Tas bija satriecoši, ko Nils uzzināja no Zaņuka mammas Gunitas, uzmeklējot viņu frizētavā (tā atradās divstāvu koka ēkā, tur bija jākāpj augšup pa čīkstošiem koka pakāpieniem; koridorā oda pēc sausās tualetes). Veca māja. Un frizētava ar paziedējušām dāmām.
Mazpilsētas šokterapija ar goda laupītāju.1.daļa
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pilnīgi patiess detektīvstāsts.
Visas grib būt skaistas
Vai, maniaku izvarotāju te slavēt slavēja! Gunita (tik līdzīga Guntai Virkavai) izrādījās kundze ar laipnām guntiņām acīm (vārds viņai piestāvēja) un iestrādātu saldu smaidu sejā. Ai, ar Nilu viņa bija gara radiniece. Tikai smaidīgās acis brīžiem likās slēpjam piesardzību un iekšēju nedrošību. Nils pazina šādu skatienu. Gunitas vecuma cilvēki instinktīvi baidījās no slepenajiem policistiem un labāk kaut ko noklusēja nekā kļuva par "ziņotājiem". Eleganta sieviete, kurai, par spīti gadiem un laulību riņķim, joprojām interesēja un patika SVEŠI vīrieši (ai, Nils to nemaldīgi juta). Šajā dāmā bija rozīnīte. Atsperīga, vingra, neliela auguma sieviete – kā atspole. Runājot ar Nilu, Gunita vienlaikus veikli grieza matus klientei. "Viņai noteikti ir arī mīļākais, nevis tikai vīrs," par sarunbiedri nodomāja atnācējs. Vai Nils ar Gunitu varētu...? Varētu. Uzdejot fokstrotu. Tā cēli. Pa labi, pa kreisi, katrs raugās uz savu pusi, Gunita eleganti atliec muguru. Viņi viens otru groza un groza... Kur tā Gunita ir tik maza augumā padevusies salīdzinājumā ar savu meitu Zani?! Auguma ziņā māte Nilam būtu daudz piemērotāka nekā viņas atvase, bet... "ak, skaistā jaunība", Zane – tikai un vienīgi viņa! Domās Nils ir grozījis Gunitu, kamēr tā apcirtusies uz papēža un, kā vilciņš griežoties, aizspurgusi sāņus. Tā būs labāk.
"Tagad neviena sieviete mūsu pilsētā negrib maniaku satikt nesagatavojusies. Tā ir savā ziņā tāda kā goda lieta – būt smukai. Ja šis nosmādēs, tātad šī nav smuka. I pašu vīri un brūtgāni tādas vairs negribēs! Tāpēc mums tagad frizētavā un blakus kosmetologa kabinetā ir darba pilnas rokas, kā saka, strādājam "neatejot no kases"," stāstīja Gunita un skanīgi iesmējās, enerģiski kratot savu uzskrullēto frizūru. Kā apstiprinot sacīto, viņa ar rokas mājienu norādīja uz piecām darba vietām – pie katra spoguļgaldiņa krēslā gozējās pa klientei, kuru enerģiski apkalpoja friziere. "Tātad sešas frizieres vienā frizētavā? Padaudz. Droši vien saņem minimālo algu," nodomāja Nils.
Klientes, pēc Nila domām, šobrīd gan vairāk līdzinājās raganām, nevis daiļavām. Pavērojot šo dāmu lepnās sejas, viņam iešāvās prātā, ka šīs nu gan pašas par sevi ir augstās domās! Viena ar ruļļiem, otra ar krāsu pieķepušiem matiem, citai uzkasīta tāda frizūra, ka ar to var stumt mākoņus un vārnas baidīt... Hmm. Blakus telpā vēl savas piecas dāmas sēdēja ar izslietiem nagiem, rindā (kā pie konveijera) plaukstas salikušas uz galda. Viņām taisīja manikīru. Turpat blakus pie kosmetologa kabineta durvīm rindā gaidīja vēl divas dāmas. Un tas viss darbdienā – pulksten 10.15! Joprojām fonā skanēja Radio 2. Tagad jau dziesma par zelta būrīti un tajā mītošo būtni, priekš kuras dziedātājam itin nekā neesot žēl.
"Vai tad jāstrādā nemaz nav? Es skatos, ka jūs te dzīvojat kā aristokrāti Hameleonu rotaļās!" bargi noteica Nils un izslējies palūkojās apkārt, vai visas ir dzirdējušas. Dzirdēja. Un vistuvāk Nilam sēdošā vēl nesafrizētā kliente daudznozīmīgi nožāvājās.
Gunita piebilda, ka klientam vienmēr ir taisnība. Un kas tur ļauns, ja sievietes taisot frizūru, kopjot seju un bikini zonu, vīlējot un krāsojot roku un kāju nagus... "Ha, un ragus," jokoja Gunitas kundze. "Paga, paga," Nils apklusināja sievieti, virzot sarunu lietišķā gultnē, "es nesaprotu, ko īsti jūs gribat teikt. Stāsts par maniaku ir izdomāts?! Tas ir tikai triks, lai sekmētu biznesu mazpilsētā?" Gunitas seja kļuva nevainīga kā jēram: "Ko jūs, ko jūs... Es tikai stāstu par notikuma blakusefektu. Hmm. Visai negaidītu." Piepeši viņa kļuva nopietna (nobijusies), pat drūma un žēli stāstīja tālāk: "Tikai dienā esam drosmīgas. Vakaros mēs sēžam mājās aiz slēgtām durvīm. Ja arī kādai vēlīnai gājējai gadās pēc pulksten 22.00 būt ārpus mājām un vaigu vaigā uz ielas satikt vīrieti, ikviena sieviete ir gatava tajā pašā sekundē sukāt prom. Atliek tikai sajust, ka pretim, garām vai pakaļ gājējs ir aizdomīgs tips, un... ikviena dāma neatkarīgi no vecuma ir apņēmīga veikt sprinta skrējienu līdz savam galamērķim. Un šis mērķis ir nedoties rokās varmākam, neļauties tam, kas kāro tevi iegūt ar varu. Un neviena nešaubās, ka VIŅŠ kāro!"
Nils sastindzis mēmi vērās Gunitā (potenciāla sievasmāte?). Kaut kā tas viss negāja kopā. Vienīgā racionālā informācija, ko spēja sniegt friziere, bija tā, ka kāda kliente šai esot atklājusi – viņa it kā runājusi ar maniaka izvarotās sievietes draudzeni. Nils devās pie nākamās dāmas Alises uz restorānu.
Sarunas pie pusdienu maltītes
Kāda sakritība! Nākamā iztaujājamā persona Alise strādāja tieši tajā vienīgajā mazpilsētiņas restorānā, kur Nils bija uzaicinājis pusdienot vietējā laikraksta korespondenti Zani. Restorāniņš atradās viesnīcā. Viss te bija vienkārši, akadēmiski. Fonā skanēja krievu estrādes mūzika. Par mīlu. Interjers ar krāšņiem mākslīgajiem ziediem. Oda pēc stacijas ēdnīcas... gandrīz kā pirms desmit gadiem. Viss tāpat. Vārdu sakot – "Alise brīnumzemē". Tikai ēdiens daudz dārgāks, nesamērīgi dārgs. Taču apmeklētāju bija pietiekami. Liekas, vairākums no tiem – iebraucēji.
Nils uz restorānu bija atnācis pirms Zanes un ieņēmis vietu pie galdiņa. Alise. Viņa pienāca. Tā bija dāma ap gadiem 30 (tik līdzīga Regīnai Razumai Ceplī), tikai pārāk tieva, ar apņēmīgi sakniebtām lūpām un melnu matu ērkuli, kas atgādina Austras Skujiņas frizūru. "Noteikti neprecējusies. Alise," nodomāja Nils. Viņš nekļūdīgi pazina šo ēstuves oficianti, jo viņu Nilam bija spilgti noraksturojusi iepriekšējā sarunbiedre frizētavā – Gunita. Alise izskatījās cieta un nepieejama. Kā aizvērta grāmata. Vai atkausēt viņu? Nē, pagaidām nevajag. Tam būs lielāks efekts. Reizēm vīrietis ar vienaldzību var panākt daudz vairāk nekā ar labvēlību. Bet tikai tad, ja viņa priekšā ir pieredzējusi, dzīvē jau vīlusies, bet kaislības alkstoša sieviete. Jā, Alise alkst, pat ja sev šajās vēlmēs neatzīstas...
Nils nolēma uzreiz "uzdot toni", lai nebūtu atkal jānoklausās sieviešiem raksturīgajos bezjēdzīgajos runas plūdos (lai gan bija maz cerību no Alises tos sagaidīt). Iepazīstinādams ar sevi un pauzdams nāciena nolūku, slepenpolicists Alisei izteica konkrētus jautājumus un pieprasīja lakoniskas atbildes.
"Jūs pazīstat izvaroto personu?" vaicāja viņš. "Nē," atbildēja Alise. "Ko jūs vispār zināt par šo lietu?" Nils turpināja tincināt. "Neko. Tikai to, ko runā restorāna apmeklētājas," teica oficiante.
Turpinājums sekos