Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/17/10395455t1hca53.jpg)
Rakstniece Nora Ikstena uzrakstījusi romānu par mīlestību un divu cilvēku attiecībām, kas ir šo jūtu augsne. Vieniem auglīga, citiem – gluži pretēji. Noras pašas attiecību pieredze ir bagāta, un viņa to neslēpj.
Rakstnieces Noras Ikstenas atziņas žurnālā "Una" aprīļa intervijā:
*Mans galvenais ierocis ir intuīcija, tā mani nav pievīlusi ne attiecībā uz cilvēkiem, ne notikumiem. Manās attiecībās ar cilvēkiem bijuši pavisam banāli gadījumi, kuros esmu atteikusies klausīt savai intuīcijai, no sērijas – tā taču nevar būt! Un vienmēr izrādījies, kas tas, ko saka mana sirds, izrādījusies taisnība. Domāju, man ir jūtīga sirds. Jūtu ar iekšējām, burtiski fiziskām vibrācijām melus, mīlestību, pāridarījumus. Jūtu ļaunumu, pirms tas noticis, kad gaisā ir šausmīgi slikta enerģētika. Intuīciju es nosauktu par vienīgo apziņu, kurai ir vērts sekot.
*Rakstnieks vispār atrodas pilnīgi jocīgā, dīvainā dvēseles stāvoklī, kad raksta...
*Ir ļoti interesanti un vajadzīgi posmi, kuros tu tā īsti savā pasaulē otru dzimumu neielaid, bet tas iespējams tikai nosacīti. Patiesībā manai sievietes pasaulei obligāti pretī vajadzīga vīrieša pasaule, tikai tad jūtama pilnvērtība.
*Ja esi domājošs un jūtošs cilvēks, no katras satikšanās vai šķiršanās tev vajadzētu izvilkt attiecību vokābulu un saprast, kā ar dažādiem jēdzieniem funkcionēt tālāk. Taču vienlaikus tu nevari būt drošs, ka neiekāpsi tajā pašā upē un neatkārtosi iepriekšējās kļūdas.
*Manā uztverē mīlestība ir rīcība, taču īstenībā bieži vien tie ir tikai vārdi. Emocionālā brīdī tu jūti un saki: “Es tevi tā mīlu, nevaru bez tevis dzīvot!” Bet zem vārdiem nav konkrētas rīcības, kas ar šo skaļo frāzi saskanētu – kā konkrēts pierādījums tam, ka tu mīli.
*Cilvēks savas dzīves laikā pieaug, un ir ļoti liela atšķirība starp dažādiem vecuma posmiem, sajūtām tajos. Caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Ir vajadzīgs laiks, lai iegūtu pieredzi, bez kuras īsta mīlestība nav saprotama. Kāda tad ir dzīves jēga – lai dzīves beigās saprastu, ka tāds pats muļķis, kāds piedzimi, arī nomirsi?! Man tomēr šķiet, ka cilvēkam būtu jānonāk līdz iekšējam mieram un paļāvībai.
*Pēc savas otrās šķiršanās es jutos izsūkta, iztukšota un pazemota. Vistrakākais ir tieši tas, ko sievietes ar šiem vārdiem domā – mieļu sajūtu. Jo attiecību pamatā sākotnēji bijusi vēlēšanās vīt savu ligzdu, iekārtot māju un savu pasauli divatā vai ar bērniņiem. Protams, pagale jau nedeg viena, taču sievietes šķiršanos izjūt daudz dramatiskāk un spēcīgāk. Esmu par to pilnīgi pārliecināta. It īpaši Latvijā vīrieši tās lietas nokārto daudz ātrāk un konkrētāk. Aizver durvis un dodas tālāk, bieži vien pieļaujot visu iepriekšējo kļūdu arsenālu – tāpēc, ka tajos elles katlos, kur sievietes, nav izvārījušies. Es ļoti priecājos, ka savos elles katlos izvārījos, jo tagad varu iet tālāk bez šīs veco kļūdu nastas.
*Ar skriešanu sienā un lēkšanu uz karstas pannas Mozus kalnā neuzkāpsi. Tev jātiek galā ar savu vēlmi tikt līdz virsotnei, jātiek galā gan fiziski, gan garīgi. Un līdzīgi ir ar mīlestības sajūtām. Soli pa solītim. Atzīšos, man ir bailes no neuzticības... Garīgas neuzticības...
Interviju ar Noru Ikstenu lasi žurnāla UNA aprīļa numurā!