Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Karnevāla pirmsākumi noteikti meklējami tālā senatnē. Pārtapšanai tajos laikos gan bijusi pavisam cita nozīme. Lielākoties saistīta ar reliģiskiem rituāliem. Piemēram, mednieku ciltis ietērpās zvērādās un ar noteikta rituāla palīdzību izlūdzās dieviem veiksmi medībās. Maskām bija mītiska nozīme, un cilvēki tiešām ticēja, ka pārtop par noteiktu dzīvnieku, ja ietērpjas tā ādā vai uzliek tā ausis vai ragus.
Pārtapšana saistīta ne tikai ar pārģērbšanos, bet arī ar krāsošanos. Tai senajās ciltīs dažādās dzīves situācijās bijusi dažāda nozīme– noteiktas krāsas un rakstus izmantoja, ejot medībās, karojot, pielūdzot dievus, precoties un citās svarīgās gaitās. To laiku maskošanos gan nevar nosaukt par karnevālu mūsdienu izpratnē.
Jautrie pārģērbšanās svētki
Mums pazīstamajai karnevālu tradīcijai vairāk līdzinās seno grieķu un romiešu svētki. Jaungadā viņi pārģērbās briesmīgās maskās – jo šausminošāk, jo labāk. Ļaudis ticēja, ka šajā laikā apkārt klīst ļaunie gari, kas satraukušies par saules atgriešanos un sava valdīšanas laika beigšanos un vēlas paraut sev līdzi cilvēkus. Lai tas nenotiktu, bija jāpārģērbjas, jāmaskējas, lai ļaunie gari nepazītu.
Vēl tuvāki svētki mūsdienu karnevālam ir romiešu saturnālijas, kas kopš 494. gada p. Kristus tika svinētas par godu imperatoram. Šo svētu laikā kalpi pārtapa par kungiem un kungi par kalpiem. Pārģērbšanās notika arī bakhanālijās, kas bija svētki par godu romiešu vīna dievam Bakham, un luperkālijās – par godu faunas dievam Luperkam. Arī senajiem grieķiem bija līdzīgi vīnkopības dieva Dionīsa svētki.
Vārds "karnevāls" nāk no latīņu valodas "carnavale dico" un nozīmē atvadas no gaļas, drīz sāksies gavēnis.
Karnevālu tradīcija Itālijā un visā Eiropā saglabājusies vēl joprojām. Piemēram, viens no pasaulē pazīstamākajiem ir Venēcijas karnevāls. Dažādos avotos minēti atšķirīgi datumi, bet tā pirmsākumi meklējami ap 12. – 13. gadsimtu. Viduslaikos un 17. gadsimtā karnevālu laiks ilga gandrīz pusgadu. Mūsdienās tās ir desmit februāra dienas. Šajā karnevālā ir savi nerakstīti likumi – nav pieņemts rādīt atkailinātu ķermeni, maskai jāparāda dvēseliskā pārsvars pār materiālo pasauli. Agrāk šim karnevālam gatavojās pat vairākus mēnešus, un maskas bija īsti mākslas darbi, rotāti ar dārgakmeņiem, zeltu, spalvām, mežģīnēm. Izveidojās pat īpaša karnevāla meistaru ģilde. Šis bija pārmērību laiks, kad notika viss iespējamais – mīlas dēkas, azartspēles, ielu kautiņi, vīna dzeršana. Lai kaut nedaudz ierobežotu šīs pārmērības, viduslaikos pat izdeva īpašu likumu, kas ierobežoja karnevālam atvēlētos tēriņus. Seno Venēcijas karnevālu tradīcijas pārtrauca Napoleons, kurš to aizliedza, bet ar 1979. gadu šie svētki ir atgriezušies.
Lielāki vai mazāki karnevāli tiek rīkoti visā Eiropā, neraugoties uz lielo masku daudzveidību, rituālu atšķirību, tomēr ir ļoti daudz kopīgā – pārģērbšanās lielākoties ir saistīta ar auglības veicināšanu, ļauno garu aizbaidīšanu.
Līdz ar Amerikas iekarošanu, eiropieši tur ieveda arī karnevālu tradīciju, kas savijās ar vietējām. Tās ietekmējusi arī verdzība – ievestie ļaudis no Āfrikas. Arī viņiem bija savas tradīcijas, kas saistītas ar pārģērbšanos. Šo tradīciju kokteilis redzams Amerikas populārākajos karnevālos , piemēram, Brazīlijas karnevālā, kur gan tērpos, gan mūzikas ritmos jūtama afrikāņu un vietējo indiāņu ietekme.
Lai raksturotu mūsdienu karnevālus, var lietot krievu literatūrzinātnieka Mihaila Bahtina izteikumu: "Karnevāls uzskatāms par principiālu pretstatu oficiālajiem valsts un baznīcas kultiem, rituāliem, ceremonijām, svētkiem. Karnevāls ir izteikti nereliģiozs, laicīgs: tas ir izteikti juteklisks un konkrēts, atmetot misticismu, maģijas elementus. Karnevālam raksturīgi arī spēles elementi, taču tajā nav sadalījuma skatītājos un izpildītājos, dalībnieki ir visi, turklāt karnevālu nevēro – tajā dzīvo, un tas ir visus tautas slāņus aptverošs. Karnevālā sairis ierastais stingrais cilvēku hierarhiskais norobežojums, tiek ignorētas jebkādas privilēģijas, sabiedrības normas un aizliegumi. Karnevālā vieno īpašā familiaritāte, pazūd ierastā atsvešinātība."
Karnevālu kultūra pašlaik pasaulē ir ļoti plaša, un tiek pat izdalīts īpašs karnevālu tūrisms. Tas nozīmē, ka tūristi dodas tieši uz šo pasākumu. Ja paskatās tūrisma firmu piedāvājumu, tad šo garo sarakstu nemaz nevar uzskaitīt. Atliek tikai izvēlēties vēlamo valsti.
Maskas un kostīmi
Karnevālā aiz maskas cilvēks vienmēr juties brīvāks, atļāvies daudz vairāk nekā ikdienā. Tas, ka citi viņu nepazina, vedināja uz vaļībām, uz neatļautā izmēģināšanu. Pat vēl mūsdienās ir sajūta, ka maska savā ziņā ietekmē cilvēku, saplūstot ar viņa personību, pārveidojot to, liekot darboties līdzīgi izvēlētajam tēlam.
Pats vārds "maska" cēlies no franču valodas "masque" un arābu "maschara", kas nozīmē jokošanos, muļķošanos.
Daudzviet gan karnevālos maskas nemaz nelieto – seju neaizklāj. Seju vai nu tikai nokrāso, vai neslēpj vispār. Galvenais uzsvars likts uz tērpu, kam ne vienmēr jāatbilst kādam noteiktam tēlam, tas var būt vienkārši kaut kas košs un neparasts. Ar konkrētiem tēliem saistītās maskas daudzām tautām, neskatoties uz atšķirīgām tradīcijām, ir ļoti līdzīgas – zirgs, kaza, vilks, stārķis, lācis, čigāni, nāve. Visas šīs maskas populāras arī latviešiem.
Īstā karnevālā nepietiek tikai ar masku uz sejas. Tiek gatavots arī kostīms. Senākie kostīmi ir zvērādas vai ap ķermeni aptīta virve, kurā iesieta zāle vai koku lapas. Vēlāk jau tiek gatavoti sarežģītāki kostīmi, izmantojot izvēlētā tēla raksturīgākās iezīmes. Ļoti bieži karnevālu tērpi tiek veidoti no vecām, aizmirstām drēbēm, interesantām cepurēm, cimdiem, apaviem. Tomēr vēl joprojām ir cilvēki, kuri ļoti rūpīgi gatavo tieši katram karnevālam paredzētu masku un kostīmu.
Mūsdienu globālajā pasaulē visiem pazīstamo dzīvnieku tēliem pievienojušies arī filmu un komiksu varoņi, piemēram, zirnekļcilvēks, vai slavenības – Merilina Monro, Elviss Preslijs, Maikls Džeksons un tamlīdzīgi.