Jo lielāks mākslīgās pārtikas piedāvājums, jo vairāk tas mudina atgriezties pie iespējami dabiskākas ēšanas paradumiem. Vai šis princips attiecināms arī uz suņu barību? Lūk, ko skaidro veterinārārsts Armands Vaiders.
Kas jāēd suņiem
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Daudzveidīgā barība
No zinātnes attīstības ieguvēji ir gan suņi, gan to saimnieki. Gatavā barība ietver to, kā pietrūkst dabiskajai, nodrošinot sunim sabalansētu uzturu, kuram pievienoti vitamīni, minerālvielas, taukskābes un mikroelementi. Saimniekam šī gatavā barība ietaupa laiku. Tā ir gan konservēta, gan sausā veidā. Profesionālā barība, ko zinātnieki izveidojuši ilggadējos pētījumos, ir ievērojami dārgāka un kvalitatīvāka par lielveikalos pieejamo lētākas barības klāstu, kam raksturīgs liels balastvielu daudzums.
Šķirnes suņiem un kucēniem ieteicamāka ir profesionālā barība, kas izstrādāta konkrētai šķirnei, izmēra un vecuma grupai. Arī mākslīgā barība nav pati pilnība, turklāt nevar aizstāt dabisko, taču noder kā uztura pamats. Ilgstoši lietota mākslīgā barība veicina zobakmeņu rašanos un ātrāku zobu izkrišanu, un tad atkal vajag speciālo barību mutes kopšanai, kas maksā dārgi. Ja suņa uzturā dominē sausā barība, viņam jādzer daudz svaiga ūdens, taču tas ir nepieciešams jebkuram sunim. Vislabāk suni barot ar dabisko pārtiku, kas viņam arī labāk garšo, bet to ir grūti sabalansēt, lai apmierinātu dzīvnieka organismu ar visu nepieciešamo.
Suns ir gaļēdājs, un tas nozīmē, ka viņam vajag ne vien gaļu, bet arī kaulus, skrimšļus, iekšējos orgānus, ādu, pat vilnas kumšķi, kas palīdz iztīrīt iekšas. Mākslīgajā barībā nav šā komplekta, jo ražošanā izmanto tikai subproduktus: plaušas, sirdis, nieres, aknas un pārtikas piedevas, ieskaitot linsēklu eļļu spalvu spožumam. Nedrīkst aizmirst, ka suns par kārumu uzskata tieši kaulus, trahejas, netīrītus govju kuņģus, kas ir ļoti ieteicami, jo uzlabo ādas stāvokli. Lai gan netrūkst cilvēku, kuri var atļauties barot suni ar gaļu, tā nenodrošina dzīvnieku ar ogļhidrātiem un vitamīniem, turklāt dod sešas reizes vairāk olbaltumvielu nekā nepieciešams. Sevišķi neveselīga šāda diēta ir augošiem lielo augumu šķirņu suņiem, īpaši rotveileriem, jo veido skeletam neatbilstoši lielu muskuļu masu.
Par un pret kauliem
Kauli ir labi, bet pareizos daudzumos un atkarībā no suņa vecuma. Cukurkauls ir teicams zobu aplikuma un zobakmens noņemšanas līdzeklis, tīra zarnu traktu un mehāniski arī blakus dziedzerus, kas citkārt rada problēmas, kuras jānovērš dakterim. Tas pēdējā laikā kļuvis īpaši aktuāli, un šķiet, ka cēlonis ir mākslīgās barības popularitātē un kaulu deficītā. Kauli ir dabisks kalcija avots, kas svarīgi augošam sunim, taču tie nevar arī kļūt par pamatbarību, jo ilgstoša graušana rada zarnu aizcietējumus, veicina cietu vēderu un zarnu trūces. Tāpēc kauli neder sunim pusmūžā, jo tad arī viņa zarnu trakta darbība kļūst kūtrāka. Kaulus nepārstrādā tipiskie istabas suņi, kuriem pietrūkst kustību. Ne velti profesionāļu vidū populārs ir teiciens — labam vēderam vajadzīgas labas kustības! Tāpēc atšķiras lauku suņi, kuriem kauli nekad neskādē. Nav ieteicams sunim dot cūku galerta kaulus — tie ir cieti, glumi. Norijot veselu, lai arī mazu kauliņu, var traumēt zarnas. Taču nevar iebilst pret cūkgaļu, kurai ir atšķirīgs tauku saturs, kas kombinējumā ar citu pārtiku veido sabalansētāku uzturu.
Visēdājs — krancītis
Latvijā vēl nav izaugusi suņu paaudze, kas pārtikusi tikai no mākslīgās barības. Tomēr veterinārārsti ievērojuši tendenci, ka pēdējos 15 gados (apmēram tik ilgi mūsu apritē ir mākslīgā barība dzīvniekiem) suņa mūžs kļuvis īsāks. Tas saistāms arī ar dzīves apstākļiem — telpās iesprostots vai pie ķēdes piesiets draugs nenodzīvo sev atvēlēto laiku. Mūsdienās visilgāk turas jaukteņi. Tas izskaidrojams ar kustīgo un visai veselīgo dzīvesveidu, ietverot arī nepārēšanos un pieredzi, ka krancīšus visbiežāk baro ar pārpalikumiem no pašu galda. Viņš ēd gan kartupeli ar mērci un lauku pienu, gan jebkuru zupu, vasarā uzkož zāli un vemjot iztīra savu organismu. Zvejnieki saviem suņiem dod pat zivis, visbiežāk reņģes, kas, ilgstoši lietotas, rada ādas problēmas, jo satur B grupas (ādas) vitamīnus. Zivis gan noder tikai uztura sabalansēšanai reizi nedēļā, jo īpaši, ja sunim tās garšo. Nedrīkst aizmirst, ka viņam jāsaņem arī daļa augu valsts produktu — vislabāk graudaugu veidā. Tāpēc pilnvērtīgā barībā sunim, kuru neēdina ar mākslīgo barību, jāietilpina auzu pārslu, miežu, grūbu, griķu, rīsu putra (graudaugi ietilpst jebkurā mākslīgajā barībā). Kartupeļi ēdienkartei nav piemēroti, jo drauga organisms tos neizmanto, taču nav arī kaitīgi. Jebkuru suni šad tad var palutināt ar apvārītām aknām, nierēm un sirdi. Jāievēro, ka sunim (tāpat kā cilvēkam) labāk nepieēsties nekā pārēsties.
Mazie našķēdāji
Maza auguma šķirņu sunīši nekad neēd ar tādu kāri kā lielie suņi. Viņi ilgi ošņā, ja ļoti garšo — ēd. Necieš sauso barību, toties ļoti patīk aknu pastēte, siers, olas dzeltenums, vārīta vista, tāpēc galvenokārt saņem tīros produktus. Starp citu, ar aknu pastēti, kaut vai naža gala tiesu, jebkuram sunim var iemānīt visas zāles. Ēdienu izvēle visiem atkarīga no pieraduma, tāpēc, sākot barot suni ar viņam neierastiem produktiem, ieteicams to darīt pakāpeniski, pamazām pievienojot maltītēm. Strauja barības maiņa izsauc alerģiskas reakcijas, piemēram, caureju, vemšanu.
Uzturs, veselība un izskats
Suņi šai ziņā neatšķiras no mums, un parastākās kaites ir aptaukošanās un ādas slimības. Dzīvoklī turēts suns nepatērē tādu kaloriju daudzumu kā lauku suns, tāpēc stingri jāierobežo tauki. Bieži redzam vecus, resnus suņus ar pliku muguru. Tā ir seboreja, kas iegūta pārlieku treknas pārtikas radītas vielmaiņas un aknu darbības traucējumu dēļ. Turklāt uz plikās ādas mēdz uzmesties sēnīte. Ārā dzīvojošiem suņiem ādas problēmas (sausa, blaugznaina) rada nepietiekams tauku saturs uzturā, īpaši ziemā. Vienas aminoskābes — tirozīna — trūkums izraisa melna apspalvojuma nobrūnēšanu, un tas bojā attiecīgās šķirnes suņa izskatu. Tirozīns atrodams tikai profesionālajā pārtikā. Katrs suns ir atšķirīgs. Kas der vienam, citam izraisa problēmas, tāpēc ir ārsti, medikamenti un arī veterinārā jeb ārstnieciskā barība. Ja vecāki suņi paliek stīvāki, viņiem nepieciešams glikozamīns, hondroitīna sulfāts, C vitamīns un cinks, kas aizkavē locītavu nolietošanos. Šīs piedevas ir gan profesionālajā, veciem suņiem domātā barībā, gan arī atsevišķās kapsulās, kas jālieto divus mēnešus, bet iepakojums maksā 10–12 latus. Ārstnieciskā pārtika izstrādāta dažādām slimībām, ieskaitot nieru, aknu un sirds mazspēju, un 2,5 kg iepakojums maksā gandrīz 6 latus. Tādējādi nepilnīgs un suņa vecumam neatbilstošs uzturs, gadiem ejot, atspēlējas ar konkrētām kaitēm un papildu izdevumiem.