Pirms vēlēšanām populistiski āķi tiek izmesti tāpēc, lai diezgan rupji nozvejotu vēlētāju balsis, jo liela daļa cilvēku neorientējas ne Eiropas institūcijās, ne to realizētajā politikā un pat ne savās pamattiesībās.
Vienoti populismā (25)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pieci gadi — cikls, kas pavisam drīz būs noslēdzies jau sestajam, bet Latvijai — pirmajam Eiropas Parlamentam (EP). Mums ir unikāla iespēja novērtēt mūsu pašreizējos pārstāvjus Eiropā, izanalizēt deputātu rezultatīvos rādītājus un pieņemt lēmumu par savu izvēli, vēlot jau nākošo eirodeputātu astotnieku.
Vēl pirms pieciem gadiem 1. maijā, kad Latvija kļuva par Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti, daļā sabiedrības bija jaušamas pozitīvas vibrācijas un cerības, ka varbūt reiz tiešām dzīvosim labāk, tomēr daļu māca šaubas, vai, mūkot no vilka, neuzskriesim lācim. Tiešām, šajos piecos gados esam piedzīvojuši gan dzīves līmeņa līkņu augšējos rekordus, gan pašlaik dzejojam tautasdziesmas par dižķibeli, tomēr cik daudz mēs domājam par sevi un saviem līdzcilvēkiem, kad pieņemam valstiski un, iespējams, starptautiski nozīmīgus lēmumus? Vēlēšanas ir laiks, kad mēs parādām valdošajai elitei, ko domājam un kas esam. Esmu ieskatījies visās uz EP kandidējošo partiju priekšvēlēšanu programmās un papētījis, kas tajās ir teikts par cilvēktiesībām — par pretdiskriminācijas aspektu, par pilsoņu un nepilsoņu, mazākumgrupu un bērnu tiesībām un par migrācijas jautājumiem.
Kaut arī cilvēktiesību aspekti ir minēti politisko partiju programmās, māc šaubas, vai tiešām politiķi izprot šos jēdzienu. Lasot programmas, diemžēl mani nepameta sajūta, ka politiķiem ne vienmēr cilvēktiesības ir svarīgas pēc būtības, bet lielākoties viņi piedāvā utopiskus cilvēktiesību problēmu risinājumus, tā signalizējot par diezgan lielu populisma devu priekšvēlēšanu programmās.
Mūža ieslodzījums un nāves sods
Man kā cilvēkam, kuram dzīve saistīta ar cilvēktiesību principu iedzīvināšanu, likās pašsaprotami izpētīt, ko par cilvēktiesībām saka mūsu pretendenti uz siltajiem krēsliem tur tālumā, kur daudziem joprojām nav skaidrs, ar ko viņi nodarbojas un kādas ir viņu funkcijas. Tomēr neatbildēts šķiet jautājums, vai pašiem topošajiem deputātiem ir skaidrs, kas tas ir par krēslu, kur tas atrodas un kādus pienākumus tas uzliek. Ja kādam šķiet saprotami, kas būtu jādara vietējā līmenī, tad diemžēl ne vienmēr partijas un kandidāti izprot Eiropas kopīgo telpu.
6.jūnijs. Latvija — 1 valsts no 27 dalībvalstīm. Latvijai paredzēti 8 deputāti no 736 Eiropas Parlamenta pārstāvjiem. Vēlēšanās piedalās 17 politiskās partijas un 184 deputāta kandidāti. Šķiet, ka dižķibele ieviesusies arī politisko partiju priekšvēlēšanu programmās, jo nevienā no tām nemanīju vīziju vai skatu uz Eiropu, jo deputāti ne tikai “aizstāvēs” Latvijas intereses, bet vienlaikus veidos kopējo ES politiku. Tā vietā dažās programmās var lasīt stāstus par piena upēm, ķīseļu krastiem un beigtām pelēm, kā arī aizrautīgas metaforas un pat vēlmi mainīt virkni ES dalībvalstu pamatlikumu. Dažas no politiskajām partijām izmanto populismu vārda vistiešākajā nozīmē, jo runā par jautājumiem, ko Eiropas struktūras tiešā veidā nemaz nevar ietekmēt. Piemēram, man šķiet interesanti, kā deputāti EP panāks Latvijas tautas dzīves līmeņa izlīdzināšanos ar ES vidējo līmeni? Gribētos ticēt, ka politiskajām partijām tomēr kāds atgādinās, ko tās ir sarakstījušas savās programmās, kā arī to, ka šo programmu saturu būtu nepieciešams izmantot kā rezultatīvo rādītāju novērtējuma tabulu, lai sabiedrība saprastu, cik lielā H2O daudzumā mēs tiekam mērcēti priekšvēlēšanu laikā.
Cilvēktiesības to visplašākajā aspektā savās programmās minējušas tikai piecas partijas: PCTVL, Osipova partija, Saskaņas centrs, Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) un Kristīgi Demokrātiskā savienība. Ar gana konkrētu ierosinājumu klajā nāk PCTVL, lai pilnā sparā iedarbinātu Eiropas Pamattiesību aģentūru, kas gan veiksmīgi darbojas, tomēr būtu nepieciešams tai piešķirt lielāku mandātu Eiropas līmenī. Saskaņas centrs plāno cīnieties pret visa veida diskriminācijas izskaušanu, tajā skaitā pret diskriminācijas politiku ES līmenī, solot efektīvi izmantot Eiropas Kopienu tiesas sistēmu un aicinot ES pievienoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijai.
Toties citas partijas akcentē kādas atsevišķas tiesības. Piemēram, Tautas partija uzskata, ka ES jāaizsargā pārliecības un izteikšanās, kā arī ekonomiskās brīvības, savukārt partija Par Dzimteni sola pilsoniskās un politiskās tiesības, minot, ka Latvijas krieviem ir jābūt tādām pašām tiesībām, kādas ir ES pilsoņiem. Jāmin, ka nav īsti izprotams, vai šajā uzstādījumā tiek domāta krievu diskriminācija ES līmenī, vai arī atspoguļota nepilsoņu problēma Latvijā. Savukārt Jaunais laiks un LSDSP koncentrējas uz dzimumu līdztiesības jautājumiem, toties Sabiedrība citai politikai (SCP) sola rūpēties par patērētāju tiesībām. Vienlaikus PCTVL uzsver nacionālo minoritāšu jautājumus, kā arī sola cīnīties, lai katrai Eiropas tautai ir iespēja iegūt izglītību savā dzimtajā valodā. Te lieti atgādināt gan PCTVL, gan citām partijām, kas plāno reformēt izglītības sistēmu, ka izglītības jautājumi ir un paliek katras dalībvalsts kompetencē, kurā ES neiejaucas.
Diezgan interesanti priekšlikumi arīdzan saskatāmi Atdzimšanas partijas programmā — mūža ieslodzījums vai nāves sods par bērna, jaunieša vai grūtnieces slepkavību, kā arī kategorisks “nē” pret to, ka viendzimuma pāri varētu adoptēt bērnus. Tradicionālo ģimeni kā piemērotāko formu bērnu audzināšanai piemin arī Libertas.lv pārstāvji. Jāatgādina, ka nāves sods ne Latvijā, ne arī citās ES valstīs vairs netiek izmantots vai ir pat aizliegts pilnībā. Savukārt tiem, kurus māc bailes no viendzimuma pāriem un homoseksuāliem cilvēkiem, iesaku iepazīties ar pētījumu par bērnu labklājību Eiropas valstīs[1], kas parāda, ka tieši Nīderlandē un citās Skandināvijas valstīs bērni jūtas gana labi, un tas — atšķirībā no Latvijas, kas ar lepnumu aiz sevis ir atstājusi vienīgi Lietuvu un Maltu. Šķiet, nav īpaši jāskaidro, kurās no minētajām valstīm iecietība un sabiedrības daudzveidība tiek uzskatīta par vērtību un kuras valstis cenšas pavisam atklāti ar politiskiem spēkiem to ierobežot.
Otra valsts valoda un dekolonizācija
Vairākas partijas — Libertas.lv, LPP/LC, Kristīgi demokrātiskā savienība un TB/LNNK — kā vadmotīvu min kristīgās vērtības. Tomēr es vairāk vēlētos izzināt šo deklarēto vērtību būtību, jo bieži to aizsegā klaji tiek veicināta neiecietība, īpaši pret seksuālajām minoritātēm, kaut gan, manuprāt, Jēzus mīlestību ir sludinājis kā universālu vērtību. Savukārt TB/LNNK tā vietā, lai veicinātu reliģisko dialogu Eiropā, pauž bažas par musulmaņu fundamentālismu kā draudu Eiropas stabilitātei. Šeit atkal aiz kaut kādu mistisku vērtību aizsega tiek slēpti tieši nodomi ierobežot mazākumgrupu tiesības, reliģiskās brīvības, kā arī migrācijas procesus Eiropā un Latvijā.
Pārlasot visu partiju programmas, nākas secināt, ka liela daļa no partijām, piemēram, Libertas.lv, Tautas partija, TB/LNNK, Pilsoniskā savienība, Visu Latvijai programmās akcentē vēsturisko aspektu un okupācijas seku nosodīšanu, bet Visu Latvijai — par dekolonizāciju. Savukārt PCTVL izsaka vēlmi panākt bezvīzu režīmu ar Krieviju, kas, protams, nav neiespējami, ja vien ES un Krievija izpilda virkni dažādu nosacījumu. Savukārt pretēji visu nacionālo partiju vēlmēm sargāt latviešu valodu Osipova partija ES līmenī vēlas panākt krievu valodai otrās valsts valodas statusu Latvijā. Te nu tomēr mulsumu rada partijas vēlme mainīt valsts pamatlikumu, kas nosaka, ka Latvijā vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda.
Savukārt partija Par Dzimteni visai īpatnēji vēlas, lai EP pieņemtu rezolūciju, kas uzliktu Latvijas valstij par pienākumu atrisināt Latvijas nepilsoņu problēmu stingri nosacītā laikā — 3 gados. Tā kā Latvijā ir aptuveni 360 000 nepilsoņu, tad minētā partija izvēlējusies lozungu, kas atgādina padomju savienības slavenos piecgažu saukļus: “360 000 — 36 mēnešos! Nekādu eksāmenu, nekādu iepriekšēju nosacījumu.” Te vietā uzdot retorisku jautājumu, vai pilsonības problēmas vispār ir ES kompetence? Tam seko ļoti skaidra atbilde — ES gan var ieteikt paātrināt naturalizācijas procesu valstī, tomēr tā tieši nevar ietekmēt pilsonības jautājumus Latvijā. Lūk, lasot šīs partijas solījumus, atkal saskaramies ar lielu populisma devu. Te jāpiebilst, ka nevienā no partiju programmām nesaskatīju vēlmi aicināt nepilsoņus naturalizēties.
Dažbrīd partiju solījumi šķiet klaji absurdi, piemēram, Tautas partijas solījums aizstāvēt Latvijas pilsoņu intereses strīdos par aizbildniecību. Tā ir katras valsts iekšējā kompetence, tāpēc rodas jautājums, cik tiešām šī partija interesējas par bērnu tiesību jautājumiem, ņemot vērā, ka minētais jautājums medijos ir plaši atspoguļots un ir gana jūtīgs Latvijas iedzīvotājiem, tāpēc uz tā āķa var “uzkabināt” arī vēlētājus.
Visbeidzot — vairāku partiju redzeslokā ir stingrāka migrācijas politika, tomēr neviena no partijām nerunā par atbalsta sniegšanu imigrantiem un demokrātijas principu iedzīvināšanu tajās valstīs, kas ir bēgļu izcelsmes vietas. Joprojām neatbildēts paliek jautājums, ko atrisinās stingrāka migrācijas politika ES, ņemot vērā jau tā gana stingros nosacījumus darba atļauju un patvēruma meklētāja statusa saņemšanai.
Nobeigumā vēlos minēt, ka šim rakstam ir tikai informatīvs raksturs, iespējams, tas pat ir kā aicinājums ikvienam iepazīties ar partiju priekšvēlēšanu programmām, kas ir gana interesanta lasāmviela. Tā kā programmās atradu daudz absurdu, populistisku un pēc būtības neizpildāmu solījumu, tad neatbildēts paliek jautājums, vai ES politikā un cilvēktiesībās neorientējas paši deputātu kandidāti vai arī partiju programmu rakstītāji. Bet, ļoti iespējams, šādi populistiski āķi tiek izmesti tikai tāpēc, lai diezgan rupji nozvejotu vēlētāju balsis, ņemot vērā, ka liela daļa cilvēku neorientējas ne Eiropas institūcijās, ne to realizētajā politikā un pat ne savās pamattiesībās. Cilvēktiesības, tomēr izskatās, partiju programmās ir atstātas novārtā un, pat ja tiek piesauktas, tad tikai kā atsevišķu indivīdu prioritātes, kas bieži, visticamāk, nematerializēsies darbībā. _______________________
[1] Lielbritānijas Bērnu nabadzības novēršanas grupas (CPAG) pētījums par bērnu labklājību Eiropā, 21.04.2009., www.cpag.org.uk