Greizo spoguļu valstī - virtuālā komunikācija (1)

«Tie ir labākie cilvēki pasaulē, kas izgudroja «draugus»,» reiz ar asarām acīs atzina kāda pusmūža sieviete, kura bija atklājusi interneta sniegto iespēju «zelta maliņu» – tīmeklī atradusi sen neredzētus skolasbiedrus, kādu attālāku radinieku, atjaunojusi saziņu, daudz uzzinājusi no viņu profila informācijas un bilžu galerijām. Tikai daži klaviatūras taustiņu pieskārieni, un sūtījums aiztrauc vēja spārniem pasaulē, kurā nav tikai labais. Kā vērtēt šo komunikācijas veidu, spriežam kopā ar psiholoģi Ingu Birkmani.

Ja neprasa personīgu attieksmi

Virtuālajai komunikācijai ir daudz ieguvumu. Pirmkārt, informācijas apmaiņas ātrums, kā arī interaktivitāte – iespēja piedalīties.

«Internets ir vajadzīgs un noderīgs,» pārliecināta I.Birkmane, īpaši akcentējot tā nozīmību informācijas apmaiņā, kur nav nepieciešama personīgā attieksme un ieguldījums, piemēram, nosūtot konkrētus paziņojumus, ielūgumus un vēstules. Tomēr virtuālā vide ļauj manifestēties arī paša viedoklim un personīgai informācijai (dažādos čatos, forumos utt.), kas paver durvis pārpratumiem un negācijām.

Iespēja atkāpties un slēpties

Komunikācijas process tiek skaidrots kā signālu nodošana otram, kurš spēj producēt un uztvert tos. Tam ir dažādi līmeņi, un galvenokārt saziņa noris neverbāli. Tā ienāk sajūtās, ievijas kustībās, žestos un mīmikā, līdz rod izpausmi vārdos, kurus turklāt pavada attiecīga intonācija. Tā visa ļoti pietrūkst komunikācijai internetā, kur monitorā parādās vien noteiktas burtu un vārdu kombinācijas, norāda psiholoģe. «Tā ir saziņa, kurā nav ļoti būtiska komponenta – emocionālās klātbūtnes efekta un atspoguļošanas. Kad esmu šeit, radu kādu noteiktu impulsu, ko otrs sajūt. Virtuālajā vidē ir tikai burti. Protams, tos var salikt ļoti dažādi un mērķtiecīgi, lai panāktu kādu efektu, piemēram, apvainojumu, tomēr vienmēr pastāv atkāpšanās ceļš – varu rakstīt visu, ko vēlos, un pēc tam to noliegt!» stāsta Inga, piebilstot, ka virtuālā komunikācija spēj aizbīdīt robežas. «Internetā cilvēks var mierīgi otru nolamāt par mēslu, bet pateikt to otram acīs viņam nebūtu drosmes. Nonākot klātienē, iestājas efekts, pat neko nesakot. Sāk darboties visi komunikācijas līmeņi, un cilvēkam neatveras mute teikt, vai viņš to dara ļoti pārdomāti.»

Emocionālā izgāztuve

Klātbūtnes efekta trūkums virtuālajā komunikācijā ne tikai spēj sagrozīt un ķēmot saziņas procesu, ko labot steidz «smaidiņi» un paskaidrojošas kvadrātiekaviņas, bet arī ļauj izvairīties no atbildības un iespējas saņemt atbildes reakciju, pārvēršot šo komunicēšanās veidu emocionālā izgāztuvē. Tomēr, lai cik nepatīkami tas citiem būtu, tā pilda pseidoterapijas funkcijas, pārliecināta I.Birkmane. Ja cilvēkam ir slikti, viņš izvemjas, viņam paliek labāk, bet citam jāstaigā pa viņa vēmekļiem – tā dažos vārdos var raksturot negāciju, rupjību un brutālas reakcijas uzplūdus internetā.

«Konkrētos apstākļos cilvēki mēdz būt visādi. Nav taisnība, ka esam tikai balti vai melni. Mūsos var pamodināt gan zvēru, gan slepkavu, un virtuālā vide neprasa lielu atbildību. Ja cilvēkam ir kāda iekšējā sajūta, viņš droši to var izpaust! Tomēr visam ir savas robežas, tāpēc vajadzētu atcerēties, ka iespējams sūdzēties, kā arī pastāv instrumenti, kā saukt pie atbildības – līdz pat policijas iesaistīšanai. Tas gan mazina pseidoterapijas efektu – cilvēki izvairīsies izvemties....»

Pats rada efektu

Par spīti virtuālās komunikācijas brīžam slidenajai dabai, šis saziņas veids mantojis lielu popularitāti. «Cilvēki izvēlas, jo tā vieglāk! Izbaudot šo foršo sajūtu, kāpēc negribēt vēl?» retoriski jautā psiholoģe, norādīdama uz iespēju virtuālajā vidē arī pašam radīt efektus. «Esot kopā, pastāv iespēja projicēt jeb «sadzirdēt», ko pats vēlos, bet internetā tas ir pilnīgi neierobežoti. Piemēram, kāds uzraksta «super», un vari iedomāties, ka cilvēks ir sajūsmā par tevi, kaut viņam tajā brīdī vienkārši nav bijis cita, ko rakstīt. Klātbūtnē «super» patieso nozīmi tā nevarētu noslēpt!» pārliecināta Inga, piebilzdama, ka šis apstāklis var radīt lielus pārsteigumus, satiekoties «dzīvajā». Vilties vai izveidot no tā ko pozitīvu, ir jautājums, uz kuru nāksies atbildēt ikvienam, kas nolēmis dibināt attiecības internetā, jo, lai tās attīstītu, agrāk vai vēlāk nāksies satikties arī fiziskajā realitātē!

Internets kā mērķis

Lai cik jauks būtu internets, aiz vien biežāk tiek runāts arī par atkarību no tā. «Ja internetu redz kā resursu uz mērķi, kā vienu no instrumentiem, nav problēmu. Tomēr jāuzmanās, lai globālais tīmeklis un attiecības šajā vidē nekļūtu par mērķi. Ir viedoklis, ka nepastāv interneta atkarības, jo to tad varētu izraisīt arī televīzija, grāmata vai mīlestība. Tas ir strīdīgs jautājums, kas jāaplūko no visām pusēm – cik daudz laika pavadu virtuālajā vidē, kādas sajūtas saņemu no tās, kas man tās sniedz (sarunas vai spēles). Vai gūstu azartu vai pašapliecinos? Iespējams, to visu varu dabūt arī kur citur,» pauž I.Birkmane, aicinot uz veselīgu līdzsvaru sarežģītajā komunikācijas pasaulē.

Sintija, reklāmas konsultante (26 gadi)

«Labāk tā nekā ne kā» – varu teikt par virtuālo komunikāciju, jo priekšroku dodu «aci pret aci» sarunām. Pirms pāris gadiem pašreizējās attiecības sākās tieši ar saraksti – e-pastiem un īsziņām. Toreiz likās, ka savā ziņā tas ir labs veids kaut kā sākumam, jo nebija jāsarkst un jābālē, atbildot un uzdodot dažādus jautājumus, jāpiebilst, par pilnīgi visām tēmām. Kā arī atbildes varēja apdomāt, «neizspļaut» uzreiz pirmo, kas ienāk prātā. Tomēr mums bija noruna – par nopietnākiem tematiem paskaidrot, kā tas saprasts, lai nerastos pārpratumi. Un tādu bija ne viens vien. Ļoti bieži gadījās, ka komati nav ielikti īstajās vietās, kādreiz neuzmanības vai steigas dēļ trūka kāds burts un tad, protams, radās pavisam cita noskaņa un doma.

Kad sarakstes laiks bija beidzies un sākās reālās satikšanās, vēlreiz apspriedām internetā pārrunāto. Un atklājās jauni mazi un arī lielāki pārpratumi jeb otra nesaprašana. Lai kā censtos, drukātā versijā mēs simtprocentīgi nevaram ielikt savas sajūtas, tāpēc otrs tās nesajūt un līdz galam nezina, cik patiesi ir mūsu rakstītie vārdi. Šajā komunikācijā nevar redzēt ne runātāja seju, ne dzirdēt viņa balsi, kas noteikti ir svarīga sarunas daļa.

Tomēr virtuālā komunikācija noteikti var būt nozīmīga attiecībās, bet noteikti ne vienīgā. Jo tās plusi reizē ir arī mīnusi. Piemēram, atbildes apdomāšana – pozitīvi, ka zūd iespēja sarunāt muļķības, ko nāktos nožēlot, bet tajā pašā laikā kādu svarīgu atbildi mēs pārlasām un izlabojam desmitām reižu – lai labāk skan. Un tajā vairs nav mūsu patieso izjūtu, bet gan noslīpēti teikumi.