Amerikā dzimušais latviešu žurnālists Kārlis Streips, kura vaļasprieks ir ēst gatavošana, atzinīgi vērtē Latvijā ceptu rupjmaizi, bet viņam negaršo pie mums daudz lietotais biezpiens. Gardēdis intervijā portālam TVNET atklāj, ka šad un tad ēd arī hamburgerus, ko iecienījuši arī latvieši.
Žurnālistam garšo daudzi un dažādi ēdieni un tautu virtuves. Kā iecienītākos viņš uzskaita ķīniešu, taizemiešu, francūžu un itāliešu pavārmākslas sniegumus.
Viņš uzskata - pēc visa, kas Latvijai «vēlies pāri 800 gadu garumā», latviešiem nav savas kulinārijas.
Kad man jautā, kas man vislabāk garšo no latviešu ēdieniem, parasti atbildu, ka soļanka un šašliks.
Šašliks ir laba lieta. Atceros, ka 80.gadu beigās Centrāltirgū bija būdiņas, kur tirgoja šašliku. Man vienmēr visi teica, lai tur neiet, jo tur suni tirgo, tas ir suns. Es vienmēr teicu –
ja tas ir suns, tas ir ļoti garšīgs suns.
Līdzīgi kā citiem tautiešiem, esot ārpus Latvijas, Streipam no Latvijas virtuves pietrūkst kārtīgas rupjmaizes: «Amerikā cilvēki nepazīst kārtīgu rupjmaizi.» Lai gan amerikāņi nav pieraduši pie rupjmaizes, Streipa bērnībā Amerikā rupjmaizi cepa vecāmamma, bet saldskābmaizi – mamma.
Kā vērtē Rīgas restorānus?
Vērtējot Rīgas sabiedriskās ēdināšanas vietas, tostarp restorānus, Streips saka: «Sāksim ar to – ja restorāna ēdienkartē ir franču, indonēziešu, japāņu, itāļu, spāņu un kanādiešu ēdieni, tad, visticamāk, tajā nevienu no tām virtuvēm īpaši labi negatavo.
Mani mulsina tie diezgan daudzie restorāni, kuros ir gan itāļu ēdiens, gan suši. Šīs ir divas pilnīgi atšķirīgas pasaules. Acīmredzot konkrētajā vietā ir divas atsevišķas virtuves, kas ar to nodarbojas. Bet tā ir diezgan dīvaina kombinācija manā uztverē.»
Mums ir ļoti augstas klases pavāri
Tai pašā laikā Streips min augstas raudzes pavāru vārdus, piemēram, Mārtiņš Sirmais, Mārtiņš Rītiņš, Elmārs Tannis. «Esmu pārliecināts – ja «Michelin» darbotos Latvijā, «Vincentam» būtu vismaz viena zvaigznīte. Tur ir kvalitāte.» Starp labākajiem restorāniem Streips min arī Berga restorānu un «Balodi».
Viņš piemin arī «ieskrietuves», piemēram «super duper latvisko» «Lido». Uz Latviju atbraukušajiem iespējams paēst ļoti dažādās vietās: «Ja cilvēks grib ēst dažādi un dažādoti, bez problēmām.»
Šad tad pieēdas ar hamburgeriem
Streips šad tad ēd arī hamburgerus: «Ja esmu steigā un man vajag kaut ko ātri ielikt māgā.» Salīdzinot Latvijā un Amerikā nopērkamos, viņš saka: ««McDonald’s» sper nenormālus soļus, lai pārliecinātos, ka «Big Mak» Latvijā garšo precīzi tāpat kā Čikāgā.» Streips nejūt garšas atšķirības starp šiem burgeriem.
Streips akcentēja, ka Latvijā «McDonaldi» ir stāvgrūdām pilni.
Latvieši par «McDonaldiem» ceļ degunu gaisā, bet, kad neviens neskatās, viņi paši iet un ēd hamburgerus.
«Es būtu priecīgs, ja kāds šeit atvestu «Burger King», kas man garšo labāk nekā «McDonald’s».»
No latviešu aliem viņam vislabāk garšo «Aldara» «Zelta» un «Luxus» alus. Lai gan alus pazinēji par šiem alus veidiem rauc degunu un saka, ka tas nav īsts alus,
jo īstāks alus, jo tas mazāk iet pie sirds Streipam.
«Man garšo vienkāršs lāgeris, man nav vajadzīgs dzīvs alus.»
Vēl labāk par abiem «Aldara» alus veidiem Streipam garšo «Brāļu alus», bet to pārdod tikai pa ceļam uz Cēsīm.
Latvijā viņš vairāk dzer vīnu, nevis alu.
Kāds būtu dzīves pēdējais ēdiens?
Kā pēdējo dzīves ēdienu Streips izvēlētos panētu un eļļā ceptu sama fileju kopā ar kāpostu salātiem, kartupeļiem un tatāru mērci. Tas ir klasisks Amerikas dienvidu ēdiens.
Streips atzīstas, ka nav liels saldumu un saldo ēdienu cienītājs un patērētājs. No saldajām lietām viņam garšo piena šokolāde ar riekstiem un saldējums.
Kā saldā ēdiena sastāvdaļu Streips neatzīst biezpienu: «Biezpienu kā tādu es ēdu, bet, ja iekožu eklērā un tur ir nevis krēms, bet biezpiens, esmu dziļi sašutis un neapmierināts.»
