Jūras Pērlē uzdzīvo elite (42)

1969. GADĀ ATVĒRTAIS RESTORĀNS JŪRAS PĒRLE BIJA LEĢENDĀRS VISĀ PSRS – TE ATPŪTĀS PARTIJAS FUNKCIONĀRI, AUGSTA LĪMEŅA KRIMINĀLISTI UN POPULĀRĀKIE PADOMJU MĀKSLINIEKI.

Restorāna ēka kā balta kuģa korpuss pacēlās virs zeltainajām kāpu smiltīm, ļaujot to apbrīnot no ārpuses; daudz mazāk bija laimīgo, kuri varēja baudīt pasakaino skatu uz līča ūdens klājienu pa Jūras pērles lielās zāles logiem, un vēl mazāk izredzēto, kuri atpūtās pirmā stāva greznajā naktsbārā. Jūras pērle ne tikai piedāvāja izklaidi, dažiem restorāna darbiniekiem tā atnesa nāvi. Šī ēka esot uzcelta uz senču kapu kalniņa, tāpēc cilvēki mēļoja, ka vieta nolādēta. Rokot restorāna pamatus, kauli šķīduši uz visām pusēm.

Izredzēto loks

Normāli ienākt un paēst pusdienas cilvēki no ielas varēja vienīgi ziemas periodā, jo pārējā laikā visi galdiņi ar skatu uz jūru ik dienas bija rezervēti Intūrista grupām, brīva palika tikai puse zāles. No agra rīta cilvēki pie Jūras pērles gaidīja rindā – kad restorānu atvēra, viņi skriešus metās iekšā, lai pasūtītu buljonu ar pīrādziņu un otro ēdienu. Trauksmainais pūlis sadalījās divās grupās: pirmie zināja, ka galdiņi restorāna galā ir rezervēti, tāpēc apsēdās sānos, bet otrie par Intūristam rezervētajiem galdiņiem neko nezināja, tāpēc metās līdz zāles galam, no kurienes tika izraidīti... Un tā katru dienu. Lielākā daļa pusdienu ēdāju bija tūristi no plašās padomijas vai vietējie, kuri vasarā īrēja Jūrmalā vasarnīcas. Attiecībā uz apkalpošanu nekādi dubultstandarti netika ievēroti: gan padomju pilsoņiem, gan ārzemniekiem galdiņi servēti pilnīgi vienādi, ne trauki, ne galdauti vai salvetes neesot atšķīrušies. Restorānā bijuši melhiora galda piederumi, arī mazās mokas kafijas karotītes, kuras apmeklētāji allaž zaguši. Šajā ziņā īpaši izcēlušies franči. Vakaram galdiņi pārdoti desmit, divdesmit minūšu laikā. Arī pēc šīm biļetēm vajadzēja stāvēt rindā, taču nopirkt tās laimējās vien dažiem. Zāles pārzinim jau laikus piegādāts Jūrmalas Tirdzniecības pārvaldes veidots rezervāciju saraksts, kam pieskaitīti restorāna darbinieku draugiem un paziņām rezervētie galdiņi – par to zāles pārzinim bija jāmaksā desmit rubļu. Dažas pāri palikušās vietas varēja nopirkt rindā stāvētāji.

No restorāna – pie Vosa

Viena no Jūras pērles leģendārajām personām ir Zigmunds Ivaņinoks, kurš restorānā sāka strādāt septiņdesmito gadu sākumā par oficianta mācekli un beidza deviņdesmitajā kā augstas klases bārmenis, kura arsenālā bija gan daudzu konkursu godalgas, gan PSRS apbalvojums Par izcilu darbu. “Pērlē sāku strādāt par viesmīļa mācekli, kurš neko nesaprot no obšečpita 1 lietām un tīra putekļus, mazgā traukus vai stāv garderobē, kas bija ienesīgākais no maniem tālaika uzdevumiem, jo daudzi atstāja divdesmit, trīsdesmit kapeikas – par to, ka ļoti smuki pasniedzu mētelīti. Ar laiku kļuvu par oficiantu, strādāju labi, līdz vienu dienu man teica: “Astoņos vakarā met nost salveti, atdod savu placi citam, jo lejā gaidīs melna volga – jābrauc uz valdības vasarnīcu apkalpot Jūrmalas partijas komitejas pirmo sekretāru un Augustu Eduardoviču Vosu.” Braucu. Trumulī buljons, vēl šis tas. Nostrādāju. Augusts beigās normāli sapļāvās, noliku viņu gulēt, jo vienā brīdī viņš aizgāja kosmosā. Mani ar to pašu volgu atveda atpakaļ uz restorānu, savu biju paveicis labi. Vecie viesmīļi bija laimīgi, ka atradies jauns puika, kas var braukāt, kamēr paši mierīgi strādā uz vietas restorānā un pelna piķi. Par šādiem izbraukumiem man neviens atsevišķi nemaksāja, restorāns par apkalpošanu laikam izrakstīja rēķinu izpildkomitejai.” Katru nedēļu izsaukumu nebija, tomēr tie atkārtojās diezgan bieži. Viesmīļi restorānā strādāja divas dienas, tikpat ilgu laiku atpūtās, taču Zigmunds nereti strādāja arī trešajā dienā, apkalpojot partijas un valdības vīrus viņu Jūrmalas vasarnīcās. Bija arī Maskavas pārstāvji, tostarp PSRS ārlietu ministrs, izcilais diplomāts Andrejs Gromiko un viens no Kremļa līderiem – Nikolajs Podgornijs. Apbrīnojami inteliģents bijis PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Aleksejs Kosigins, kurš vasarās Jūrmalā atpūtās. Līdz septiņdesmito gadu vidum, kad ekspluatācijā nodeva viesnīcu Jūrmala ar savu banketa zāli, Jūras pērle izpildīja visus svarīgākos galdu klāšanas uzdevumus, sākot no augstiem viesiem domātiem furšetiem Dzintaru koncertzālē un beidzot ar Vosa pieņemšanām viņa dienesta vasarnīcā. Zigmunds atceras: “Kad Maskavā notika viens no PSKP kongresiem, visu sociālistisko valstu vadītāji tā pārtraukumā izbrauca pa padomju republikām. Pie mums ieradās Dubčeks no Čehoslovākijas. Viņu apkalpojām valdības rezidencē – bijušajā Benjamiņa vasarnīcā, kur dzīvoja Voss.” Sava kārtība bijusi arī šajā mājā, piemēram, pulksten 21, vissavienības televīzijā sākoties programmai Laiks, vakariņas pārtrauktas – LKP CK pirmajam sekretāram taču vajadzēja zināt, kas notiek visā plašajā valstī! Vakariņas turpinājušās tikai pēc Laika beigām.

Baidies – Marina Zatoka!

Septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito sākumā Jūras pērles restorānā spēlēja grupa Sīpoli – šo laiku labi atceras solists Niks Matvejevs. Valdības vīriem paticis galdiņš zāles tālākajā galā, no turienes vislabāk redzama jūra. Viņus apkalpojuši vecās skolas oficianti, kas stāvējuši aptuveni metru no galdiņa un uzmanījuši klientu vajadzības. Būtībā visi oficianti bijuši izdresēti, bet baidījušies no viena ārkārtīgi svarīga cilvēka – Jūrmalas Tirdzniecības pārvaldes vadītājas Marinas Zatokas, vienmēr safrizētas sievietes labākajos gados. “Jūrmala bija vissavienības kūrorts, un Marina Zatoka draudzējās ar brežņeviem, Maskavas ministriem un centrālkomitejas vīriem. Oficianti bija augumā raženi, ap metru deviņdesmit, sportiski, bet pirms viņas ierašanās, visu kārtodami, skraidīja kā mazi puišeļi. Zatoka noteica arī restorānu muzikālās programmas, kurš un kā dziedās. “Надо петь “а”, а не “у”,” 2 viņa mācīja izpildīt piedziedājumu.” Zatoka piedalījusies arī restorāna Lido programmas pieņemšanā un noteikusi, kura dziesma atstājama un kura izmetama. Viņai nav patikusi trombonu grupa: “Всё очень хорошо, но кто эти такие?!” 3 Paskaidrojuši, ka ir tādi instrumenti un šajā mūzikā tie ir paši galvenie. “Ничего не знаю, их надо убрать!” 4 Un Marina Zatoka savu panākusi – tromboni aizvietoti ar trompetēm. Lūk, kāda vara!

Kroga repertuārs

Par pārbaudījumiem, kādi jāiztur kroga mūziķiem, Niks Matvejevs stāsta pavisam atklāti: “Bija bailes, ka tā vide mūs degradēs. Alkohols? Pastiep vien roku – un lūdzu! Arī repertuārs māksliniecisko izaugsmi neveicinošs...” Programmas pamatā – visi populārie padomju estrādes gabali, piemēram, Vahtanga Kikabidzes, Allas Pugačovas dziesmas. Taču kroga muzikālais noformējums nebūtu pilnīgs arī bez smeldzīgās Besame Mucho spāniski, ritmiskās Maria Magdalena itāļu valodā, grupas Chingizhan melodijām vācu mēlē un vēl dažiem tā dēvētajiem topa numuriem. “Šausmīgi truli,” saviebjas Niks. Programma ilgusi aptuveni stundu, vēlāk – dziesmas pēc apmeklētāju pasūtījuma. Lielākā daļa pasūtītāju par katru no tām maksājuši desmit rubļus, taču gadījušies arī dāsnāki ļaudis, un tad vienā vakarā šādi bijis iespējams nopelnīt astoņsimt rubļu. Atceroties muzicēšanu slavenajā restorānā, Niks atzīst: “Ja pilnīgi godīgi, tieši Jūras pērlē es kļuvu par mūziķi. Tur ieguvu rutīnu un apķērību. Neviens dziedātājs nevar zināt visas pasaules dziesmas, bet apmeklētāju prasības gadījās neparedzamas. Teiksim, pienāk kāds armēnis un prasa dziesmu, ko viņam sādžā spēlē. Mūsu repertuārā bija trīs četras armēņu tautas dziesmas, bet ar to jau nepietiek! Palūdzu, lai armēnis padungo melodiju, ar latviešu burtiem pierakstīju tekstu – un aiziet! Tā radās mana mūziķa apķērība. Kad redzi tos desmit rubļus, ne par kādu nezināšanu nevar būt runas! Nauda ir ļoti stimulējošs faktors.” Dziedātājs Viktors Zemgals Jūras pērles mūziķus atceras ar cieņu, jo viņu repertuārā bijušas tobrīd pasaulē aktuālās dziesmas: “Tieši Jūras pērlē septiņdesmito gadu beigās pirmo reizi dzirdēju, piemēram, Eagles gabalu Hotel California. Nezināju, kas tas ir, gāju klāt mūziķiem un prasīju – basģitārists Pēteris man nosauca gan grupas, gan dziesmas nosaukumu. Atradu oriģinālierakstu, nokopēju un pats iemācījos dziedāt.”

Gan Artmane, gan kriminālisti

Sīpoli galvenokārt dziedāja lielajā restorāna zālē, jo naktsbārs pirmajā stāvā tolaik bija Laimas Vaikules un viņas varietē pasaule. “Tas bija šikuma kalngals, arī pēc šodienas mērauklām vērtējot,” izsaucas Niks. “Mirgojoša gaismas grīda bija liels brīnums, turklāt tā darbojās pēc dažādām gaismas programmām!” Dziedātājs Viktors Zemgals atceras: “Tas bija viens no vilinošākajiem krogiem, sevišķi jauniem cilvēkiem, kuri interesējas par uzdzīves iespējām. Kad sākām strādāt Eolikā, vecuma ziņā bijām pietiekami nobrieduši jaunieši, lai atļautos arī naktsdzīvi. Kā populāras grupas māksliniekiem Jūras pērles durvis mums vienmēr bija atvērtas. Protams, šī vieta bija izcila ar to, ka naktsbārā strādāja Laima Vaikule. Braucām skatīties viņas programmu – tērpus, kustības, stilu. Viss bija skaisti, pat izaicinoši, bet bez šodien tik biežajiem toplesšoviem.” Zigmunds Ivaņinoks, strādājot naktsbārā, ik vakaru redzēja gan varietē, gan tās skatītājus: “Tieši Jūras pērlē Alla Pugačova ieraudzīja Laimu Vaikuli un viņas programmu. Pugačova kopā ar sava orķestra mūziķiem bieži nāca skatīties Laimu, acīmredzot cienot viņas darbu un saskatot radošo potenciālu. Tolaik Laima strādāja Jūrmalas Kultūras nodaļas pakļautībā, taču viņai bija daudz lielāks radošais potenciāls un vēlme izcelties. Katrai programmai bija savs vadītājs, režisors un formāts, kādā jādarbojas. Laimai tas nebija pieņemami, jo viņa jau bija video saskatījusies un zināja, kā pasaulē strādā. Pirms Laimas aiziešanas uz viesnīcu Latvija tika panākta vienošanās, ka daļu programmas viņa veido pati pēc saviem ieskatiem.” Niks atceras, ka Allu Pugačovu Raimonds Pauls vedis uz Jūras pērles banketu zāli. “Šķiet, viņa brauca reizi mēnesī. Tas bija laikā, pirms abi kopā uzstājās ar savām programmām. Laikam ilgi brieda. Pugačova gāja arī uz naktsbāru, jo tur bija tumšs un neviens neredzēja, kas pie galdiņiem sēž.” Zigmunds Nika pēdējo teikumu apstrīd: “Kad ieslēdza grīdas apgaismojumu, bija tik gaišs, ka varēja redzēt gan Pugačovu, gan Paulu! Negribas neko sliktu teikt par aizgājējiem, bet varēja redzēt arī Viju Artmani. Viņa reibumā uzvedās diezgan traki.” Biežākie viesi Jūras pērles naktsbārā bijuši augstākie partijas darboņi, prostitūtas, farcovščiki 6, kriminālisti un kartjožņiki 7. Visi šie cilvēki sēdējuši un izklaidējušies vienā telpā, tāpēc katram galdiņam bijis vajadzīgs savs piegājiens. “Toreizējie kartjožņiki un krimināļi bija inteliģenti cilvēki. No kartjožņikiem slavens bija Saša Zvers – viņam Ķengaragā piederēja privātmāja, kur notika nelegālie PSRS kāršu spēlmaņu čempionāti. Savukārt Jūras pērlē viņi nāca pelnīt un tērēt naudu. Tas bija augsts līmenis, dažiem pat bija ekstrasensoras spējas. Vienam no pirmajiem Jūras pērles bārmeņiem – Arnoldam Šķiņķim – bija Latvijas brīvvalsts laikā taisīta ruletīte, uz kuras šķautnēm rakstīts, kas kāršu spēlmanim jādara, piemēram, “paņem vienu kārti” vai “ņem visas kārtis”. Spēlējot Arnolds grieza šo ruletīti un sekoja tās norādēm. Bet, lūk, atnāca viens no kartjožņikiem, paskatījās uz ruletīti, minūtes piecpadsmit pagrozīja plaukstās, kaut kā to apstrādāja, jo vēlāk ruletīte visu laiku teica tikai vienu – “ņem visas kārtis”. Nāca arī tādi kartjožņiki, kas braukāja ar vilcieniem, piemēram, Rīga–Soči. Brauca divatā, viens otru izlikās nepazīstam, iesaistīja spēlē kupejas biedru, sākumā ļāva viņam vinnēt, bet pēc tam biedrs izkāpa Sočos, nospēlēts pliks.”

Trauku mazgātājas kokteilis

Zigmunds Ivaņinoks bija pirmais bārmenis, kurš Jūras pērlē sāka jaukt alkoholiskos kokteiļus, taču par šādu iespēju jāpateicas viņa skolotājam. PSRS kruīza kuģi Ļermontovs un Puškins valstij pelnīja valūtu – vadāja pa pasauli tikai ārzemniekus. Šo kuģu personālu galvenokārt veidoja ļeņingradieši, taču viņu vidū gadījās arī latvietis Kārlis Bilders, kurš 1975. gadā pameta darbu pasaules jūrās un sāka komplektēt viesnīcas Jūrmala restorāna personālu. Daži kadri bija jau gatavi, citus nācās audzināt. Tieši Kārlis Bilders restorāna Jūrmala bāra dzērienu kartē ieviesa Latvijā pirmos alkoholiskos kokteiļus. Trīsdesmit sešus. “Visi bija pilnīgi mēmi! Marinai Zatokai vajadzēja krietni vien noņemties, lai šos kokteiļus dabūtu cauri obščepita dokumentācijai un normām, jo līdz tam nekas tamlīdzīgs tur nebija paredzēts.” Vēlāk Kārlis Bilders kļuva par Zigmunda Ivaņinoka skolotāju bāra zinību lietās, un viņam Zigis, kā Jūras pērles izcilo bārmeni sauc viņa draugi un paziņas, veltīja savu Bārmeņa rokasgrāmatu. Nikam Matvejevam par kokteiļiem ir savs stāsts: “Tolaik ar alkoholu biju uz jūs, bet sadraudzējos ar bārmeni un sadomāju: palēnām izmēģināšu visus kokteiļus! Pienāca diena, kad biju pagaršojis visus, līdz palika viens – visdārgākais. Kоктейль Успокаивающий 8. Maksāja apmēram četrus rubļus, kaut kas neiedomājams, jo vesels polšs maksāja trīs rubļus. Saku bārmenim: “Uztaisi man!” Viņš atbild: “To tev nevajag!” Tā mēs abi laužamies. Vienā brīdī ievēroju, ka visiem kokteiļiem rakstīts to sastāvs, bet šim – nekā. Tad jautāju, kas ietilpst tajā nomierinošajā kokteilī. Bārmenis pagriezās pret plauktiem un teica: “Viss, ko tu šeit redzi.” Vīns, šņabis, pilnīgi viss tika sapilināts lielā, vāzei līdzīgā glāzē. Tas domāts nelūstošajiem, kuri neko vairs nepasūta, bet prom arī neiet. Tad pienāk klāt oficiants un jautā: “Может быть попробуете наш лучший kоктейль – Успокаивающий?” 9. To izdzēris, klients bija gatavs, uzreiz tika piedāvāts taksis, un galdiņš atbrīvojās nākamajam apmeklētājam. Zigmunds Ivaņinoks neko tamlīdzīgu neatceras. “Kokteilis ar tādu nosaukumu tiešām bija, un diezgan stiprs, taču tajā nekādā gadījumā neietilpa visi bāra dzērieni. Jā, kaut ko tamlīdzīgu es varētu uztaisīt, bet – stipri iereibis, jo joki man patika. Kokteilis, kurā sajaukts pilnīgi viss, bija pavisam cits – to netaisīja bārmeņi, bet gan trauku mazgātāja. Viss, kas pēdējiem klientiem palicis glāzēs neizdzerts, tika aiznests uz trauku mazgātavu, kur darbinieces ar piltuvīti pudelēs to salēja kopā. Dažreiz sanāca trīs vai pat piecas pudeles. Piecos no rīta modās pavisam cits Bulduru sociālais slānis, kas klauvēja pie virtuves durvīm, – šiem cilvēkiem trauku mazgātājas par diviem rubļiem pārdeva savu brūvējumu.”

Pieminekļa nāve

Iereibuši cilvēki restorānā, protams, nav retums, taču Jūras pērlē iztika bez īpašiem ārā metējiem, jo paši oficianti bija ļoti sportiski. Niks atceras: “Daumanta roka bija kā mana kāja! Patiesībā jau sirsnīgs džeks, bet viņa atnesto rēķinu neviens negribēja apstrīdēt... Un tāds viņš nebija vienīgais, piemēram, bārā strādāja arī Latvijas čempions Juris Silovs. Atceros, vienreiz jūrnieki restorānā sataisīja drausmīgu klopi, kā rāda filmās, krēsli gāja pa gaisu, bet oficianti ar viņiem ātri tika galā.” Nereti ar iereibušu viesu izvadīšanu nodarbojas šveicars, taču Jūras pērlē bija citādi. Restorāna šveicaram bijusi iesauka Piemineklis: šis latviešu kungs pēc ierašanās darbā tūlīt izdzēris savu devu – graņonku, tātad aptuveni 250 gramu, ar šņabi. “Nezinu, vai viņš daudz sauļojās, taču visu laiku bija bronzas krāsā. Laikam jau regulāri dzertā alkohola dēļ Piemineklis vispār neatcerējās sejas! Strādāju restorānā otro gadu, taču šveicars bieži atvēra durvis, paskatījās uz mani un noteica: “Vietu nav!” – “Pagaidi, tas esmu es,” iesaucos. “Vietu nav!” viņš kā robots atkārtoja. Biju spiests iet apkārt, pa virtuves durvīm. Pieminekļa dēļ zāles pārzinim sanāca nepatikšanas. Reiz gadījās tā: jau iepriekš viss nokārtots, brauks Valsts drošības komitejas darbinieki no Maskavas, kurus zāles pārzinis gaida, taču viņam savajagas uz tualeti. Uz brīdi šveicars paliek viens. Piebrauc četras melnas volgas, izkāpj gaidītie viesi, tiek līdz Piemineklim, kurš viņiem skaidri un gaiši pasaka: “Mест нет!” 10 Šie noskaišas, sakāpj atpakaļ volgās un prom. Atgriežas zāles pārzinis un jautā, vai viss kārtībā. Piemineklis atbild – jā! Pēc tam zāles pārzinim zvanīja un jautāja, vai gribot uz Sibīriju...” Deviņdesmitajos gados Piemineklis un restorāna garderobiste vestibilā nosisti ar cirvi. Pavadījuši pēdējos cilvēkus pusčetros rītā, abi gulējuši uz dīvāniņiem, gaidot pirmo vilcienu... Kāpēc viņi nosisti, neesot zināms. Dažiem labpatīk domāt, ka pie tā vainojami senču gari, kuru miers iztraucēts, restorānu būvējot. Tieši tāpēc jocīgā nāvē esot nomiris arī krāvējs – vesels cilvēks pēkšņi nokritis, pagrabā saņemot atvesto cūku.

1. Sabiedriskās ēdināšanas trests – saīsinājums žargonā no krievu val. 2. “Jādzied “a”, nevis “u” – krievu val. 3. “Viss ir ļoti labi, bet kas tie tādi?!” – krievu val. 4. “Neko nezinu, tos vajag aizvākt!” – krievu val. 5. Spekulanti – žargons no krievu val. 6. Kāršu spēlmaņi – krievu val. 7. Kokteilis Nomierinošais – krievu val. 8. “Varbūt pamēģināsiet mūsu labāko kokteili Nomierinošais?” – krievu val. 9. “Vietu nav!” – krievu val. 10. “Nolasīšu jums dzejoli par p...u!” – krievu val.