Neirofīdbeks: domu spēks

Godiex { ... }

FOTO: flickr Photostream

Neirofīdbeks ir viena no bioloģiskās atgriezeniskās saites (angliski – biofeedback) metodēm, ar kuras palīdzību cilvēki ar dažādām veselības problēmām mācās ar domām mainīt savu elektroencefalogrammu – un tādējādi arī smadzeņu elektrisko darbību.

Ergoterapeiti, dziednieki, psihologi un ārsti piedāvā neirofīdbeku stresa pārvarēšanai, dzirdes trokšņu, migrēnas, uzmanības traucējumu un citu psihisku problēmu novēršanai. Tas var izklausīties pārspīlēti, taču patiesībā savu smadzeņu aktivitāti būtiski var ietekmēt ikviens cilvēks un, lai arī neapzinās, pastāvīgi to arī dara – maina ar savām jūtām, domām un rīcību.

Tehniski neirofīdbeka pamatā ir tā saucamais smadzeņu datora interfeiss – datora un cilvēka savienojums, kura laikā smadzeņu signāli, elektriski pastiprināti, tiek pārraidīti uz datoru un tur pārrēķināti vadības signālos. Šādā veidā, piemēram, triekas pacienti mācās darbināt protēzes – vienkārši aktivizējot domas. Smadzeņu datora interfeiss var labvēlīgi ietekmēt hiperaktivitāti, epilepsiju un migrēnu. Speciālā pētniecības projektā tiek meklēta atbilde uz jautājumu, vai tas var mazināt arī atkarību.

Redzot šādus panākumus, rodas jautājums – kāpēc lai brīnišķīgi elastīgās smadzenes, ar tehnoloģiju palīdzību mainot savu aktivitāti, nespētu, tā teikt, dziedināt pašas sevi? Zinātniskajos pētījumos visā pasaulē līdz šim tas ir izdevies 200 epileptiķiem – viņi ar domu spēku ir iemācījušies apspiest tuvās lēkmes.

Tomēr zināšanas par smadzeņu darbību vēl ir tik nepilnīgas, ka neirofīdbeka terapeiti ar saviem pacientiem var vingrināties tikai ļoti vispārīgās smadzeņu procesu izmaiņās. Un nav teikts, ka tie iedarbojas labāk par tādām senām smadzeņu pašmanipulācijas metodēm kā meditācija un psihoterapija. Turklāt dažiem neirofīdbeka paveidiem var būt blaknes, un tie var izraisīt pat epilepsijas lēkmes. Tāpēc pacientiem šādus treniņus ieteicams veikt tikai profesionāļa uzraudzībā.

“Tehniski neirofīdbeks ir ļoti sarežģīts,” skaidro Ute Štrēla no Tībingenes universitātes Medicīniskās psiholoģijas un uzvedības neirobioloģijas institūta. Sākotnēji psiholoģe strādāja tikai ar epilepsijas slimniekiem, taču pāris pēdējos gadus viņa ārstē arī bērnus, kas cieš no uzmanības deficīta sindroma jeb UDS. Štrēla, piemēram, trenē bērnu aktivizēt un atkal deaktivizēt savus lēnos smadzeņu garozas potenciālus. “Smadzeņu elektriskās aktivitātes līknes spēlē lielu lomu garīgo resursu sagatavošanā,” skaidro Štrēla. “Mēs tos vienmēr mērām tad, kad smadzenes pamostas.” Daudziem bērniem ar UDS lēnie potenciāli parādās ar nokavēšanos un ir visai vāji, kas arī ir neuzmanības iemesls.

Vispirms ar konkrētu iztēles attēlu palīdzību bērniem šos lēnos potenciālus jāiemācās atmodināt pie ekrāna. Monitors uzrāda, vai tas izdodas. Vēlāk, normālajā dzīvē, viņiem jāspēj tik galā bez ekrāna kontroles.

Piemēram, Dāvidam ekrānā tiek parādīta maza lidmašīna un bulta, kas norāda virzienu, kurā tai jālido. Tās kustība ir savienota ar lēnajiem potenciāliem puikas smadzenēs. Ja to amplitūda pieaug, lidmašīna ceļas gaisā. Aktivizējot un deaktivizējot savus lēnos potenciālus, Dāvids var vadīt bultas virzienu. Ja viņam tas izdodas, ekrānā parādās saule. Taču kā gan bērns var tos aktivizēt? Katrā konkrētā situācijā tam ir savs paņēmiens. Kad Dāvids spēlē futbolu, darbojas šāds iztēles attēls: viņš atrodas izdevīgā pozīcijā un iesit bumbu tieši vārtos.

Tībingenes zinātnieces ar labiem un rūpīgi dokumentētiem rezultātiem ārstējušas jau 70 bērnus ar UDS. Tomēr tas joprojām nav pietiekams zinātnisks pierādījums.

Pētītas tiek arī citas pieejas slimību ārstēšanā. National Institut of Drug Abuse ASV plāno miljoniem dolāru dārgu projektu, kurā ar neirofīdbeka metodi tiktu mazināta spēcīgā tieksme pēc atkarību izraisošām vielām. Mediķi un psihologi neirofīdbeku izmēģina arī cīņā pret depresiju un posttraumatiskā stresa sindromu. Turklāt daudzi zinātnieki strādā pie eksperimentāliem pētījumiem, lai atrastu pilnīgi jaunas izmantošanas iespējas, piemēram, šizofrēnijas simptomu mazināšanai un pat sociopātu ārstēšanai, lai tie spētu labāk uztvert savas emocijas.

Uz augšu