Mūsu paraugs Eiropai: uzlēja jaunu ceļu, tagad rok ūdenvadu

Nedēļu vecs asfalta klājums Marijas un Elizabetes ielu krustojumā Rīgā ir uzlauzts, lai mainītu ūdensvadus. 2009.gads

FOTO: LETA

Lai gan Eiropas fondu plānošanā un īstenošanā aizvien vairāk tiek uzsvērta loģiska ieguldījumu veikšana un darbu neveikšana dubultā, Iecavā šomēnes sākti ūdenssaimniecības atjaunošanas darbi, uzlaužot pirms gada, pusotra lietu asfaltu. Gan ceļš, gan ūdenssaimniecības projekts īstenots par Eiropas Savienības līdzekļiem, svētdien ziņoja Latvijas televīzijas raidījums «de facto».

Iecavā tiks nofrēzēts jaunuzlietais asfalts vairāk nekā kilometra garumā, bet ielu seguma atjaunošana šajā posmā pašvaldībai izmaksās ap 247 tūkstošiem latu. Šos izdevumus no fondu naudas segt nevarēs.

2010.gada beigās un 2011.gadā «Latvijas Valsts ceļi» (LVC) Iecavā rekonstruēja Rīgas ielu, kas ir VIA Baltica posms, kā arī atjaunoja segumu vairākās ielās, kas ir 2.šķiras valsts autoceļi un pa kuriem remontdarbu laikā pērnvasar tika novirzīta satiksmes plūsma.

Savukārt naudu ūdenssaimniecības projektiem piešķir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM). Kāpēc nav izdevies projektus īstenot loģiskā secībā, neviens īsti nav gatavs uzņemties atbildību.

Iecavas SIA «Dzīvokļu komunālā saimniecība» projektu vadītājs Jānis Feldmanis raidījumam «de facto» iebilst, ka viņi kā uzņēmums nav zinājuši par gaidāmajiem ceļu remontdarbiem. To esot zinājusi pašvaldība.

Iecavas novada domes priekšsēdētājs Jānis Pelsis (ZZS) ir pārliecināts, ka vainīgas ir «divas ministrijas, kas savā starpā nevar vienoties».

LVC Tehniskās pārvaldes direktors Valdis Laukšteins atgādina, ka, runājot Eiropas Savienības (ES) fondu naudas izlietošanu, tad «koordinācija starp ministrijām, ja nemaldos, regulē Finanšu ministrija».

Finanšu ministrijas ES fondu uzraudzības departamenta direktore Diāna Rancāne savukārt norāda uz to, ka «konkrētie projekti atrodas vienas pašvaldības teritorijā, kas faktiski ir atbildīga par saviem investīciju projektiem, faktiski par visu, kas notiek pašvaldības teritorijā.»

Bet VARAM valsts sekretāra vietniece Dace Grūberte atzīst, ka «te ir tāda daudzpusēja, es negribu teikt vaina, bet atbildība, kas to situāciju ir veidojusi.»

Faktiski projektu aizsākumi meklējami jau sen, jo Iecavas pašvaldība darbu pie ūdenssaimniecības tīklu atjaunošanas plāniem sāka jau 2006.gadā. Virzas iela, kur šobrīd notiek rakšanas darbi, ir valsts nozīmes ceļš, tādēļ 2008.gadā pašvaldība par saviem plāniem informēja LVC. Tie rekomendēja ūdensvadus ieplānot ceļu nomalēs. «Kad Iecava projektēja savus ūdensvadus, tad LVC brīdināja Iecavas domi, ka tad, ja viņi aiztiks ceļa konstrukcijas, viņiem tās būs jāatjauno par savu naudu,» strikti nosaka Laukšteins.

Projekta īstenošana kavējās, jo VARAM Iecavu iekļāva starp tām pilsētām, kas finansējumam var pieteikties vien 2009.gadā. Tomēr VARAM nepanāca vienošanos par valsts budžeta līdzfinansējumu šādiem projektiem, un tā Iecavai paziņoja par projekta atlikšanu uz gadu.

Bet 2010.gadā ministrijā saņemtajā Iecavas projektā nebija pieminēti riski, kas saistīti ar Latvijas Valsts ceļu īstenoto brauktuvju uzlabošanu un Rīgas ielas rekonstrukciju jau tā paša gada nogalē un nākamajā gadā. Lai gan pašvaldība par tiem zināja un pati bija saskaņojusi. Iecavas domes izpilddirektors Mārtiņš Veinbergs taisnojas, ka «pašvaldība, ko varēja, to ir darījusi,» un viņi nav varējuši atteikties ne no kanalizācijas vadu nomaiņas, ne LVC īstenotās Rīgas ielas rekonstrukcijas. «Tas nav labākais piemērs, bet tā tas ir, un mums jāiegūst to, ko plānojam,» savas rīcības pamatojumu izklāsta izpilddirektors.

Pašvaldības pārstāvji izvēlējušies neformālus iebildumu ceļus. Zvanījuši paziņām, sūdzējušies tā laika satiksmes ministram, kurš pirms vēlēšanām apmeklēja Iecavu. Tiesa gan – tobrīd, pat ja rīkotos zibenīgi, jau bija mazliet par vēlu. Valsts ceļi rūpējās par savu Kohēzijas fonda naudas apgūšanu un 2010.gada nogalē uzsāka darbus. Komunālās saimniecības uzņēmums iepirkumus veica 2010./11.gada ziemā.

VARAM strikti bija gājusi pēc sava plāna, kas atpalika no ceļu iecerēm. Bet pašvaldība oficiālus iebildumus necēla. Acīmredzot baidījās, ka paliks bez viena vai otra fondu projekta, kas abi pašvaldībai bija ļoti svarīgi. To nosoda Finanšu ministrijas pārstāve Rancāne, kura uzskata, ka «pašvaldība nevar domāt, ka jāapgūst fondu nauda tikai tāpēc, ka tā ir jāapgūst.».

Pašvaldība sava projekta sākumā paguvusi vien noorganizēt cauruļu nomaiņu zem galvenās – Rīgas ielas. Un tā ūdenssaimniecības darbu ietvaros pārrakta netiks. Interesanti, ka, rūpējoties par autoceļa VIA Baltica kvalitāti, visas puses spēja gan sanākt kopā, gan atrast risinājumu.

Pārējiem ūdenssaimniecības darbiem, kas ir Virzas un Baldones ielās, atļauta dota šogad. Turklāt ar nosacījumu, ka pēc tam šos ceļus pašvaldība ņem savā bilancē. Darbu ietvaros nofrēzēs vairāk nekā kilometru jaunuzlietā asfalta. Ceļa atjaunošana šajā posmā pašvaldībai izmaksās 247-us tūkstošus latu. Bet krietnu daļu no šīs naudas varēja ietaupīt, ja darbi notiktu loģiskā secībā.

VARAM pārstāve atzīst, ka viņi nevarēja savus darbus pasteidzināt, tomēr apliecina, ka fondu plānošanas loģikai varēja būt labāki risinājumi. Satiksmes ministrija «de facto» apliecina, ka tā kopā ar Vides un reģionālās attīstības ministriju atsevišķos gadījumos kopīgi vērtē projektu iesniegumus, lai novērstu to pārklāšanos. Bet nekas neliecina, ka šāda konsultēšanās būtu notikusi šajā gadījumā. Ceļu pārstāvis gan atgādina, ka pašvaldībai iela būtu jāatjauno neatkarīgi no tā, kad pēdējoreiz uz tās mainīts segums. Tiesa gan, šī bija tā reize, kad saprātīgi rīkojoties varēji ietaupīt.

Plānošanas kļūda gadījusies arī Daugavpilī. Tur iela noasfaltēta, bet vidū atstāts elektrības sadales skapis. Tiesa gan, kamēr problēma nav atrisināta, Eiropas fondu finansējumu liegts izmaksāt. Nepilnības pašvaldību investīciju plānošanā ir konstatētas arī iepriekš, un, lai to novērstu, pērn Vides ministrija organizēja pat speciālu semināru ciklu.

Uz augšu