis padevās krusttēva viltībai. Pavadījis vairākus mēnešus Neifrīdenheimas psihiatriskajā klīnikā pie Minhenes, puisis atklāja, ka patiesībā tie ir slazdi un klīniku viņš nemaz nevar pamest. Vienīgā izeja bija bēgšana, un Rautenfelds tā arī rīkojās. Pa to laiku Emīlija aiz sirdēstiem uzteica darbu Aizkraukles muižā, lai gan barons fon Ašerādens lūgtin lūdza viņu palikt un pat solīja pielikt pie algas.

Lai atspēkotu radinieku runas, jaunais Rautenfelds pēc atgriešanās Latvijā pats pieteicās pārbaudei Sarkankalna slimnīcā un tika atzīts par veselu. Taču tas bija tikai sākums.

1911. gada janvārī Heinrihs mātei atklāja vēlmi precēt Emīliju. Var noprast, ka baronese dēlam acīs savu viedokli nav teikusi, vien bildusi, lai darot, kā zinot, un mīļā miera labad lai uz laiku pametot Rīgu. Jaunie ļaudis devās tālā ceļā uz Odesu cerībā salaulāties tur, taču izrādījās, ka radiniekiem ar vēstules starpniecību izdevās atturēt vietējo luterāņu mācītāju no šāda soļa. Arī baronese Rautenfelde nesēdēja, rokas klēpī salikusi. Viņa tā paša gada rudenī caur tiesu panāca, ka pār dēlu un viņa mantu tiek iecelta aizbildniecība. 14. oktobrī abiem mīlniekiem piedzima puika, turklāt Heinrihs un Emīlija pārgāja pareizticībā. Pareizticīgo mācītājus vācu baroni nespēja ietekmēt, un jauno pāri 1912. gada 9. janvārī salaulāja Jelgavas Sv. Simeona un Sv. Annas pareizticīgo katedrālē.

Heinriha mātes pilnvarotais advokāts Truhards darīja visu, lai barons tiktu atzīts par vājprātīgu. Izplatījās ziņas, ka Rautenfelds sirgstot ar lieluma un vajāšanas māniju. Viņš it kā licis izgatavot savām vajadzībām aploksnes ar uzrakstu Rožu un maizes tirgotājs un nēsājot līdzi revolveri. Tika uzrādītas arī Vācijas ārstu izdotas izziņas un barona vēstules, kurās varēja atrast dīvainības. Vietējie psihiatri tomēr kavējās uzreiz atzīt Heinrihu par nenormālu, līdz mātes un radinieku advokātam beidzot izdevās panākt, ka ekspertīzi par garaspējām izdarīs Makša Šēnfelda psihiatriskajā klīnikā Atgāzenē. Heinrihs šo vēlmi ignorēja un kopā ar sievu un dēlu dzīvoja Jelgavā.

Viņu dzīve ritēja trūkumā, jo pēc kāzām dzimta parūpējās, lai Heinrihs vairs nesaņemtu viņam domāto uzturnaudu. Bez brāļa Hansa palīdzības būtu vēl trakāk. Pāris tika terorizēts ar draudu vēstulēm ieslodzīt baronu trakonamā ar varu, ja viņš nepametīs sievu. Nervu spriedze tuvojās kritiskajai robežai.

Skandāls un slepkavība

1912. gada 1. februāra vakarā Reutenfeldu apdzīvotās ēkas apakšstāvā, par kuru prese apgalvoja, ka tur atrodas priekamāja, izcēlās skaļš skandāls. Tas izprovocēja nervozitātes lēkmi tobrīd sasirgušajam Heinriham, kurš pēkšņi sācis plēst traukus, līdz izlēcis pa otrā stāva logu, sadauzīdams galvu. Viņa sievas tobrīd dzīvoklī nebija. Par tālāko prese rakstīja: “Policijas kārtībnieks Demidovičs ievedis policijas iecirkņa valdē kādu jaunu cilvēku, kuru esot apturējis uz ielas, jo tas bijis bez kārtīga apģērba – tikai kreklā un apakšbiksēs un bez cepures. Baltais krekls uz krūtīm bijis asiņains.” Kārtībniekam nebija ne jausmas, kas ir šis dīvainis, kurš uzvedies mierīgi, tikai visu laiku pie sevis kaut ko murminājis.

Cietušais Rautenfelds nonāca Jelgavas slimnīcā, un radinieki nekavējās izmantot iespēju. Jau nākamajā dienā pie viņa ieradās brālis Pauls, kurš Heinrihu aizveda uz Rīgu un ievietoja Šēnfelda klīnikā. Emīlija pie vīra sākumā netika ielaista, turklāt Šēnfelds paziņoja, ka viņa nemaz neesot cietušā dzīvesbiedre. Tādējādi ārsts nostājās Rautenfeldu dzimtas pusē, un pēc daudziem gadiem izrādījās, ka ne bez pamata – viņš šajā sakarā bija saņēmis ļoti solīdu naudas summu.

Barona stāvoklis pēc lēkmes un lēciena pa logu bija patiesi smags, tāpēc šoreiz radiniekiem nebija problēmu pataisīt Heinrihu par traku. Kad komisija jautāja, vai cietušais pazīst klīnikas ārstu, Rautenfelds atbildējis: “Nikolajs.” – “Kas ir šis Nikolajs?” taujāja ārsti. “Mums ir tikai viens Nikolajs,” atbildēja slimnieks.

Kad Rautenfelds pēc četru nedēļu gulēšanas pusnemaņā atguvās, viņš vienīgi pastāvīgi lūdza dot naudu sievai un dēlam. To apliecināja arī ārsts Šēnfelds. Emīlija apmeklēja sirdzēju vai katru dienu un mēģināja tiesā panākt, lai viņai piešķir tiesības Heinrihu aprūpēt mājās par tiem pašiem līdzekļiem, kurus Rautenfelda aizbildnis barons Kārlis Freitags fon Loringhofens maksāja Šēnfelda klīnikai. Radinieku plānos tas neietilpa.

1912. gada 24. jūnijā Heinriham izdevās aizbēgt no slimnīcas un paslēpties mātes dzīvoklī Rīgā, Andreja [Andreja Pumpura] ielā 3. Un tad 9. jūlija vakarā notika traģēdija. Tālaika presē var atrast Rautenfelda pratināšanas protokolu pārstāstus. “Es atrados viens savā dzīvoklī Andreja ielā, kad piepeši kas atrāva durvis un ienāca dr. Šēnfelds. Tas sacīja: “Nākat man līdzi,” bet es atteicu: “Esmu pieaudzis cilvēks un negribu iet.” Uz to dr. Šēnfelds iesaucās: “Jums jādara tas! Es to gribu!” Es gribēju aiziet, bet dr. Šēnfelds bruka man virsū un sagrāba mani tik stipri, ka es nespēju izrauties. Man izkrita no kabatas revolvers; es pacēlu revolveri, bet vēl nešāvu. Kad dr. Šēnfelds nelaida mani vaļā, tad, sevi aizsargādams, izšāvu bez mērķa un nodoma nošaut ārstu. Pēc šāviena dr. Šēnfelds izgāja otrā istabā. Es domāju, ka viņš izgāja saukt sevim palīgu, un tāpēc aizgāju caur rovi [virtuvi?]. Atstājis dzīvokli, aizgāju uz aprinķi, kur sabiju dažas dienas, tad nejauši lasīju avīzēs, ka dr. Šēnfelds grūti ievainots un pat miris.” Heinrihs atzina, ka nožēlo ārsta nāvi, taču rīkojies tikai pašaizsardzības nolūkos. Pēc nevilšās slepkavības Rautenfelds ilgi neslapstījās. Par viņa atrašanu izsludināja 500 cara rubļu atlīdzību. Tos saņēma kāds uradņiks, kurš bēgli sazīmēja Rembates krogā.

Heinrihs padodas

Slepkavība galīgi saputroja fon Rautenfelda lietu, jo no viņa pieskaitāmības vai nepieskaitāmības bija atkarīgs barona statuss tiesas priekšā. Tagad ārsti sliecās viņu atzīt drīzāk par garīgi normālu, tikai “stipri nervozu”. Ievietots Aleksandra augstumos Sarkandaugavā, uz jautājumu, kāpēc viņš atrodas trakonamā, Heinrihs atbildēja: “Mani ietekmīgie un bagātie radinieki izlietoja pret mani līdzekļus tāpēc, ka es precēju jaunavu iz zemākas kārtas.” Viņš uzsvēra, ka ievietots klīnikā pret paša gribu, un žēlojās: “Es apprecēju jaunu, ziedošu meiteni, bet tagad es nezinu, kur atrodas mana sieva un mans bērns.”

Radinieki tikmēr pūlējās panākt Emīlijas un Heinriha laulības šķiršanu, mēģinot Emīlijai piešūt kriminālatbildību, ka veiklā zemnieku meiča izmantojusi barona gara vājumu, nabadziņu savaldzinājusi un mantkārīgos nolūkos piespiedusi apprecēt. Tiesa Jelgavā pēc liecinieku nopratināšanas sūdzību noraidīja. Taču radinieki nelikās mierā, jo runa bija par mantojumu. Ja laulību atzītu par nelikumīgu, uz to nevarētu pretendēt ne Emīlija, ne abu dēli – 1912. gadā ģimenei bija piedzimis otrs puika.

1913. gada sākumā Rautenfelds Aleksandra augstumos bija nīcis jau sešus mēnešus. Lieta ieilga – acīmredzot nebija skaidrs, ko ar gūstekni darīt. Heinrihs bija “miеsīgi un garīgi stipri novārdzis”, taču slimnīcā atstāja normāla cilvēka iespaidu. Sievai bija ļauts divreiz nedēļā ar viņu tikties. Palaikam ieradās arī māte un brāļi. “Cik zināms, tad no Rautenfelda piederīgiem tikai māte ar diviem dēliem apliecinājuši viņu par garīgi nenormālu,” informēja Jaunākās Ziņas. Baronese apgalvoja, ka dēls no laika gala bijis vārgs un slimīgs, bet aptuveni 15 gadu vecumā “pie viņa parādījušās gara nenormālības”. Arī Heinriha brālis Hugo paziņoja, ka uzskatot viņu par “pastāvīgi nenormālu”.

Turpinājās karuselis ar aizvien jaunu komisiju iecelšanu un ieslodzītā pārmaiņus atzīšanu te par veselu, te atkal vājprātīgu. Komplektā ar nomācošo vidi tas nevarēja neatstāt sekas garīgi iedragāta cilvēka psihē. Beidzot 1913. gada sākumā izmeklēšana konstatēja, ka pacients tiešām “sasirdzis ar prāta vājību pirmā stadijā, ka šī vājība ārstējama un nav bīstama citiem”. Tas nozīmēja, ka Rautenfeldu teorētiski varēja izlaist no trakonama un pārcelt uz kādu sanatoriju ar maigāku režīmu. Arī juridisku atbildību par Šēnfelda nogalināšanu vairs īsti nevarēja prasīt.

Sabiedrība un prese tikmēr jau bija sašķēlusies divās nometnēs, un mīlasstāsts ieguva nacionāla konflikta nokrāsu, jo vācu prese nostājās barona radinieku pusē, kamēr latviešu un krievu avīžnieki uzskatīja baronu par mocekli. Pats Rautenfelds Sarkandaugavas slimnīcā baudīja diezgan brīvu režīmu. Viņa rīcībā bija atsevišķa istabiņa ar visu sadzīvē nepieciešamo, un viņš drīkstēja brīvi pastaigāties pa slimnīcas parku.

1913. gada 22. marta pievakarē Heinrihs fon Rautenfelds, klaiņojot dārzā, ieraudzīja pie augstās sētas pieslietas trepes, kuras bija atstājis kāds no apkopējiem. Barons nekavējoties izmantoja iespēju bēgt no Aleksandra augstumiem, taču sargs viņu drīz vien aizturēja Sarkandaugavas krastā. Tas arī bija Rautenfelda pēdējais mēģinājums sacelties pret likteni. Kaut gan nākamā gada sākumā Heinriha stāvoklis uzlabojās un šķita, ka viņu izlaidīs, drīz veselība atkal pasliktinājās. Turklāt sākās Pirmais pasaules karš un lieta zaudēja aktualitāti.

Zelta ādere

Fon Rautenfeldam Aleksandra augstumos izdevās izdzīvot grūtajos kara un Latvijas neatkarības rītausmas gados, kad no bada un slimībām apmira puse pacientu. Viņš bija samierinājies, krita depresijā un līdz pat savai nāvei Sarkankalna slimnīcā 1929. gada 14. janvārī bēgt vairs nemēģināja. Heinriha Augusta Bērena fon Rautenfelda nāves iemesls bija nefrīts – nieru iekaisums.

Rautenfelda kundze kopā ar bērniem pēc atgriešanās no bēgļu gaitām 1921. gadā apmetās izpostītajā Jaunajā Bieriņu muižā. Vēlāk Latvijas valsts zemes reformas gaitā muižu viņiem oficiāli piešķīra kopā ar 11 hektāriem zemes. Iztika tika pelnīta, iznomājot zemi un izīrējot istabas. Rautenfelda māte gan mēģināja Emīliju no dzimtas īpašuma iztiesāt, taču nesekmīgi. Kaut pamazām, tomēr lielais naids sāka aprimt.

Emīlija Rautenfelda kundze neatteicās pieņemt žurnālistus vai izmantot citas iespējas nopelnīt uz sava dzīvesstāsta rēķina. Muižas uzturēšana prasīja līdzekļus, kuru visbiežāk nebija. “No pils 17 istabām apdzīvojamas tagad tikai sešas, pārējās prasa pamatīgu remontu. Daudzi logi aizsisti dēļiem, durvis izlauztas, daudzu pavisam trūkst. Kara laikā pilī bija nometināts karaspēks, bet vēlāk lielinieki iznīcības darbu turpinājuši,” 1930. gadā stāstīja uz Bieriņiem aizbraukušais Pēdējā Brīdī korespondents.

Veikli ļaudis Rautenfeldu traģiskajā stāstā zibenīgi ieraudzīja naudas āderi. Nabaga barons vēl cīnījās par savu laimi, kad 1912. gadā ražīgais lubeņu autors Kārlis Cilinskis jau sacerēja Heinriha fon Rautenfelda un viņa laulātās draudzenes Emīlijas ciešanas jeb Varonība mīlestībā. 1913. gadā parādījās nākamais šedevrs – krievu un pēc tam latviešu valodā sacerētā Kur taisnība?, kas solīja “attēlot visus notikumus”.

Ar lielām cerībām dibinātā, bet ātri bankrotējusī kinokompānija Latvju Filma 1922. gadā paspēja uzņemt mēmo kinofilmu Vilkiem mests laupījums. Tā nav saglabājusies līdz mūsdienām, taču, šķiet, bijusi Rautenfelda, filmā – barona Rauta, melodramatiskā stāsta piemērošana jaunajām vajadzībām. Apmēram tā – vācu barona atvase iemīlējusies latvju jaunavā un vēlas integrēties latviskā vidē, taču sliktie radinieki to nepieļauj un Rautu pazudina.

Pēc Heinriha fon Rautenfelda nāves pie lugas Rautenfelda mīlas traģēdija ķērās rakstnieks Pāvils Gruzna. Atšķirībā no filmas tā ieguva daudz lielākas simpātijas. Gruznam uz pēdām mina rakstnieks Kārlis Jēkabsons, kura spalvai pieder romāns Heinrihs fon Rautenfelds par brīvdomīgā barona traģisko likteni. Starp citu, šis darbs atkārtoti izdots 1994. gadā, apstiprinot, ka pēc tādiem romantiskiem un vienlaikus traģiskiem stāstiem cilvēki ilgojušies visos laikos.