Turpinājās karuselis ar aizvien jaunu komisiju iecelšanu un ieslodzītā pārmaiņus atzīšanu te par veselu, te atkal vājprātīgu. Komplektā ar nomācošo vidi tas nevarēja neatstāt sekas garīgi iedragāta cilvēka psihē. Beidzot 1913. gada sākumā izmeklēšana konstatēja, ka pacients tiešām “sasirdzis ar prāta vājību pirmā stadijā, ka šī vājība ārstējama un nav bīstama citiem”. Tas nozīmēja, ka Rautenfeldu teorētiski varēja izlaist no trakonama un pārcelt uz kādu sanatoriju ar maigāku režīmu. Arī juridisku atbildību par Šēnfelda nogalināšanu vairs īsti nevarēja prasīt.
Sabiedrība un prese tikmēr jau bija sašķēlusies divās nometnēs, un mīlasstāsts ieguva nacionāla konflikta nokrāsu, jo vācu prese nostājās barona radinieku pusē, kamēr latviešu un krievu avīžnieki uzskatīja baronu par mocekli. Pats Rautenfelds Sarkandaugavas slimnīcā baudīja diezgan brīvu režīmu. Viņa rīcībā bija atsevišķa istabiņa ar visu sadzīvē nepieciešamo, un viņš drīkstēja brīvi pastaigāties pa slimnīcas parku.
1913. gada 22. marta pievakarē Heinrihs fon Rautenfelds, klaiņojot dārzā, ieraudzīja pie augstās sētas pieslietas trepes, kuras bija atstājis kāds no apkopējiem. Barons nekavējoties izmantoja iespēju bēgt no Aleksandra augstumiem, taču sargs viņu drīz vien aizturēja Sarkandaugavas krastā. Tas arī bija Rautenfelda pēdējais mēģinājums sacelties pret likteni. Kaut gan nākamā gada sākumā Heinriha stāvoklis uzlabojās un šķita, ka viņu izlaidīs, drīz veselība atkal pasliktinājās. Turklāt sākās Pirmais pasaules karš un lieta zaudēja aktualitāti.
Fon Rautenfeldam Aleksandra augstumos izdevās izdzīvot grūtajos kara un Latvijas neatkarības rītausmas gados, kad no bada un slimībām apmira puse pacientu. Viņš bija samierinājies, krita depresijā un līdz pat savai nāvei Sarkankalna slimnīcā 1929. gada 14. janvārī bēgt vairs nemēģināja. Heinriha Augusta Bērena fon Rautenfelda nāves iemesls bija nefrīts – nieru iekaisums.
Rautenfelda kundze kopā ar bērniem pēc atgriešanās no bēgļu gaitām 1921. gadā apmetās izpostītajā Jaunajā Bieriņu muižā. Vēlāk Latvijas valsts zemes reformas gaitā muižu viņiem oficiāli piešķīra kopā ar 11 hektāriem zemes. Iztika tika pelnīta, iznomājot zemi un izīrējot istabas. Rautenfelda māte gan mēģināja Emīliju no dzimtas īpašuma iztiesāt, taču nesekmīgi. Kaut pamazām, tomēr lielais naids sāka aprimt.
Emīlija Rautenfelda kundze neatteicās pieņemt žurnālistus vai izmantot citas iespējas nopelnīt uz sava dzīvesstāsta rēķina. Muižas uzturēšana prasīja līdzekļus, kuru visbiežāk nebija. “No pils 17 istabām apdzīvojamas tagad tikai sešas, pārējās prasa pamatīgu remontu. Daudzi logi aizsisti dēļiem, durvis izlauztas, daudzu pavisam trūkst. Kara laikā pilī bija nometināts karaspēks, bet vēlāk lielinieki iznīcības darbu turpinājuši,” 1930. gadā stāstīja uz Bieriņiem aizbraukušais Pēdējā Brīdī korespondents.
Veikli ļaudis Rautenfeldu traģiskajā stāstā zibenīgi ieraudzīja naudas āderi. Nabaga barons vēl cīnījās par savu laimi, kad 1912. gadā ražīgais lubeņu autors Kārlis Cilinskis jau sacerēja Heinriha fon Rautenfelda un viņa laulātās draudzenes Emīlijas ciešanas jeb Varonība mīlestībā. 1913. gadā parādījās nākamais šedevrs – krievu un pēc tam latviešu valodā sacerētā Kur taisnība?, kas solīja “attēlot visus notikumus”.
Ar lielām cerībām dibinātā, bet ātri bankrotējusī kinokompānija Latvju Filma 1922. gadā paspēja uzņemt mēmo kinofilmu Vilkiem mests laupījums. Tā nav saglabājusies līdz mūsdienām, taču, šķiet, bijusi Rautenfelda, filmā – barona Rauta, melodramatiskā stāsta piemērošana jaunajām vajadzībām. Apmēram tā – vācu barona atvase iemīlējusies latvju jaunavā un vēlas integrēties latviskā vidē, taču sliktie radinieki to nepieļauj un Rautu pazudina.
Rauta līgavas Emīlijas loma bija atvēlēta nākamajai latviešu teātra zvaigznei Lilitai Bērziņai, tolaik sešpadsmitgadīgai studistei.
Pēc Heinriha fon Rautenfelda nāves pie lugas Rautenfelda mīlas traģēdija ķērās rakstnieks Pāvils Gruzna. Atšķirībā no filmas tā ieguva daudz lielākas simpātijas. Gruznam uz pēdām mina rakstnieks Kārlis Jēkabsons, kura spalvai pieder romāns Heinrihs fon Rautenfelds par brīvdomīgā barona traģisko likteni. Starp citu, šis darbs atkārtoti izdots 1994. gadā, apstiprinot, ka pēc tādiem romantiskiem un vienlaikus traģiskiem stāstiem cilvēki ilgojušies visos laikos.