Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ciemos... pie vīra?!
Janīna, 29 gadi, neprecējusies, bērnu nav:— Valdi (31 gadu vecs, šķīries, bērnu nav) pazīstu jau piecus gadus, no tiem trīs esam pāris. Pirms mēneša Valdis mani bildināja. Godīgi sakot, gaidīju šo brīdi jau sen un, kad tas beidzot notika, biju kā spārnos. Pa šo laiku bija jau pamatīgi apnikusi dzīvošanās pa divām mājām (mēs nedzīvojām visu laiku kopā, palikām viens pie otra ik pa laikam), gribējās skaistu, jauki iekārtotu ģimenes mājokli, bērnus arī beidzot. Tomēr tas, ko Valdis man pavēstīja, līdzinājās auksta ūdens šaltij. Kā izrādījās, viņa izpratne par ģimenes dzīvi krasi atšķiras no manējās. Mūsu laulības modelis šī vīrieša izpratnē izskatās aptuveni šāds: arī pēc kāzām mēs dzīvojam katrs savā mājoklī — es savā dzīvoklī, viņš — mājā. Satiekamies un laiku kopā pavadām pēc savstarpējās vienošanās.
Proti — braucam viens pie otra ciemos, kopā esam brīvdienās un svētkos. Mums ir kopīga saimniecība un viss pārējais, kā jau vīram un sievai pieklājas. Viss kā parasti, tikai nedzīvojam vienā mājā, kaut arī abi dzīvojam vienā pilsētā. Jautāju, kā tad viņš iedomājas šajā pasākumā bērnus? Valdis teica, ka neredzot nekādas problēmas — tos mēs audzināšot kopā, tad pie manis, tad pie viņa. Vispār, no teiktā tā biju apstulbusi, ka galavārdu bildinājumam tā arī nepateicu, saderināšanās gredzenu arī nepieņēmu. Teicu, ka man vajag laiku pārdomām. Tagad Valdis mani steidzina ar atbildi, viņš mani mīlot un nesaprotot, par ko es uztraucos — tas esot gluži normāli, un daudzviet pasaulē tā esot pieņemts.
Viņam jau esot nelaba pieredze no kopā dzīvošanas ar sievu — nekas neesot sanācis. Pēc divu gadu kopdzīves laulība izjukusi, jo nav varējis visu laiku mitināties kopā ar otru cilvēku, viņam vajagot brīvību un vienatni. Tomēr tas nenozīmējot, ka viņam būšot sakari ar citām sievietēm. Par to man it kā nav šaubu, jo šajā laikā, kopš esam pāris, man nav bijis pamats greizsirdībai. Tā nu tagad mokos, nezinu, ko iesākt. Es Valdi mīlu, gribu būt kopā ar viņu, tomēr tāda laulība, kādu viņš man piedāvā, man nešķiet iespējama. Es pat iedomāties nevaru, ka mans bērns kaut kad varētu augt šādā ģimenē. Tādu attiecību modeli manā skatījumā var saukt vienalga par ko, bet tikai ne par ģimeni. Valdis savukārt man pārmet, ka es viņam neuzticoties. Esmu strupceļā. Dīvainās laulības.
Atbild psihoterapeits Juris Blumbergs:
— Valdis ir piedzīvojis neveiksmi. Neveiksmi ir piedzīvojis Valdis. Valdis! Dzīvojot pirmajā laulībā, viņš atklāja, ka tradicionālajā laulībā noteiktās attiecības nav priekš viņa. Tajās pietrūkst telpas. Nu, ne jau tās telpas, kura mērāma kvadrātmetros vai kubikmetros. Psiholoģiskās telpas. Tā gadās. Nepārsteigšu jūs ar apgalvojumu, ka vairumam cilvēku ir nepieciešama kāda vientulības deva. Vienam mazāka, otram lielāka. Citam pavisam liela. Kuram gan pa laikam nerodas vēlēšanās baudīt vienatni un visādi citādi izpausties. Savā nodabā lasīt grāmatu, domāt un sapņot, klausīties sev tīkamo mūziku, vienkārši paklusēt. Paņemt plinti, makšķeri, velosipēdu, iesēsties mašīnā un uz priekšu. Drāzties lejup no kalna, gvelzt muļķības, jandalēties, pilnā rīklē ķērkt dzērāju dziesmas, pa grīdu vārtīties. Bez neizpratnes un pārmetumiem. Ar to jārēķinās. Jārēķinās arī ar to, ka kādam citam vienatne liekas biedējoša, skumja un labsajūtai nepieciešams klātbūtnes siltums. Bet vai to, kas sagādā komfortu man, var uzspiest kādam citam. Jel saproti, tu nedomā pareizi, tu nejūties pareizi. Mūsdienās notiek citādāk! Tas būtu gluži vai kā piedāvāt dzīvot telpās, kuru temperatūra nepārsniedz 15 grādus. Kaut zināms, ka jūtamies labi robežās starp 18 un 21 grādu. Kādam citam tātad būs pastāvīgi jāsalst.
Valdis saka, ka Janīna varot viņam droši uzticēties. Tādā nozīmē, ka viņam nav vajadzīgas citas sievietes. Man nav pamata teikto apšaubīt. Ļoti iespējams, ka tā arī ir. Bet ko lai dara ar to, ka Valdis neuzticas Janīnai? Jā gan, nevis Janīna, bet Valdis pats. Viņa neuzticēšanās izpaužas bažās, ka viņš kaut kādā veidā varētu tikt ierobežots un kopdzīve kļūtu nepanesama. Tā kā tas bijis viņa pirmajā laulībā. Jā, kas gan tur īsti ir bijis un noticies? Ieskats tajā varētu dot aptuvenas atbildes, ar ko būs jāsaskaras Janīnai, ja viņa izlems saistīt savu dzīvi ar Valdi. Bet tas, ko viņš pašlaik saka savai draudzenei, skan aptuveni tā: «Nenāc tik tuvu klāt. Tu man traucē, man kļūst nepatīkami. Ej uz savu istabu.» Nu, kā var justies, saskaroties ar šādu uzrunu? Turklāt vēl, ja tā nāk no cilvēka, kurš pretendē būt par tuvāko. Un vai šo pašu uzrunu nesaņems arī bērni, kuri kādreiz būtu? «Tu man patīc, bet tagad ej paspēlējies un liec mani mierā.»
Paziņojums, ka man neuzticas vai ar mani kopā būt nav patīkami, ir sāpinošs. Liegums būt tuvumā patiesībā ir atraidījums. Varbūt mazliet maskēts. Tas liek sajusties tā, ka kaut kādā ziņā esmu slikts, nepatīkams vai pat pretīgs. Bet tās jau ir izjūtas, kuras nav savienojamas ar tādiem vārdiem kā cieņa, mīlestība.
Audzināt bērnu kopā var, tikai kopā dzīvojot. Tad bērnu audzina vecāki, kas ir tēvs un māte. Piedāvātajā variantā bērnu audzinātu te tēvs, te māte, nevis tēvs un māte. Bet tas jau faktiski ir šķirtas ģimenes modelis.
Kur meklējams risinājums? Valdim taču arī ir jābūt laimīgam. Te vietā atgādināt labi zināmo, ka uzbūvēt savu laimi uz cita nelaimes nedrīkst un arī nav iespējams. Šāds veidojums kādā nejaukā dienā sabruktu kā smilšu pils pludmalē. Laikam jālūkojas pēc partnera, kuram komfortu sagādātu tādi paši nosacījumi. Katram sava pils un kopīgs laukums spēlēm.