Divu cilvēku kopā sanākšana ir skaists brīdis, kad būtībā rodas jauna ģimene, kura ar bērna ienākšanu kļūst par nopietnāku savienību. Kā veidot jauno ģimeni, kas jāņem vērā, uz šiem un citiem jautājumiem atbild mamma Kristīne Leinberga- Lenberga, tētis Sandis Ozoliņš un psihologs Maija Biseniece.
Divu dzimtu apvienošanās un ģimene pati par sevi, nav nekas ļoti vienkāršs. Tie būtībā ir cilvēki no atšķirīgām pasaulēm, ar atšķirīgu audzināšanu. Tāpēc ir jāpieliek zināmas pūles, lai jauno ģimeni izveidotu harmonisku un saliedētu.
Kas ir jaunā ģimene?
Psiholoģe Maija Biseniece uzskata, ka jaunā ģimene ir tā ģimene, kas ir veidošanās stadijā, kas mēģina un meklē kā risināt problēmas, kā veidot sadzīvi, kā audzināt bērnus. Tas ir ceļš, kur jaunie cilvēki uzstāda tālejošākus ģimenes mērķus un dodas to īstenošanas virzienā.
Tētis Sandis uzskata, ka ar katru bērnu savā ziņā rodas jauna ģimene. Un tikai, bērniem pieaugot, ģimene stabilizējas.
Sākums nav viegls. Lielākoties tāpēc, ka nav tik stabilas sapratnes, bieži mēdz būt atšķirīgi viedokļi un ir jāpieliek lielākas pūles, lai šos viedokļus saliktu kopā un atrastu kādu kopsaucēju, kas būtu pieņemams abām pusēm.
Turklāt problēma ir tā, ka sieviete un vīrietis iepriekš bijuši individuālas personības, ar savu ES, un nav viegli uzreiz būt daļai no ģimenes, uzklausīt un sadzirdēt. Mūsos iekšā skan sava pārliecība, savi uzskati. Tāpēc jāmēģina sava iekšējā balss pieklusināt un ieklausīties līdzcilvēkā.
Divi cilvēki, kas tikko uzsākuši savas attiecības, situācijas vērtē un risina pēc iepriekšējās pieredzes un katram tā var būt atšķirīga. Un ne vienmēr iepriekš izmantotais, ir noderīgs konkrētajā situācijā, tāpēc jāmeklē jauni risinājumi, kas kļūst par jaunās ģimenes problēmu risināšanas stratēģijām. Līdz ar to vēlāk problēmas tiek risinātas vienkāršāk un saskaņotāk.
Psiholoģe uzskata, ka visa pamatā ir GRIBA. Vēlme izrunāt, iemācīties, atrast kopsaucēju, ieklausīties. Tas viss ir paveicams, ja ir vēlme to darīt.
Attiecību sākumā tomēr ir tā, ka pāris piekāpjas vairāk, pierodot vienam pie otra, šī piekāpšanās samazinās un parādās „mazie radziņi”, ir arī pāri, kur viena puse nemitīgi piekāpjas. Tam tā nevajadzētu būt, jo kādā dienā tik un tā šīs vienas puses pacietības mērs būs pilns.
Var būt dažādi attiecību līmeņi:
Izdzīvošanas līmenis- es neuzticos ģimenes locekļiem, mēs dzīvojam no vienas krīzes līdz otrai, nepalīdzam viens otram;
Stabilitātes līmenis- ik pa laikam ir jaunas emocijas, jauni iespaidi, cenšamies būt godīgi viens pret otru;
Veiksmes līmenis- palīdzam viens otram, ir ģimenes moto, kopēji smejamies, ir savas tradīcijas;
Augstākais līmenis- ģimene ir kā komanda, draugi, ģimene spēj palīdzēt arī citiem.
Secinājumi:
* Kopības sajūtas nodrošināšanai svarīgs ir ģimenes moto;
* Lai ģimene attīstītos svarīgi uzstādīt augstāku un tālejošāku mērķi;
* Prast sadzirdēt un ieklausīties partnera viedoklī un vēlmēs;
* Lai ģimene būtu laimīga, ir jābūt GRIBAI problēmas risināt un būt kopā.
Ģimene nav uz vienu dienu, tas ir uz ilgu laiku un jāatceras, ka mēs esam atbildīgi par to!