Par auto iegādi nebiju sācis domāt pat tad, kad jau gāja uz beigām autoskola, vilināja tikai doma, ka tam ir jābūt lielam džipam, ar ko braukt pa mežu un vizināt meitenes, bet vecāku minētās mazlitrāžas mašīnītes, lai pirmos gadus iemācītos braukt labāk, kaut kā nevilināja.
Tā nu sanāca, ka, beidzot autoskolu, pagāja mēnesis, mašīnas nebija un īsti nebiju pārliecināts, vai pašam būs nauda, par ko nopirkt. Vienu rītu vecāki piedāvāja braukt uz Rumbulu paskatīties auto. Bija pārliecība, ka šādi braukāsim mēnesi un kamēr nopirksim - vēl trīs mēnešus. Atbraucot uz pirmo placi, ejot iekšā, pamanīju aiz trim auto rindām vienu mazu, melnu Corsu, bet tā drīzāk intuitīvi sajutu, jo klāt negājām. Izstaigājām visu placi, bet pilnīgi nekas interesi nesaistīja - ne golfiņus, ne pārējās markas pat neieinteresēja pamēģināt, kaut arī autoskolā mācījos braukt tieši ar Golf.
Kad gājām ārā, sanāca atkal iet garām tai pašai mašīnai, un tad radās pārliecība, ka es to vēlos, - izbraucām mazu aplīti un var teikt, ka iemīlējos. Radās sajūta, ka esmu atradis sev labu draugu, un pēc pusstundas jau braucu patstāvīgi pirmo reizi viens pats pie stūres mājās:) Tā bija 94. gada Opel Corsa ar 1,4 litru benzīna dzinēju.
Vecāki gan teica, ka tā būs mašīna diviem gadiem nokaušanai, kamēr iemācos kārtīgi braukt, bet auto nokalpoja veselus piecus gadus. Daudz ar šo mašīnu tika piedzīvots, izbraukāts, un kalpoja uzticami. Ķibeles gadījās bieži, bet nelielas, un nekad nepaliku ceļa malā gaidot palīdzību; pat gadījās kādā ziemas naktī pie mīnus 25 grādiem vilkt uz tuvējo pilsētu nosalušu Toyota Land Cruiser dīzeli.
Iemācījos daudz ko darīt pats, īpaši pēc daudzkārtējas vilšanās sertificētā dīlera servisā. Šajā mašīnā īpaši patika detaļu unifikācija, kad starp dažādām mašīnām ir savstarpēji maināmas detaļas, kas krietni atviegloja to iegādi.
Par mašīnu rūpējos pat reizēm vairāk nekā par meiteni, gan mazgājot, gan vaskojot. Kaut auto bija maziņš, nekad nebija problēmu dabūt visas mantas vai cilvēkus iekšā, un arī ziemas kupenas nesagādāja problēmas.
Pienāca brīdis, kad sapratu, ka ir laiks mainīt auto, un sāku meklēt pircēju. Auto bija savests labā stāvoklī, pārkrāsots, un es meklēju cilvēku, kuram mašīna būs tikpat mīļa un kurš pratīs tikpat labi par to rūpēties. Redzēju daudzus pircējus, kurus neizvēlējās mašīna un kuriem tā nepatika, līdz caur paziņām atradās puisis, kurš arī pēc ilgiem meklējumiem atrada īsto, kurš bija gatavs par viņu rūpēties un paņēma uzreiz.
Jau vairāki gadi apkārt, un vēl tagad dažreiz sazvanāmies, lai uzzinātu, kā manai pirmajai mašīnītei iet, vai lai pakonsultētos, kur kādas detaļas var dabūt.
Pirmo auto, gluži kā pirmo meiteni, nekad neaizmirst.
