Kā krievi cēla nacionālsociālismu. Noklusētā Lokotskas republika

Laikā, kad Krievijas Ārlietu ministrija regulāri sniedz paziņojumus par «fašisma atdzimšanu» savās kaimiņvalstīs, tās vēsturē ir kāda interesanta lappuse par iedzīvotāju masveida pretošanos Maskavas komunistu centralizētajai varai Otrā pasaules kara laikā.

1941.gada novembrī uz Brjanskas, Kurskas un Orlas apgabalu robežteritorijas, kas bija lielāka par Beļģiju, tika izveidota īpatnēja administratīva vienība – Lokotskas autonomais apgabals, saukts arī par Lokotskas republiku (oficiālais nosaukums – Krievu Valstiskais Veidojums). Iedzīvotāju skaits tur pēc dažādiem aprēķiniem svārstījās no kādiem 600 tūkstošiem līdz pusotram miljonam. Par galvaspilsētu kļuva nelielā pilsētiņa Lokotj.

Ar svilpieniem aizvadījuši mūkošos padomju funkcionārus un aktīvistus, vietējie iedzīvotāji sanāca kopsapulcē (veče) un iecēla savu pašpārvaldi ar vietējo fizikas skolotāju Konstantīnu Voskoboiņiku priekšgalā. Ģenerāļa Guderiāna komandētā 2. tanku armija, ieradusies Lokotskā pēc dažām dienām, ieraudzīja jau pilnīgi izveidotas un darba spējīgas vietējās iestādes. Voskoboiņiks bija mācījies Maskavas Universitātē, karojis pret padomju varu Antonova zemnieku armijā, bet pēc tās sagraušanas strādāja par fizikas skolotāju Brasovas meža tehnikumā. Panācis tikšanos ar 2.tanku armijas vadību, viņš spēja pārliecināt vāciešus, ka krievi paši, bez vācu komandatūras, spēs uzturēt kārtību savā zemē. Par viņa vietnieku kļuva Broņislavs Kaminskis, kurš 1942.gadā, pēc Voskoboiņika bojāejas kaujā ar NKVD partizāniem, pārņēma apgabala vadību oberbirģermeistara amatā.

Vietējo iedzīvotāju entuziasms tika nostiprināts ar kolhozu lauku sadalīšanu zemniekiem, privātīpašuma tiesību atjaunošanu un kara apstākļiem samērā mēreniem nodokļiem. Tika izremontētas un atvērtas baznīcas, skolās sāka mācīt ticības mācību. Laulību šķiršana un aborti tika aizliegti. Vācieši, atstājuši dažus sakaru virsniekus, no apgabala izvāca visu savu karaspēku.

Vietējās kārtības uzturēšanai vispirms tika nodibināta milicijas nodaļa ar 200 cilvēkiem, kas vēlāk pārauga 20 tūkstošu vīru lielā un labi bruņotā Krievijas atbrīvošanas tautas armijā RONA. Tā sevi pozicionēja nevis kā vācu pakļautībā, bet gan sadarbībā esoša armija. Tās rīcībā bija lauku artilērija un pat 24 tanki T-34. Tas ļāva vāciešiem atbrīvot sevi no nepieciešamības Lokotskā uzturēt lielas karaspēka daļas cīņai ar NKVD vadītajiem partizāniem.

Lielu nozīmi apgabala administrācija piešķīra iedzīvotāju ideoloģiskajai audzināšanai. Tika izveidota Tautas sociālistiskā partija – Vikings (Vitjaz), kuras programma bija vienkārša un labi saprotama katram vietējam iedzīvotājam. Komunistiskās un kolhozu iekārtas likvidācija, komjauniešu un ierindas komunistu amnestija, kā arī garantēts divu mēnešu atvaļinājums gadā katram strādājošajam. Zemniekiem mūžīgā lietošanā piešķīra zemi ar mantošanas un maiņas tiesībām, bet bez tiesībām to pārdot. Zemesgabalu vidējā platība zemniekiem bija 10 ha, bet pilsētnieku piemājas zemesgabaliem 1 ha. Tika atļauta privātā uzņēmējdarbība un brīva tirdzniecība. Valsts saglabāja īpašumā dzelzceļu un stratēģiskos rūpniecības objektus. Katram iedzīvotājam bija tiesības no valsts mežiem saņemt nepieciešamos kokmateriālus ēku celtniecībai un remontam. Lokotskas republikā tika nodibināta Nacionālā banka (reihsmarku vietā lietoja padomju rubļus), atvēra 345 skolas un trīs bērnunamus, darbojās teātri, iznāca vairāki dienas laikraksti. Veiksmīgi tika atjaunoti rūpniecības uzņēmumi.

Projekts «Lokotskas republika» saņēma visu nepieciešamo atbalstu no Vērmahta 2. tanku armijas komandiera un vēlāk arī no 3. reiha vadītājiem. Rībentrops esot cerējis Lokotskas pieredzi izmantot visu Krievijas tautu atbrīvošanā no padomju jūga, bet nesaņēma vajadzīgo atbalstu no fīrera, kurš šaubījās par vietējo iedzīvotāju spēju pašorganizēties. Vācieši praktiski nejaucās Lokotskas republikas lietās. Piemērs tam ir divu vācu virsnieku publiska nošaušana pilsētas laukumā iedzīvotāju priekšā par laupīšanu un slepkavību vietējās dzirnavās. Uz Berlīnes lūgumu apturēt vai aizkavēt nāvessoda izpildi apgabala vadība atbildēja, ka nevar ietekmēt Lokotskas republikas neatkarīgo tiesu varu, kurai jārīkojas atbilstoši vietējam kriminālkodeksam. Protams, Lokotskas ideologu liktais uzsvars uz neatkarīgas Krievijas valsts atjaunošanu bez komunistiem varēja pastāvēt drīzāk par spīti, nevis pateicoties vācu iestāžu atbalstam, jo bija pretrunā ar vācu dzīves telpas un teritoriju kolonizācijas koncepciju.

Svītru visiem eksperimentiem pārvilka vāciešu sakāve pie Staļingradas un sekojošais Sarkanās armijas uzbrukums 1943.gada rudenī. Ap 70 000 vietējo iedzīvotāju pameta savas mājas un kopā ar iedzīvi pārcēlās uz Baltkrieviju, bet pēc tam uz Ungāriju. RONA 1944. gada vasarā tika pārformēta par 29. SS grenadieru (1.krievu) divīziju un piedalījās militārās operācijās pret Baltkrievijas partizāniem, bet vēlāk tika pārdislocēta uz Poliju. Daudzi cīnītāji, nevēlēdamies karot vācu karaspēkā un ārpus savas zemes, dezertēja un pievienojās Krajova Armijai vai ukraiņu UPA. Liela daļa palika Brjanskas mežos un kā partizāni cīnījās ar padomju varu līdz 1951.gadam. NKVD, līdzīgi kā Baltijas valstīs, gadiem nespēja apspiest tautas pretošanās kustību, pat lietojot artilēriju un tankus.

Krievijā pēdējos gados uzņemta filma un sarakstītas vairākas grāmatas, kurās Lokotskas republikas pieredzi apskata saistībā ar Krievijas reģionalizācijas idejām un tā saucamo Zaļesjes Krievzemi. Tiek atzīts, ka Lokotskas republikā iedzīvotāju dzīves līmenis bijis nesalīdzināmi augstāks nekā Staļina pārvaldītajā valstī, un tas ir vienīgais gadījums padomju vēsturē, kad tikusi atbrīvota iedzīvotāju radošā enerģija un pašiniciatīva. Interesanti, ka sarkanie partizāni tur nekad nekaroja ar vācu karaspēku, bet cīnījās bez sevišķiem panākumiem tikai pret saviem tautas brāļiem. Faktiski tas bija pilsoņu karš, kas sagrāva mītu par visas krievu tautas saliedētību kopīgai cīņai pret ārējo ienaidnieku komunistu vadībā.

Uz augšu