/nginx/o/2019/06/20/12283791t1hbab5.png)
:format(webp)/nginx/o/2021/09/09/14056802t1h7348.jpg)
/nginx/o/2024/11/11/16478638t1ha1ab.jpg)
/nginx/o/2025/03/04/16694507t1h9648.jpg)
:format(webp)/nginx/o/2023/09/26/15616644t1hf263.jpg)
Kad rakstīju šo virsrakstu, man prātā uzreiz uzvirmoja kāds sirsnīgs video, kurā Lielbritānijas karaliene Elizabete II savā Platīna jubilejā pieņem audiencē mīlīgo lācīti Padingtonu. Viņi malko tēju, ēd marmelādes maizītes, un ap viņiem virmo tāda omulīga aura, ka gribas ielikt to gardi izēstajā burciņā un saglabāt. Un, ziniet, mans korgijs Floki un es šonedēļ piedzīvojām ko ļoti līdzīgu. Lai gan bez marmelādes un paša karaļa klātbūtnes, taču ar tikpat omulīgu eleganci un siltu pieskārienu sirsniņai. Jā, mēs devāmies uz pēcpusdienas tēju Lielbritānijas vēstniecībā – kur starp smalkām tējas tasītēm, smalkmaizītēm un sarunām laiks šķita uz brīdi apstājies...
Un te jau mēs esam klāt... Protams, satraukums bija, bet Floki šo pārbaudījumu, kur eksistē divas galvenās prasības, izturēja! Pirmkārt, glaunajos apartamentos kā suņu puika ne sekundi nebalansēt uz trīs ķepām un, otrkārt, savaldzināja visu vēstniecības personālu tiktāl, ka viņam turpmāk te vienmēr būs laipni atvērtas durvis, nolikta dzeramā bļodiņa un paredzēts čubināšanas seanss.