Laipni lūgti pie melnā kaķa! (8)

Ticējumi bieži tiek nodoti no paaudzes paaudzē, un bieži vien to patiesā izcelsme vēstures gaitā ir zudusi. Īpašu spēku bieži piedēvē skaitļiem. Rietumu kultūrā bailēm no skaitļa 13 pat dots īpašs apzīmējums – triskaidekafobija. Dažās pilsētās nav 13. avēnijas, daudzās ēkās lifts no 12. stāva dodas uzreiz uz 14. stāvu. Lai būtu vienkāršāk šo sistēmu izprast, 13. numura vietā reizēm raksta 12a. Interesanti, ka skaitlis 13 tika uzskatīts par veiksmīgu Senajā Ēģiptē un Ķīnā, arī mūsdienu Japānā. Austrumu kultūras – Ķīna, Japāna un Koreja – savukārt pazīst tatrafobiju jeb bailes no skaitļa 4. Iespējams, tas skaidrojams ar vārdu četri un nāve līdzīgo rakstību ķīniešu valodā. Ticējumi nereti ir saistīti ar dzīvnieku pasauli. Daudzi domā, ka melns kaķis nozīmē nelaimi. Citi uzskata, ka mājā nejauši ielaidies putns nes līdzi nāvi, tuvās attiecībās ar visu pārdabisko un viņpasauli ir krauklis. Druīdu mitoloģijā kraukļi ir zīmju tulku putni – pareģi tulkoja likteni pēc šo putnu lidojuma. Citiem ticējumiem, piemēram, aktieri nedrīkst svilpot teātrī, ir praktiska izcelsme. Skatuves strādnieki savulaik izmantoja svilpienus, lai signalizētu par rekvizītu un gaismu nomaiņu, tāpēc aktiera svilpošana varēja mainīt iecerēto scenogrāfiju vai pat izraisīt traumu.

Spogulīt, spogulīt… Spoguļa saplēšana var likt nodrebēt pat skeptiķim! Šī senā māņticība ir saglabājusi spēku līdz pat mūsdienām un, šķiet, ir visizplatītākais aizspriedums ar daudzām interpretācijām. Spoguļi ir visdažādāko ticējumu objekts kopš to radīšanas, un tiem piedēvē galvenokārt divas pārdabiskas spējas – tie atnes nelaimi un pareģo nākotni. Pirms spoguļu izgudrošanas cilvēki par maģisku uzskatīja jebkuru atstarojošu virsmu un piedēvēja tai spēju pavērt priekškaru uz nākotni. Senajos mītos un pasakās dievi, dievietes un pat parasti mirstīgie skatās nekustīgā ūdenī, lai notvertu mirkli no nākamības. Krievu valodā joprojām populārs ir sakāmvārds “Kā ūdenī ieskatījies”, un tas nozīmē precīzu paredzējumu. Tāpat sengrieķu mīts par Narcisu un pasaka par Sniegbaltīti atgādina par atstarojošas virsmas spēju sagūstīt un pievilt. Spīdīgus metālus un spoguļus izmantoja pareģi, lai saņemtu vēstījumus no dieviem. Spoguli pareģošanai savulaik izmantoja arī karalienes Elizabetes I galma mags un alķīmiķis Džons Dī. Tā kā spoguli uzskatīja par atslēgu uz nākotni, spoguļa saplēšana nozīmēja negatīvu ietekmi turpmāk vai tuvinieka nāvi. Viedoklis, ka spoguļi var sagūstīt dvēseli, pazīstams daudzās kultūrās. Senie romieši ticēja, ka, saplēšot spoguli, tiek salauzts cilvēka gars. Pārliecība par dzīvības atjaunošanos septiņu gadu ciklā atspoguļojas arī visplašāk zināmajā aizspriedumā par spoguļiem – saplēsts spogulis atnesīs septiņus neveiksmju gadus. Romieši uzskatīja, ka no tā var izvairīties, samaļot spoguļa lauskas putekļos, lai mazajos gabaliņos nebūtu iespējams saskatīt atspulgus. Amerikāņu melnādainie vergi mērca saplēstu spoguli dienvidu virzienā tekoša ūdens straumē, jo ticēja, ka tas nelaimes aizskalos septiņu stundu laikā. Daudzām tautām pazīstams ir šāds ticējums: lai spogulī ieraudzītu nākamo vīru, sievietei jāapēd ābols un pēc tam jāizsukā mati. Izredzētais spogulī skatīsies jaunavai pār plecu.

Melnā kaķa zīme Ar kaķiem saistīto ticējumu un aizspriedumu tik daudz ir tāpēc, ka tie ir vieni no senākajiem mājdzīvniekiem, kas bijuši kopā ar cilvēkiem tūkstošiem gadu. Senajā Ēģiptē kaķus pielūdza un par šā dzīvnieka nogalināšanu draudēja nāve. Kad ēģiptiešu ģimenes kaķis nomira, tas tika mumificēts un ģimene pasludināja sēras. Arī romiešiem kaķi bija svēti zvēri, un tieši viņi šos dzīvniekus ieviesa Eiropā. Aptuveni 17. gadsimtā pozitīvais tēls izbalēja – kaķus pielīdzināja raganu burvestībām. Kādu laiku kaķus un citus dzīvniekus dedzināja, lai pasargātu māju no ugunsgrēka un citām nelaimēm. Ticējumi par kaķiem, tāpat kā aizspriedumi par spoguļiem, dzīvo arī mūsdienās. Interesanti, ka tas, vai kaķis atnesīs laimi vai nelaimi, ir atkarīgs no jūsu mītnes zemes. Lielbritānijā, Īrijā un Japānā melna minkas pārskriešana pār ceļu nozīmē veiksmi, bet ASV, Indijā un daudzās Eiropas valstīs – tieši pretēji. Melniem kaķiem vai citiem dzīvniekiem, dažkārt arī baltiem kaķiem, vēsturiski ir saistība ar melno maģiju un ļaunumu. Ebreju un babiloniešu folklorā kaķus salīdzina ar čūskām, kas saritinājušās pie pavarda. Uzskatīja, ka melni kaķi var mainīt formu, tāpat tajos var iemiesoties raganas un staigāt apkārt pa pasauli, nodarot ļaunumu. Darbojās arī atgriezeniskā saite – ļaunuma nodarīšana kaķim nozīmēja to, ka cietīs arī ļaunā sieviete. Viduslaikos daudzi ticēja, ka pats sātans regulāri iemiesojas melnā kaķī, un, piemēram, Lieldienās melnus kaķus ķēra un dedzināja. Īpašs spēks piemītot melno kaķu kauliem. Šāds viduslaikos radies uzskats, izrādās, ir populārs joprojām – internetā tiek piedāvāts iegādāties melnu kaķu kaulus, kam piedēvē maģiskas īpašības. Taču ne visur nepareizās krāsas īpatņiem klājās tik slikti. Ja Skotijā pieklīdis melns kaķis apgūlās pie krāsns, nama iedzīvotājus gaidīja laime un bagātība. Anglijā zvejnieku sievas turēja melnus kaķus, jo ticēja, ka tie pasargās jūrā aizbraukušos vīrus. Tādējādi raganu medību smalkumu nepārzinātāju vidū, arī uz kuģiem, melni kaķi saglabāja veiksmes nesēju statusu. Sākot ar 19. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, melnu krāsu saista ar anarhismu, bet melnu kaķi – ar tā novirzienu anarhosindikālismu, kas aizstāv industriālo strādnieku tiesības. Par šā simbola radītāju uzskata strādnieku kustības aizsācēju Ralfu Čaplinu, kurš 1918. gadā tiesas laikā paziņoja, ka melnu kaķi “puiši parasti izmantoja, lai iebiedētu darba devēju ar iespējamu sabotāžu. Jūs jau zināt, ka melns kaķis, kas šķērso ceļu, atnes nelaimi. Sabotāžas ideja ir izmantot melnā kaķa spēku pret bosiem.”

Laimes pakavs Visi zina, ka pakavs ir veiksmes simbols, bet tikai nedaudzi atceras tā izcelsmi. Vēstures un folkloras pētnieki ir vienisprātis, ka varētu būt divas vienlīdz patiesas versijas. Pirmkārt, pakava forma atgādina pusmēnesi. Otrkārt, pakavs ir darināts no dzelzs. Trešā versija norāda saistību ar zirgu. Pusmēness ir pagānu dievietes simbols. Šī senā dievība apvieno trīs dažādus sievietes dzīves ciklus – jaunavu, māti un kroni jeb viedību. Dievietes pusmēness tiek uzskatīts par aizsargājošu, un kombinācijā ar izturīgo metālu tas veido īpaši spēcīgu zīmi. Dzelzi senatnē uzskatīja par ļoti nozīmīgu un reizēm pat maģisku. Kalējiem piedēvēja pārdabiskas spējas, jo tie prata apstrādāt dzelzi. Pastāvēja ticējums, ka dzelzs spēj atvairīt dēmonus un raganas, tāpēc cilvēki pie namdurvīm piestiprināja pakavus. Turklāt pakavam ir septiņi naglu caurumi, un daudzās kultūrās tas ir veiksmīgs skaitlis. Kādreiz arī ticēja, ka īpaši ātrs un nenogurdināms ir zirgs, kura pakavi izgatavoti no zobena, ar kuru kāds nogalināts. Pakavus, iespējams, izmantoja senos čūsku dievību kultos – senos akmens gravējumos redzamas gan čūskas, gan pakavi. Pie Kredi pilsētas baznīcas Maltas dienvidos ir skulptūra, pie kuras kājām atrodas pusmēness, ap kuru aptinusies čūska. Interesantākais laimes pakava skaidrojums laikam attiecas uz zirgiem. Gandrīz visās pasaules kultūrās zirgs ir mīlēts un pat dievināts dzīvnieks. Angļiem ir mīts, ka zirgs nes veiksmi, un zirgus pielūdza gan senie ķelti, gan teitoņi un slāvi. Zirgu par dievišķu uzskatīja pat daļa kristiešu. Īri tic, ka pakavs ir maģisks, jo stallī, kurā piedzima Kristus, atradās zirgs un ēzelis, tātad tie ir svētīti dzīvnieki. Cits piemērs zināms no mazā Delves ciematiņa Holšteinā, Vācijā, kura iedzīvotāji ļāva zirgam izlemt, kurā vietā ceļama baznīca. Viņi piesēja Jaunavas Marijas attēlu dābolainai ķēvei, ļāva tai brīvi klejot un baznīcu cēla vietā, kur zirgu atrada nākamajā rītā.

Piesit pie koka! Brīžos, kad tiek izteikta cerība vai pārliecība, ka kaut kas notiks pa prātam, bieži esam dzirdējuši kādu sakām: “Piesit pie koka!” No kurienes šāds ticējums, un ko tas nozīmē? Izrādās, senos laikos bijusi tradīcija, ka noziedznieks, bēgot no vajātājiem, drīkstējis paslēpties baznīcā. Tomēr pirms ieiešanas pa svētā nama durvīm viņam bija jāpieklauvē pie lielām koka durvīm. Tātad pie koka piesit, lai novērstu kaut ko sliktu. Otrs šā ticējuma skaidrojums skar senāku pagātni un pagāniskas reliģijas, kas pielūdza kokus. Līdzīgs ir paradums melojot sakrustot pirkstus aiz muguras. Sakrustoti pirksti simbolizē ticību Jēzus krustam, un tādējādi cilvēks it kā atbrīvojas no melošanas grēka.

Piektdiena, 13. datums Jau minējām, ka īpašas bailes mīt ar triskaidekafobiju sirgstošo sirdīs. Mazliet sarežģītāk ir ar piektdienu, 13. datumu. Jā, arī šim ticējumam ir grūti izrunājams grieķu apzīmējums – paraskevidekatriafobija. Ja ir piektdiena, 13. datums, mums jābūt īpaši uzmanīgiem, vai ne? Šī aizsprieduma izcelsme ir sena un saistīta gan ar skaitli 13, gan piektdienu, kas ir sestā nedēļas diena kristiešu kalendārā, kurā nedēļa būtībā sākas ar svētdienu. Okultistiem svarīgi ir skaitļi 33, 3, 13, 666 vai vienkārši 6. Kombinācija, kurā apvienojas skaitlis 13 un sestā diena, ir superneveiksmīga. Senajā Romā raganas esot pulcējušās grupiņās pa 12. Trīspadsmitais, protams, bijis pats velns. Piektdiena un trīspadsmitais senatnē bijuši saistīti arī ar nāvessodu – pēc britu tradīcijas piektdiena bija publisko nāvessodu izpildes diena, un saskaņā ar leģendu līdz cilpai veda 13 soļi. Piektdienas mītu īpaši spodrinājusi Holivudas filma Piektdiena, 13., kas uzņemta desmit turpinājumos. Pirmā filma ar tās baiso varoni Džeisonu uz ekrāniem parādījās 1980. gada maijā Šona Kaningema režijā un kļuva par vienu no galvenajām astoņdesmito gadu šausmu kinobuma vaininiecēm. Starp citu, šī šausmu filmu klasika šogad atgriežas uz ekrāna jaunā veidolā ar režisora Markusa Nispela lenti Piektdiena, 13. Pirmizrāde Latvijā, protams, notika piektdienā, trīspadsmitajā datumā – 13. martā.

Rakstu pilnībā lasi žurnāla LEĢENDAS aprīļa numurā!