Jums, veselajiem, to nesaprast (5)

Un viss! Protams, šī apskaidrība pienāk tad, kad tev ir trīsdesmit astoņu grādu temperatūra un papīra kabatas lakatiņi pa visu māju. Līdz tam tu vesels un laimīgs spriņģo pa pasauli, pat neiedomādamies, ka var būt arī citādi... Bet tagad tāds laiks — visi slimo!

Visi slimo

Ko neizdarīja mitrajā un negaidīti siltajā laikā savairojušies vīrusi, to izdara tikpat negaidītais aukstums un ap šo laiku jau zināmā mērā gaidītā gripa: visi slimo. Slimo pa vienam un slimo veselām ģimenēm (cik ironiski neatbilstošs vārdu salikums!) un birojiem.

Pat kopumā veselīgi un sportiski noskaņoti jauni cilvēki aprunājas par slimībām un simptomiem kā tādas kundzītes gados, kurām tak jau dažādas kaites. Bet vīrusu un gripu gadījumā tas ir atļauts visiem — salīdzināt simptomus, pabrīdināt un pabiedēt citus, apmainīties ar efektīvāko tablešu, sīrupu, aerosolu un pilienu nosaukumiem, padalīties pieredzē... Nu, un tādā garā.

Tādā ziņā šis slimību laiks neiedomājami tuvina. Tu vari pīpētavā saskrieties ar biznesa direktoru un pārrunāt homeopātisko zāļu pārākumu pār parastajām. Jēziņ — ar biznesa direktoru, ar kuru tu parasti tikai sasveicinies — tajos brīžos, kad šis finanšu ģēnijs tevi vispār vēlas pamanīt. Bet slimību laiks, tāpat kā lielā sausuma laiks džungļos, radījis pavisam jaunus līdzāspastāvēšanas noteikumus: visi zvēri, lauvas un trusīši, zobenzobu tīģeri un antilopes, draudzīgi dzer pie vienas upes. Jeb?— kā tagad teiktu — apmainās ar pieredzi, ko vakarā iedzert un kur mērcēt kājas, lai pa nakti izdzīvotu un no rīta kaut jel kādā kondīcijā tiktu līdz darbam.

Ordenis pēc nāves

Nu jā, tur jau tas stulbums: vairākums no mums gatavi dzert nez kādas ātras iedarbības indes, lai tikai nenokristu pavisam, bet ar drudžainu spīdumu acīs turpinātu vilkties uz darbu. Un aplipinātu tos, kas kaut kādu mistisku iemeslu dēļ vēl nav saslimuši.

Man šķiet, ka tā pa īstam neviens nespētu atbildēt, kāpēc viņš pusbeigts velkas uz darbu. Tāpēc, lai neapstājas process? Ha, varu saderēt, ka 99 procenti no mums nestrādā atomreaktorā. Tāpēc, ka nav, kas aizvieto? Cik naivi — kad notiks nelabojamais, piešķirs tev ordeni pēc nāves, sametīs vainagam un tūlīt pat atradīs kādu, kas aizvieto tā, ka nemetas! Tāpēc, ka negribas zaudēt savu vietu? Nu vai zini, ja tā vieta ir tik nestabila, ka var pazust pēc dažām tavas prombūtnes dienām, tad jājautā — kas gan tā par vietu un vai tev tāda vispār vajadzīga.

Ja tā atklāti, man liekas, ka daudzi no mums slimi velkas uz darbu uzmanības trūkuma dēļ. Jo tad, ja tu esi slims un darbā, tu, protams, saņem papildu uzmanības devu — katrs tev kaut ko iesaka, katrs garāmejot pajautā, kā jūties — īsi sakot, tu esi tādā sabiedrības uzmanības plīvurītī. Turklāt tu netraucēti vari ieraut konjaku birojā — un no paša rīta, tā sakot, lai noturētos. Kaut arī tev pašam taču ir pilnīgi skaidrs, ka jēgas no tevis tikpat kā nekādas.

Kad redzu, ka uz biroju atkal atvilcies kāds pēcnāves ordeņa kandidāts, klepo, šņaukājas un kaisa apkārt vīrusus, es nepiederu pie tiem, kas līdzjūtīgi ik pa pusstundai apvaicājas, kā ir, un atnes tēju. Es turos pa gabalu un ceru, ka tas kretīns mani neaplipinās.

Bet, starp citu, kad man pašai uznāca vīrusa lēkme, es, pirms likties gultā un kārtīgi izslimot to, un pārdomāt dzīvi, arī veselas trīs dienas gāju uz darbu. Tā pievienodamās to stulbeņu pulkam, kurus acīmredzot interesē pēcnāves apbalvojumi. Un, iespējams, saniknojot kādu — pagaidām — veselu kolēģi. Un pareizi darīja, ja niknojās!

Kā slimot skaisti un pareizi

Nu jā, pēc trīs dienu bezcerīgas nīkšanas birojā es uzdevu cīņu un pievienojos otrajai pasaules daļai — slimajiem cilvēkiem. Gulēju gultā un sapratu: slikti ir. Ko nu?

Kad pāriet pirmā slimošanas diena, kas parasti ir vispretīgākā, un tev arī būtībā ir vienalga, kā tu izskaties un vai kāds par tevi liekas zinis, lēnām atgriežas interese par dzīvi.

Pārsvarā ir divi galvenie jautājumi, kas mani nomoka. Un proti, kā slimot skaisti un pareizi. Par to pareizumu viss skaidrs — es domāju, tieši ko tagad vajadzētu lietot, mēģinu daudz dzert un tādā garā. Jo saukt mājās ārstu, kamēr gluži nemirstu, liekas kaut kā stulbi — kas es kāds zīdainis? Tad nu es sagrabinu savā galvā visu, ko esmu kādreiz dzirdējusi poliklīnikā, no radiem, no draugiem, pa radio (un konstatēju, ka bez tā, ka daudz jādzer, neko neatceros), visu, ko esmu lasījusi kalendāros, internetā un nejaušās vietās (bet bez tādas pērles kā "Labāk vakcinēts un sveiks, nekā saslimis un beigts!" neko citu lāgā neatceros). Vārdu sakot, domāju, ja jau slimoju, tad labāk to darīt pareizi. Un, zini, neko labāku par kārtīgu izgulēšanos un konjaku pie tējas es vēl neesmu atklājusi. Katram droši vien ir sava pareizās slimošanas recepte. Manējā ir tāda, ņem par labu!

Runājot par skaisto slimošanu, man ir viens ideāls: Mega Raiena romantiskajā filmā "Tev pienācis pasts". Atceries to vietu, kur viņa guļ mājās, slimāka par slimu, bāla un skaista, un viss dzīvoklis ir pilns ar piešņauktiem kabatlakatiņiem? Un tad pie viņas negaidīti atnāk Toms Henks, apgulda viņu un vēl sasprauda skaistu un pufīgu dūnu segu apkārt. Lūk, to es saucu par prasmi skaisti slimot!

Diemžēl es to vēl neesmu iemācījusies. Kad man ir iesnas, tad šņaucot degunu, taurēju kā zilonis, turklāt pat tad, ja esmu bāla, tad mans deguns ir kā koši sarkans kartupelis, un, ja atklāti, pat slima Mega Raiena vienmēr izskatījusies labāk par pašu veselāko mani... Un tomēr, tomēr — neesmu atmetusi cerību iemācīties slimot skaisti, lai vienu reizi piedzīvotu romantisku filmu savā dzīvē. Iedomājies: es — skaista, bāla, drudzī kaistošiem vaigiem (sārti ir vaigi, nevis deguns!) — guļu zem skaistas dūnu segas, istabā ar rozēm un apelsīniem iebrāžas kāds nenormāli norūpējies vīrietis, ar kuru man itin kā jau viss ir beidzies, bet kurš, uzzinājis, ka esmu slima ar gripu, pēkšņi saprot, ka esmu viņam neizmērojami dārga... Un kronis visam ir tad, kad viņš ierauga, ka es — gluži nejauši — savus piešņauktos papīra kabatas lakatiņus esmu izsvaidījusi pa grīdu tādā kā lielas sirds formā...

...Nu jau gan aizmuldējos. Tas laikam tāpēc, ka man ir temperatūra. Bet mēs, slimie cilvēki, zinām, kā tas ir, vai ne? Veselajiem to nesaprast.