Čaks un sievietes (36)

Laikam jau Čaks mīlēja vairāk, nekā bija mīlēts, jo to meiteņu jūsma, kuras nereti viņu sagaidīja kāpņutelpā, nav nopietni ņemama – tās tādas pašapliecināšanās spēles vien bija, tā teikt, dzejnieka dzīves aksesuāri. Taču četras sievietes Čaka mūžā atstājušas paliekošas pēdas – dažas lauzušas, citas ārstējušas dzejnieka sirdi un saņēmušas viņām veltītas dzejas rindas. Mūzas. Viņas nebiedēja ne dzejnieka atturīgā uzvedība, ne kailā galva – pēc tīfa ārstēšanas Krievijā Čakam 23 gadu vecumā izkrita visi mati. Tā paša iemesla dēļ viņš nav atstājis pēcnācējus. Čaks vienlīdz stipri mīlēja gan sievietes, gan pašu mīlu. Īsts romantiķis.

No skolas gadiem

Čaka pirmā zināmā mīļotā bija viņa klasesbiedrene Leontīne Rundele, kura ļāvusi jaunajam Aleksandram norakstīt mājasdarbus matemātikā. Stundas šajā priekšmetā Rīgas 2. valsts vidusskolā, kur pēc atgriešanās no Krievijas 1922. gadā Čaks mācījās, notika teju ik dienas, tāpēc nākamais dzejnieks ar Leontīni pēc stundām tikās bieži. Cipars pie cipara, vārds pa vārdam... Par Čaka jūtu kaismi liecina viņa vēstule, kas Leontīnei rakstīta 1928. gada martā, acīmredzot pēc viņas viesošanās Drabešos, kur vēlākajos studiju gados dzejnieks strādāja par internātskolas skolotāju un pārzini: “Sveika, mīļā! Nu jau otrā diena, kopš Tu esi prom. Otrā diena, kopš es atkal staigāju viens ar savām domām un sāpēm. Kādas skumjas mani pārņēma, kad vilciens sāka kustēties no Amatas. Manī bija iekšā tāds tukšums, it kā es savu sirdi būtu pavadījis prom ar šo vilcienu. Es mekaniski gāju, mekaniski iesēdos zirgā, un mani bija pārņēmis tāds nogurums kā pēc uzrāpšanās uz stāvas klints. [..] Skumjas manī guļ kā bezgalīgs zils ledus, un manas domas uz viņa slidinājas. Jo skumjas ir mana atpūta.” Tālāk vēstulē seko dzejai līdzīgs teksts, kurā saklausāma Čakam raksturīgā romantika, piemēram: “Šīs rindas es uzrakstīju/tai brīdī,/kad es gribēju būt pie Tavas gultas,/ kad es gribēju skūpstīt Tavas lūpas,/Tavas kājas, Tevi visu,/kad es gribēju atkal padoties savam priekam.” Dzejai līdzīgas rindas Čaks savai draudzenei rakstījis jau pirms gada: “Nakts./ Visu šo ziemu manā sirdī bijusi nakts./ Smaga kā svins, kā nelaime./Manā sirdī guļ sāpes, un šīs sāpes ir bezgalīgas,/ jo bezgalīga ir nakts kā mīla, kurai vairs netic cilvēks./Pieradis turēt rokās mašīnu un auto kloķus, viņš/arī mīlā atzīst un ciena tik taustāmo./Mans draugs, mīļais, labais Loniju, mans draugs!/Es nožēloju katru skūpstu, ko es neesmu skūpstījis,/ Katras lūpas, kuras man bijušas tāļas kā zvaigznes./ Katru stundu, ko esmu palaidis garām,/katru prieku, ko esmu baidījis izpriecāt līdz galam,/katru dziesmu, ko neesmu izdziedājis./Jo viņi visi brēc uz manīm pēc atmaksas,/jo viņi visi pārvērtušies par mana nemiera vedējiem./Ak, cik es vieglprātīgi palaižu dzīvi garām kā/brokastis!” Spriežot pēc šīm rindām, dzejnieks līdz to rakstīšanai dzīvojis diezgan šķīstu dzīvi, vairāk ļaujoties tīrām, romantiskām alkām. Saprotams, ka vēlāk Čaks atturīgā dzīvesveida nepilnību laboja, lai gan detalizētāku ziņu par šo faktu nav. Drīzāk tas ir secinājums, līdz kuram ved atmiņu stāsti un paša dzejnieka rakstītās vēstules.

Pirmais mīlas trijstūris

Vientulība un smeldzīgas ilgas Čaka sirdi Drabešos tomēr nesaplosīja pavisam, jo pie viņa ar velosipēdu slepus no saviem vecākiem ieradās Cēsu viesnīcnieka meita, par dzejnieku deviņus gadus jaunākā Angelika Blaua. Pirmo reizi – intereses, pēc tam... laikam jau spontāni modušos jūtu vai kaislību dēļ. Kādu laiku Čaks pat esot nejauši izveidojis klasisko mīlas trijstūri ar lēnām no viņa dzīves aizslīdošo draudzeni Leontīni Rundeli un tikko ienākušo Angeliku Blauu. Starp citu, tas nav pēdējais mīlas trijstūris viņa dzīvē. Tomēr par nesaprātīgu Angeliku nevarētu dēvēt nekādā gadījumā. Pretēji vecāku vēlmei ieinteresēt meitu komerczinībās un tautsaimniecībā, viņa sākusi studēt teoloģiju un reiz pat teikusi sprediķi Āraišu baznīcā, tiesa, nevis no kanceles, bet gan pults dievlūdzēju priekšā. Studiju gados Rīgā, neraugoties uz jaunai meitenei visnotaļ smagnējo izvēli, Angelika paralēli dziedājusi Latvijas Universitātes korī Dziesmuvara un bieži apmeklējusi gan literatūras, gan mākslas lekcijas. Saskaņā ar tulkotājas un Čaka mūzas Mildas Grīnfeldes stāstīto slavenais dzejolis Atzīšanās [“Miglā asaro logs...”] rakstīts tieši viņas studiju laika paziņai Angelikai Blauai. Par to atmiņu krājumā Redzu un dzirdu Aleksandru Čaku Milda Grīnfelde rakstījusi: “Vēl šodien varu droši apliecināt, ka Angelika bijusi visinteresantākā, vissavdabīgākā meitene, kādu man savā mūžā gadījies sastapt. [..] satieku vakarā uz ielas Angeliku. Rokās viņai aprakstīta papīra loksne. Viņa tur to nesalocītu, tur ar abām rokām – itin kā tinte vēl nebūtu nožuvusi. Acis staro, visa seja staro – taisni jābrīnās, ka mums vēl jāmeklē gaisma kur citur. Jā, jā, Angelika nākot no Aleksandra Čaka, rokās viņai Čaka dzejolis – vēl slapjš, un man tūdaļ jāizlasot. Steigšus dodamies no krēslainās Dzirnavu ielas laukā uz Krišjāņa Barona ielu. Izrādās, ka gaišākais skatlogs ir pie Šortmaņa maiznīcas. Tur arī piestājam. Un Angelika balsī man lasa: “Atzīšanās.” Un tālāk: “Miglā asaro logs...” Pēc tam balsī lasu es. Šad tad sametas – aiz laimes satraukuma kāds aizžņaudz kaklu. Un, kad dodamies mājās, mēs jūtamies neizsakāmi laimīgas. Protams, Angelika ir bagātāka, jo viņai pieder vairāk, jo radies tāds dzejolis. Un domās tiek sūtīta klusa pateicība dzejniekam, kuru “samīs reiz ilgas kā zirgi”.” Neraugoties uz Mildas Grīnfeldes atmiņu vēstījumu, situācija ar leģendāro dzejoli nav tik skaidra. Izrādās, ka Čaks divas dienas pirms Angelikas vārda dienas – 1930. gada 29. jūlijā – uzrakstīto Atzīšanos vēlāk uzdāvinājis arī savai skolas gadu mīlestībai Leontīnei Rundelei, kura bijusi stingri pārliecināta, ka dzejolis rakstīts tieši viņai. Savukārt Angelika, 70. gados uz brīdi iebraukusi Rīgā no ASV, savai jaunības dienu draudzenei Mildai Grīnfeldei sacījusi: “Starp mani un Aleksandru Čaku taču patiesībā nekā tāda nebija...” Absolūtu patiesību par to, kas bija, kas – ne, mēs neuzzināsim nekad, un fakti vēsta vienīgi par abu sieviešu likteņa pagriezieniem citu vīriešu virzienā. Leontīnes Rundeles ierosinājumu apprecēties un veidot ģimeni Čaks noraidījis, vēlāk viņa emigrējusi uz ASV, kur mirusi 1990. gada 22. maijā vīra uzvārdā – Ritums. Arī Angelika apprecējās nevis ar Čaku, bet gan ar viņa draugu, ārstu Arvīdu Kļaviņu, un Otrā pasaules kara laikā devās trimdā. Sākumā – uz Vāciju, vēlāk – uz Austrāliju un ASV.

Vienīgā sieva

Ar savu nākamo un vienīgo oficiālo sievu, par Čaku desmit gadus jaunāko Kultūras departamenta mašīnrakstītāju Anitu Bērziņu dzejnieks iepazinies 1933. gada 8. novembrī pie viņas darba biedrenes, literatūrkritiķa un grāmatizdevēja Jāņa Kadiļa nākamās sievas Aleksandras. Sašiņa, kā viņu dēvējuši draugi, svinējusi savu dzimšanas dienu. Kādā svinību mirklī Čaks pacēlis glāzi un, skatīdamies uz Anitu, izteicis tostu: “Prozit, Anniņ!” Anita, kuru draugi saukuši par Anniņu, atbildējusi: “Prozit, Sašiņ!” Tā tas sācies. It kā spontāni, tomēr pakāpeniski, jo abu tuvība raisījās vēlāk. Pirmajā pazīšanās vakarā Čaks gan pavadījis Anitu uz mājām un pat uzdevis pavisam tiešu jautājumu: “Vai tu gribi būt mana dēla māte?” Uzrunātā tā apstulbusi, ka neko nav atbildējusi. Situāciju sarežģīja nopietna problēma – Anitai jau bija draugs, par viņu vecāks kungs, kura dēļ jaunā sieviete iepriekš bija pametusi savu līgavaini. Tagad šis vecākais un stipri turīgais kungs, starp citu, arī Aleksandrs, saukts gan par Sašu, gan Andri, mēģināja no Anitas atbrīvoties. Viņa plosījās. Par to liecina ieraksti Anitas dienasgrāmatā. Lūk, daži no tiem! “Ceturtdien, 25.I.34. Mans Dievs! Nē, nē, tas nevar būt... Es taču nebūšu iemīlējusies?... Ha, ha, ha... Tā tāda maza sajūsma, aizraušanās... un pat varbūt spītēšana Andrim. Bet ko nozīmē mans šīrīta garastāvoklis? O, man ir tik viegli, gribas lidot, smieties... Čakiņ, man gribas jau atkal būt kopā ar Jums... Sēdēt kafejnīcā. Un pļāpāt, pļāpāt ar Jums... Ticiet, draugs! Mums būs skaista vasara... Mīliet mani... Jūsu mīla būs skaista un liela... Un, kas zina, vai tā neuzvarēs mani... Es jau esmu izslāpusi pēc patiesas mīlas, izslāpusi pēc psihiskas mīlas... Un Jūs man tādu varat dot... Ai, kā es nevaru sagaidīt rītdienu, kad varēšu būt kopā ar Čakiņu... Plkst. 19.30 Vai mana šīrīta sajūsma nebija tikai pašas apmānīšana? Lai aizmirstu Andri, aizmirstu, ka viņš nav pie manis... O, es būtu pat spējīga melot sev, ka mīlu, pat apprecēties, lai spītētu Andrim. Andri, es mīlu tevi, bet nevaru to vēl aptvert, ka vairs nenāksi pie manis... Man nav bijis laika par to domāt... Bet, kas zina, varbūt es arī par to nekad nedomāšu... Nebūšu tāda muļķīte kā vasarā, kad mani apvainoja un es par to raudāju. Andri, man nav ilgu pēc tevis, bet tikai naids, rūgtums pret tevi, pret visu tavu sabiedrību... Jūs taču dzīvojat tik tukšu, aprobežotu dzīvi... Jums trūkst dvēseles... Jūs esat nožēlojami, jo jūs nespējat just...” Pēc dažām dienām Andris ir apžēlojies par Anitu un pasaucis viņu, taču Anitā tas raisījis mieles, jo vēlāk aizvainojumā viņa cenšas sev iegalvot, ka esot izlikusies, lai gan patiesība ir cita: “Ir Saša Č. ...O, mīļais, kā gan tu mani mīli... Kā tu glāsti mani... svelmaini kā uguns – un skaisti kā vasaras tvīkstošās naktis ir tavi skūpsti... Es esmu noreibusi, tā noreibusi tevis... Un tu glāsti krūtis, plecus manus, un čuksti, ka mīli, mīli mani... ka gribi mani skūpstīt no pirkstu galiņiem līdz manu matu galiem... O – Tu! Es viju savas rokas ap tevi un ļaujos tavai kaislei un neprātam... bet piedod... manas domas nav pie tevis... Es atdotu visu, kas man ir – dzīvību – visu, visu par šo nakti – kad te būtu Andris un ka viņš man to teiktu: “Es mīlu tevi!”” Situācijas ilustrācijai vēl viens ieraksts, priekšpēdējais no Anitas paššaustīšanas un kaisles alkās aizkustinošo atklāsmju sērijas. “Svētdien, 18.II. 34. Kāda gan pasakaini skaista saule šodien. Tik spoža... tik zeltaini mirdzoša. Un baltais sniegs vēl klajumos tik balts... balts... Ir tik skaisti, skaisti klīst pa mežu... Skreju no kalna uz kalnu... Smejos... jokojos... Saša Č. Ir tik labs... labs... Ai, mīļais draugs! Man ir tik skumji... Cik sāpīgi, ka nevaru būt īsta un patiesa pret tevi. Tu esi tik labs, un es ticu, ka mīli mani... bet ko lai sniedzu es tev pretī? Manī nav mīlas... To atdevu es kādam cilvēkam – un nedod viņš atpakaļ man vairs manu mīlu... Es būšu tev vislabākais draugs – es došu tev, kas būs man. Tik mīlu neprasi... Es mīlu tikai Andri – savu mīļo, mīļo Andri. Mans Dievs! Andri, bezmaz es piezvanīju tev šodien. Man gribējās tev pateikt ko mīļu – dzirdēt, kā tev iet, un neteikt vairāk nekā. Andri, ja tu zinātu, kā es atkal šodien cietu. Visu, ko es darīju, visur, visur es biju ar tevi... Es gāju ar Sašu Č., un man gribējās iet ar tevi... tevi, mans draugs---”

Bez burvju smēres

Lūk, šādi nomocītu sievieti iemīlēja un apprecēja Čaks! No viņu iepazīšanās līdz kāzām pagāja astoņi gadi – Anita un Aleksandrs apprecējās 1941. gada 18. oktobrī. Viņu kopdzīve nebija nekāda idille, kaut vai tādēļ, ka abi bija pārāk atšķirīgi. Anitai bijušas literāras dotības, ko Čaks viņā vēlējies attīstīt, taču skološana beigusies visai savdabīgi: laikrakstos publicēti daži dzejnieka sievas dzejoļi, kas rokraksta un noskaņas ziņā ļoti atgādina paša Čaka poētisko pasauli. Teātra zinātniece Silvija Radzobe apcerē No erotiskā cinisma līdz Romas elēģijām. Sievietes Čaka dzīvē raksta: “Taču – vai starp A. Čaku un A. Bērziņu bija mīlestība? Abpusēja? Ar simtprocentīgu drošību uz šādiem jautājumiem, protams, nevar atbildēt. Tomēr palasīsim A. Bērziņas Laras Lapā publicētos izteikumus par Čaku, paturot šo, iespējams, neatbildamo jautājumu prātā. Tātad: dzejnieks nebija praktisks – nemācēja pat naglu sienā iedzīt. 1937. gadā Anitai dzimšanas dienā neuzdāvināja puķes. Palladiumā, skatoties filmu, noņem platmali – pēc aizmugurē sēdošā lūguma. Un tūlīt aptin galvu ar kaklautu, jo vienmēr paniski baidījās, ka varētu saslimt. Bija stūrgalvīgs – pēc strīdiem nekad salabšanai pirmais nesniedza roku. ...kopā ar Čaku aizgājusi pie kāda drēbnieka. Vēlāk drēbnieks taujājis, vai Čaks ir viņas tēvs... Rīgas jūrmala. Majori. Karsta, saulaina diena. Es bikini. Čaks man blakus, ģērbies aizpogātā vestē, žaketē, tradicionālo hūti galvā, promenējam pa jūrmalu, jeb Mežaparkā – es slēpoju, Čaks man blakus (ne jau uz slēpēm!). Man likās, ka viņš vienmēr dusmīgs, klusēdams tik staigā pa istabu. Vienreiz jautāju viņam: “Sašiņ, vai tu esi dusmīgs?” – “Nē, es domāju.” Un tad viņš sāka skaidrot: “Ar dzejoļu radīšanu ir tāpat, kā kad sieviete iznēsā sevī bērnu.” Vismaz sākumā Čakam ļoti jūtīgs temats bijusi matu pazaudēšana... [..] Dzejnieku ķircinādama, viņa teikusi, ka “gudra galva matus neciešot”. Pēc A. Čaka meitas A. Bērziņa nu gluži gan neizskatās, ja aplūko fotoattēlus, kur abi redzami kopā 30. gadu vidū, tur nu atmiņu autore nedaudz pārspīlē. Taču, ja arī viņu varbūt par īpašu skaistuli nesauksim, tad jaunības svaigums, koķetīgs mundrums un klēpja kaķēna šarms no jaunās sievietes tā vien staro. Nu, bet par galvastiesu garākais vīrietis viņai blakus... Diemžēl ne ar sportistu, ne kinoaktieri pie vislabākās gribas to nesajauksi. Uz laikposmu, kad Čaks ir gadus septiņus jaunāks, attiecas viņam neapšaubāmi labvēlīgi noskaņotās Hertas Zāmueles, Austras Skujiņas māsas, atmiņas: “Čaks bija ļoti vienkāršs, sirsnīgs zēns... Izskatīgs jau nu gan nebija – ar tādu jocīgu degunu un pliku galvu, bez matiem.” Un tajā jūrmalā, kad Anita bikini, viņš droši vien neizģērbās tāpēc, ka baidījās izskatīties nepievilcīgs, jo nebija vairs nekāds slaidais. Un uz slēpēm nekāpa, jo nebija īpaši veikls. Bet viņa – jauna, glīta, slaida, veikla. Es ticu, ka viss tieši tā arī bija, ka A. Bērziņa neizdomā ne vārda. Tas ir tā, kā A. Pumpura Lāčplēsī. Kad, ielidojis raganām līdzi ellē, tu ieberzē acis ar burvju smēri, tad bļodā vīd apetītlīgi cīsiņi; ja acis neieberzē, tad redzi, ka tie ir saplosīti zīdaiņu loceklīši. Un kurš tad tur vainīgs, ka Anita Bērziņa savas acis nav iesmērējusi ar mīlestības burvju dziru un tās rāda patiesi? Jo nav taču iesmērējusi, vai ne? Jo tikai ar skaidrām acīm tā var trāpīt – pa vissāpīgākajām vietām. Minot vispazemojošākos sīkumus un rakņājoties pa otra visslēptākajiem kompleksiem.”

Patiesības gaismā

Ņemot vērā visu iepriekš rakstīto, nav brīnums, ka Čaka dzīvē vēlreiz izveidojās mīlas trijstūris: 1943. gada 27. martā kādās viesībās dzejnieks ierauga sievieti, ar kuru viņš paliek kopā līdz savai nāvei. Tā ir Milda Grīnfelde. Taču kādu laiku Čaka dzīvē ir abas sievietes – Anita un Milda. Situācijas atrisinājums nav diez ko jauks, tomēr loģisks. Lūk, kā Anita, ASV apprecējusies otrreiz un pieņēmusi vīra uzvārdu Intsone, 1990. gadā režisoram Edgaram Kramiņam stāsta par savu šķiršanos no Čaka: “1944. gada 6. oktobrī Čaks atvadījās, lai dotos uz Tukumu slēpties. Tā bija arī mūsu pēdējā redzēšanās reize. Pašu faktu par slēpšanos es pieņēmu kā pašsaprotamu, jo biju jau viņu labi iepazinusi. Zināju, ka pēc savas dabas viņš bija ļoti bailīgs. Mūsu dzīve kara laikā jau bija stipri sašķobījusies. Es liku uz to, ka vācu laikā viņš nedrīkstēja publicēties. Protams, viņš tika reabilitēts. Un ka viņam bail no vāciešiem, un ka viņš slēpjas. Tas viss gāja tā, kā tā Angelika raksta: “Mēs bijām kā zvēri ieslēgti krātiņā.” Man sāpēja. Bija radušās arī aizdomas, ka ir kāda sieviete, ar kuru viņš garīgi aizrāvies, bet konkrētu pierādījumu man nebija. Vienīgi es biju dzirdējusi vienu telefona sarunu. Tas notika tā. Es gribēju iet iekšā savā istabā. Tas telefons bij’ manā istabā. Mums bij’ katram atsevišķa guļamistaba. Tajā laikā uz tahtām gulēja. Un es uzreiz dzirdu: “Ak tev ir melnie. Un kāpēc?” Un tik maigā balstiņā... Un nu viņš runā... Es tādu labu laiku klausos... Es jau gribēju uzreiz iet iekšā, bet es izdzirdu šito tematu, par ko viņi runā. Tad es eju iekšā, bet šis noliek trubiņu uzreiz. Es teicu: – Tu runāji ar savu draudzeni? – Ar draudzeni? Es runāju ar vienu vīrieti. – Tik maigā balsī? Un par kādiem melnumiem? Tu runāji ar savu draudzeni! – Tu uzlasi baumas melnā tirgū. – Sašiņ, ja tu domā, ka mums tā mūsu laulība sāk irt, tu negribi šķiršanos? – Man nav vajadzīga šķiršanās. Tā ir vissvētākā patiesība. Un tad es saņēmu vēstuli, 7. oktobrī no rīta, man šķiet. Tā bija adresēta Čakam. Bet Čaks jau nebija vairs mājās. Uz tās es redzēju Grīnfeldes vārdu. Un man jau bija aizdomas. Pie tam tanī iepriekšējā vakarā man Miķelis Gopers piezvanīja, un viņš prasīja: “Vai Čaks ir mājā?” Es atteicu – nē. Un viņš tik netaktiski man uzprasīja: “Vai viņš aizgāja kopā ar Grīnfeldi?” – Iedomājies, piezvanīt sievai, kuras vīrs ir aizgājis kopā ar savu mīļāko. Es biju greizsirdīga... un uzplēsu vēstuli. Tā uzzināju, ka Čaks man bijis neuzticīgs. Tā bija uz kādām četrām lapām, no kurām pirmās divas bija veltītas tam, kā viņa, lietum līstot, ar savām paunām bija atstājusi Rīgu. Tālāk sekoja piezīme – “tagad rakstīsim paši par sevi”, kam sekoja pavisam jocīgi apgalvojumi – “...ja tava sieva grib braukt uz Kurzemi, tad tavs pienākums ir viņu pavadīt”. Es uz Kurzemi? Nemūžam nebiju domājusi braukt! Un tad viņa raksta, ja viņš gribētu braukt uz Vāciju, tad speķa gabals ceļam atradīšoties. Savukārt, ja viņš nebrauktu, tad viņa ir sarunājusi istabiņu, kur viņam apmesties. Vēstule bija gara, un, protams, visu no galvas es neatceros. Atceros, ka vēstules noslēgumā bija izteikta pateicība par kopā pavadītajiem mirkļiem un apliecinājums tam, ka viņa esot bijusi laimīga ar viņu šos gadus, kam sekoja piebilde, ka “varbūt šī mīlestība bija vairāk manis sadomāta? Nu un tagad uzsmaidīsim viens otram un teiksim atā.””

Bēgšana no Čaka

Pēc vēstules izlasīšanas Anita kļuvusi pavisam aizdomīga un noskaidrojusi, ka viņas vīrs Tukumā nemaz nav ieradies. “Tajā rītā es pamodos no sapņa. Tēvs [Čaka tēvs, pie kura abi tolaik mitinājās – I.K.] zināja par manu nodomu aizbraukt un necentās atrunāt. Mums vasarā bija pārruna ar viņu, kad sākās visa tā braukšanas akcija uz Vāciju. Tēvs teica tā, ka, ja viņš būtu jaunāks, viņš arī brauktu uz Vāciju. No Čaka tēva mēs šķīrāmies ļoti sirsnīgi. Viņš man vēl iedeva naudu – kādas 600 vai 1000 vācu markas ceļam un tādu nelielu spilventiņu, kurš viņam bija bijis līdzi Krievijā. Es to atvedu līdz pat Amerikai un glabāju ilgus gadus, līdz brīdim, kad viņš man samirka tajā mājā, kur man daudz lietas sadega. Es tur strādāju par kalponi, netālu no šejienes pie tās jaukās žīdu ģimenes. Tajā rītā es viņam vēl teicu: “Tēt, vai tu nevari dabūt kādu, kas mani aizved?” Viņš izskrēja uz ielas, kamēr es ģērbos, bet atnāca atpakaļ un teica: “Es nevaru nevienu dabūt!” Es teicu: “Man ir jābrauc! Man ir jābrauc!” Es biju pilnīgi vai histēriska. Un es izskrēju pati. Brauca viens smagais ormanis. Es teicu: “Vai jūs mani varat aizvest uz Brasas staciju?” “Jā,” viņš teica, “bet vai ir šņabītis?” [..] Es bēgu, pilnīgi bēgu. No sevis, no Čaka, no komunistiem... Bailēs es bēgu.” Anita aizbēga no komunistiem, Čaka un varbūt pat no sevis, taču, vai vientulībā, skaidri nav zināms. Nostāsti vēsta, ka Otrā pasaules kara laikā viņa Čaka dzīvoklī blakus vīra istabai satikusies ar augsta ranga SS virsniekiem, kas bijuši viņas draugi, un ar vienu no viņiem tad arī pametusi Latviju...

Līdz nāve šķirs

Mūža pēdējo desmitgadi Čaks pavadīja kopā ar Mildu Grīnfeldi. Tā nebija idille, jo abi dzīvi cilvēki vien bija, taču tās bija stabilas un abpusēji papildinošas attiecības. Liktenis bija lēmis, ka dzejnieks nomira savas mīļotās sievietes mājās – Voldemāra Tones bijušajā dzīvoklī namā Brīvības un Ģertrūdes ielas stūrī, kur dažus gadus vēlāk iemitinājās režisora un dzejnieka Pētera Pētersona ģimene. Tur Čaks bija apmeties jau vairākas dienas. Čaka dzīvokļa kaimiņiene Rūta Kronenberga atceras: “Te tieši virs galvas dzīvoja mežradznieks Čipēns, kas no savām lauku mājām ieveda pārtiku, to tolaik bija grūti dabūt. Tas viss tika glabāts meitas istabiņā. Lai produkti nesabojātos, pat salā tika turēts vaļā logs. Bija auksta ziema, pārsprāga radiatori, un māja palika bez apkures. Arī pēc vainas salabošanas namā neizdevās atjaunot siltuma padevi. Salām drausmīgi. Te tad arī saslima Aleksandrs Čaks. Un tikai tāpēc, lai slimnieks būtu siltumā, viņu pārveda uz to māju pie Mildas Grīnfeldes.” Savas atmiņas par 1950. gada 8. februāri un vienlaikus par dzīves mozaīku Čaka mīļotā sieviete ierunājusi lentē, kas tagad glabājas A. Čaka memoriālajā dzīvoklī. “Tad nāca Čaka miršanas diena. Zīmīgi, ka vienā trešdienā viņš saslima un trešajā – nomira. Un trešdienas visus septiņus gadus bija mūsu jour fixe – tas nebija jānorunā – katru trešdienu viņš atnāca. Ko Čaks ēda pa slimības laiku? Sastampātu kartupeļu biezputru, kas bagātīgi aizdarīta ar krējumu tā, lai ir skāņums, tas viņam gāja pie dūšas. Un dzēra apelsīnu sulu. Par gaļas ēdieniem pat runas nebija.

Mana kora Dziesmuvara krustmāte Valda Lulle bija lielā amatā iestādē Aspazijas bulvārī, kur sadalīja pārtiku visiem veikaliem. Un torīt viņa piezvanīja, ka vienā no Elizabetes ielas veikaliņiem varēšu nopirkt apelsīnus, protams, tie nebūs uz letes. Sapirku krietnu kaudzi, varbūt četrus vai piecus kilogramus, jo ne jau katru dienu tāda manta dabūjama. Pārnākusi apjautājos, kā klājies slimniekam. Viņš man atbildēja, ka labi. Sāka stāstīt, ka sarunājies ar gleznām – ko teicis tai bildei un ko – šitai. Vārdu sakot, slikti viņam nav bijis. Jā, dzīvoklī visās malās glabājās Voldemāra Tones bildes, piereģistrētas, aprakstītas. Tās reizēm mainījām vietām, paņēmām no darbnīcas, lai telpa izskatītos citādi. Čaks arī gulēja uz Tones dīvāna, man jau nekādas mantas tur nebija. Todien ieradās mana mamma. Ar smēķiem... Reiz vēl pirms kara Švarca kafejnīcā draugu pulciņā ieraudzīju Veroniku Strēlerti. Dzejniece pīpēja. Līdz ar to viņas tēls manās acīs daudz ko zaudēja. Dzejnieces lielums no tā nemazinājās, bet kā cilvēka ideāls viņa man vairs nebija. Un tad Kurzemē sāku pīpēt pati. Čaks, to uzzinājis, atteica vienu: tu drīksti visu... Ar māti bija citādi – viņa uzskatīja, ka pīpējoša sieviete ir sliktāka par dzērāju. Kad atgriezos no bēgļu gaitām, viņai pajautāju: “Māt, vai pie tevis pīpēt drīkst?” Māte izbrīnā: “Ko, vai tad tu?...” Es atteicu: “Sapratu, tātad slepus...” “Nē, slepus ne!” Turpmāk, iebraukusi Rīgā, māte gāja uz tirgu man nopirkt smēķus, jo veikalos jau viss bija uz kartītēm. Lai meitiņa pīpē... Trijos atnāca Emīlija [Briežkalne, Čaka radiniece, kura viņa dzīvokli un mantas saglabāja muzejam visus padomju gadus – I.K.], bet ļoti drīz atkal aizgāja pēc zālēm un ilgi bija prom, laikam nācās gaidīt garā rindā. Un tad Čaks nomira. Kādas stundas dzīvoklī atrados viena pati. Sēdēju pie aizgājušā vēl kā pie dzīva cilvēka. Baiļu no mirušā man nebija nemaz. Bet visu laiku pa galvu vandījās dzejoļa rinda: vai varu tev pie kājām likt es savu klusēšanu... Un tālāk nekā – visu laiku atkal un atkal: vai varu tev... [..] Aleksandra Čaka dzimšanas dienas visus pēdējos septiņus viņa mūža gadus vienmēr tika svinētas manā mājā. Dažreiz atzīmējām tikai divatā. Atceros, reiz bija pasūtīts mielasts ēdnīcā pie kinoteātra Daile, šķiet, ka cienastā cēla galdā vistu vai kādu citu putnu. Ja sanācām kuplākā pulkā, tika arī dziedāts. Čaks dziedāja labprāt. Kāda balss? Viņam bija vai nu otrais tenors, vai baritons. Bet vispār viņam patika uzkavēties nelielā sabiedrībā, arī restorānā. Protams, labā restorānā. Taču es uz citādu arī netiku vesta. Un ar Čaku bija ļoti droši visur iet. Viņam ļoti patika iepirkties tirgū, Čaks negribēja, ka es tur eju viena. Bet man atkal bija neērti, ja dzejnieks nāca līdzi, jo tad viņš maksāja. Es biju pret to. Par politiku un laiku, kādā dzīvojām, Čakam man nebija jāstāsta. Jo es taču viņu katru dienu redzēju. Un katru vakaru. Nav noslēpums, ka Čaks bija kreisi noskaņots. Tomēr viņš caur un cauri palika latvietis un savā sirdī katrā ziņā bija par brīvu Latviju.” Kā bija vai nebija... Zināms, ka Čakam dzīves gaitā bijušas draudzīgas attiecības ar vairākām sievietēm, tostarp dzejnieci Austru Skujiņu. Par to Austras māsa Herta Zāmuele rakstījusi: “Austra un Čaks bija lielākie fantasti. Kājas sakrustojuši, tukšiem vēderiem, uz plikas grīdas dibenus atspieduši, gudrojām par to, kā reiz dzīvosim, kad mums būs daudz naudas... Cigarešu zilie dūmi kā mākonis šūpojās ap mūsu galvām, kurās tiešām toreiz bija daudz plānu, sapņu un ideju.” Taču nav pamata domāt, ka dzejniekus jebkad būtu saistījušas intīmas attiecības un ķermenisks maigums. Arī par to raksta Austras Skujiņas māsa Herta Zāmuele: “Liekas, tais daudzos vakaros, kur kopā bijām, ārēji nekas speciāls nenotika [par kādu iemīlēšanos nebija runa], bet tā bija tāda garīga augšana, šīs literatūras pārrunas un strīdi tik nepieciešami.” Vai tā bija patiesība vai notika mazliet citādi, šodien nevar apgalvot neviens. Arī dzejnieces Mirdzas Bendrupes attiecības ar Čaku bijušas tikai draudzīgas, taču tieši viņai, visticamāk, rakstītas rindas: “Kad mani šķīra dejas taktī/No viņas vairs tik krepdešīns,/Es atzīstos, ka man tai naktī/No lūpām zuda vēsais smīns.// Bija viņa vilinoša puķe,/Kas ļāvās man kā bitei zieds,/Šī nepilngadīgā vēl skuķe/Ar lūpām sarkanām kā riets.” Kas dzejnieka fantāzija? Kas sieviešu noslēpumi? Mīkla, ko mums neatminēt...