Mums nav ne 8., ne 9. maija. Latviešiem un pilsoņiem jāvērtē. Mums ir 12 gadu karš, kas ilga no 1944.gada jūlija līdz 1956.gada vidum. Tas būtībā bija visas tautas partizānu karš pret okupantiem. Attālinoties notikumiem, varam vērtēt. Liecinieki nespēja vērtēt kopainu. Vēl 90.gados par to baidījās runāt.
Mums jāizceļ cīņas, kas attiecas uz pašiem. Arhīvā ir kāds dokuments, kas sastādīts Ludzā 1944. gada 24. augustā. Ludza jau mēnesi atradās padomju okupācijas zonā. Tur jau bija nodibināta tā sauktā Latvijas PSR valdība. Kā jūs domājat, kas bija šīs leļļu valdības pirmais un galvenais uzdevums? Atjaunot tautsaimniecību? Nē, pirmais bija sagatavot padomju dzimtenes nodevēju sarakstu. Tajā bija 218 cilvēki, no kuriem 210 latvieši. Un tas notika daudznacionālajā Latgalē. Ko iekļāva šajā "nodevēju" sarakstā? Leģionāru tur taču nebija, tie vēl karoja! Tie, kuri bija saistīti ar vācu armiju, noteikti atkāpās kopā ar to. Bagātos saimniekus izsūtīja jau 1941. gadā. Bet šajā "nodevēju" sarakstā katrs sestais bija mazpulcēns. Padomju aktīvisti izdomāja: šie bērni "fašistiskā režīma apstākļos" mācījās stādīt un sēt, tas nozīmē, ka viņi varētu ar pārtiku atbalstīt mežabrāļus. Nākamie šajā sarakstā bija skauti, viņi padomju varai bija bīstami: prata iekurt uguni, staigāja pa mežiem, pazina dabu - izaugs, būs diversanti! Ko varēja darīt tie, kuru atvases arestēja par to, ka viņi mīl darbu un pazīst dabu? Pieaugušie gāja mežā. Abrenes apriņķī radās mežabrāļu kustība, kurā iesaistījās 6,8 tūkstoši cilvēku. Pēc Maskavas arhīva datiem partizānu kustībā Latvijā bija iesaistīti 22 tūkstoši, bet faktiski bija daudz vairāk. 1956.gada vidū notika pēdējā nacionālo partizānu kauja pret boļševikiem. Par to jāstāsta jaunajai paaudzei, lai vērtē. Vai tiešām, sagaidot atbrīvotājus, jāveidojas mežabrāļu kustībai? Ja tā sev pajautāsim, vairs nebūs jautājumu par okupāciju.