Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/17/10402773t1h68d0.jpg)
Bērnu pēršanas tradīcijas laikam gan ir tikpat vecas kā cilvēce, un reti kam var atrast tik daudz sinonīmu kā šai apkaunojošai, bērnus pazemojošai rīcībai. Taču tas nenozīmē, ka neviens bērns nav izaudzis bez dibena «zilināšanas».
Nereti vecāki lepojas ar iespaidīgajām audzināšanas metodēm, tādējādi izrādot savu pārākumu pār pašu neaizsargātāko – bērnu. Pārsteidz, iespējams, visai jaunu cilvēku spriedumi arī laikraksta «Bauskas Dzīve» slejās par to, cik vērtīgas bijušas tēva cietās rokas sukas un cik krietni cilvēki izauguši žagarotie.
Man ir pavisam citādas atmiņas. Atceros pērienu, ko no mātes rokām dabūja mans četrus gadus vecākais brālis. Bija aizrāvies ar puiku izdarībām un ganībās govis palaidis savā vaļā. Neatceros pašu pēršanas skatu, bet fakts, ka tas noticis ar žagariem, manī saglabājies, kā tagad saka, – virtuāli.
Iespējams, tāpēc, ka to mūsu ģimenē pieminēja vairākkārt, tikai brālis par to nemēdza runāt. Žēl, ka pirms šķiršanās uz mūžu nepajautāju, cik ļoti un cik ilgi viņam stibošana smelgusi.
Toties zinu, cik ļoti tas sāpēja mūsu mammai, un nealošos, teikdama, ka viņa pērienu neaizmirsa nekad. Jo īpaši smeldzīgi bija tad, kad brāli jaunekļa gados apcietināja, notiesāja un nosūtīja uz Džezkazganas vara rūdas raktuvēm. Sāpēm par dēla likteni pievienojās sirdsapziņas pārmetumi – kāpēc toreiz tā darīju? Cik sīks bija puisēna pārkāpums salīdzinājumā ar to cirtienu, ko ļauna vara nodarīja visai tautai un simtiem ģimeņu?
Nevajag bērnus ne pērt, ne sist, jo var gadīties, ka pašam pērējam sāpēs daudz vairāk un nesalīdzināmi ilgāk.
Latviešu literārās valodas vārdnīcā terminam «pērt» ir arī nozīme ‘sist’, un grūti būs novilkt robežu, kas pērienu šķir no sitiena.