Recidīvistu Čārlzu Mensonu izlaiž no cietuma laikā, kad ASV sākas hipiju ēra. Mensons nodibina “mīlestības komūnu”, taču viņam ir ļauni nodomi: viņš meitenes psiholoģiski apstrādā, sabaro ar narkotikām un tad pavēl izdarīt vairākas asiņainas slepkavības Losandželosā.
Losandželosa, 1967. gada 21. marts
Čārlzs Mensons ir izcietis septiņu gadu cietumsodu, viņš bijis apsūdzēts arī par sutenerismu. Cietumsargs ienāk kamerā, lai izlaistu Mensonu brīvībā.
“Klau, vecīt! Man nemaz negribas iet prom. Es to nopietni, vecīt!” žēlojas ieslodzītais Čārlzs Mensons. “Vai nevari vest mani atpakaļ?”
17 no sava mūža 32 gadiem Mensons ir pavadījis aiz restēm un ar laiku sācis uzskatīt cietumu par savām mājām.
Cietumsargs smejas par Mensona lūgumu un turpina pildīt savus pienākumus. Cietumniekam jāsaņem personiskās mantas un jāiziet pa cietuma vārtiem. Neviens no “Terminal Island” darbiniekiem nespēj iedomāties, ka šis nu jau bijušais ieslodzītais nākamo divu gadu laikā organizēs vienas no zvērīgākajām slepkavībām ASV vēsturē.
Mensons uzmet plecā savu ģitāru. Kabatā viņam ir 35 dolāri. Pirmās dienas brīvībā viņš pavada, vienkārši vizinoties ar autobusu un skatoties apkārt. Septiņu ieslodzījuma gadu laikā pasaule ir ļoti mainījusies: tagad jaunajiem vīriešiem ir gari mati un uzspēlēti nevīžīgs ģērbšanās stils. Kādu dienu viena meitene sniedz Mensonam ziedu un saka: “Love!” Viņš apmulst. Sabiedrībā kaut kas ir noticis. Viņam nav ne jausmas, ko nozīmē flowerpower, bet viņš priecājas, ka varēs to noskaidrot.
Sanfrancisko, 1967. gada pavasaris
ASV karo ar Vjetnamu. Mājās jaunieši eksperimentē ar hašišu, lsd un brīvo mīlestību. Ir sākusies “Summer of love” (“Mīlestības vasara”).
Sākums ir grūts. Mensons dodas ziemeļu virzienā uz Sanfrancisko, lai sameklētu mūziķa darbu kādā bārā. Taču, kad viņš uzsāk kādu no savām piecdesmito gadu dziesmām, visi šūpo galvu. Ritms ir pārāk lēns, teksts – galīgi aplams.
Mensons mācās ātri. Pēc pāris nedēļām hipiju galvaspilsētā Sanfrancisko viņš atrod melodiju. Jauno melodiju. Īpaši viņam patīk spēlēt parkā pie Bērklija universitātes. Studenti labprāt klausās Mensona sacerētajās dziesmās, turklāt respektē viņu – bastardu no bērnu nama, kurš iemācījās lasīt tikai 15 gadu vecumā.
Lai gan Mensons ir kādus 10 gadus vecāks, viņš ātri iejūtas hipiju pasaulē, kurai piederas arī LSD. Pirmajā narkotiku lietošanas reizē Mensons pieredz Jēzus krustā sišanu – ar sevi galvenajā lomā. Mensons spītīgi turas pie redzētā: viņš ir Jēzus Kristus.
Kādu dienu, strinkšķinādams ģitāru Bērklijā, viņš satiek jaunu bibliotekāri, kas sajūt pret Mensonu simpātijas. Mērija Brannere aizved viņu uz savu dzīvokli. “Es mīlu tevi no visas sirds!” paziņo 23 gadus vecā meitene.
“Es arī tevi mīlu, bet nepiederu tev, tāpat kā tu nepiederi man,” Mensons paskaidro. Viņš ilgi ir bijis cietumā, un viņam ir ko atgūt. Vasarā viņš sadabū sev “Volkswagen Transporter” busiņu.
Pa ceļam ASV, 1967–1968
Valstī valda jukas. Jaunieši bēg no savām klīrīgajām mietpilsoņu ģimenēm, lai eksperimentētu ar dzīvi un narkotikām.
Mērija Brannere kļūst par Mensona pirmo meiteni. Abi kopā dodas garos braucienos pa ASV. Pa ceļam busiņā iekāpj vēl citas meitenes, arī Linete Fromme (18), Sūzana Etkinsa un Patrīcija Krenvinkela (abām 19). Viņas iepriekš nav tikušās, taču piedzīvo gandrīz identiskas izjūtas: pēc vecāku šķiršanās viņas ir pametušas vidusslāņa ģimenes un ienīst savus tēvus. Meitenes meklē dzīves jēgu, bet vairāk par visu viņām vajadzīgs tēvs. Mensons sniedz meitenēm to, ko viņas meklē – uzmanību, apziņu paplašinošus piedzīvojumus ar LSD un seksu.
Folksvāgens drīz kļūst par mazu, lai ietilpinātu “The Manson Family” (Mensona Ģimeni), un Mensons sagādā norakstītu skolas autobusu, kas kļūst par viņu dzīvesvietu. Lai kurp Ģimene dotos, tā pavada laiku prieka un mīlestības skurbulī. Mensons raksta dziesmas, bet meitenes tās izpilda. Viņi sapņo izdot plati, lai vēsts par mīlestību un brīvību sasniegtu pasauli. LSD izraisītajās vīzijās meitenes daudz reižu piedzīvo, ka Mensons ir Jēzus Kristus.
Losandželosa, 1968. gada pavasaris
Ģimenē ir kādas 25 meitenes, kas pievilinājušas arī pāris puišu. Skolas autobuss kļuvis par mazu, un viņi sameklē pajumti pie pazīstama mūziķa.
Čārlzs Votsons ir simpātisks 23 gadus vecs jauneklis. Pirms dažiem gadiem viņš aizbēga no mietpilsoniskās Teksasas, lai meklētu jaunu, aizraujošu dzīvi Losandželosā. Tomēr viss neizdevās, kā iecerēts, un tagad viņš pelna iztiku, tirgojot narkotikas. Čārlza Votsona vienīgais īpašums ir 1935. gada “Dodge” pikaps.
Kādu vakaru, braucot Malibu virzienā pa Sanseta bulvāri, Votsons uzņem savā auto stopētāju. Puisis stāsta, ka viņu sauc Deniss Vilsons un patiesībā viņam nemaz nevajadzētu stopēt: viņam piederot “Ferrari” un “Rolls-Royce”, taču abus sasitis bariņš hipiju, kas mitinās viņa mājā. Deniss Vilsons ir “Beach Boys” bundzinieks. Čārlzs Votsons zina grupas sērfotāju dziesmas un ir sajūsmā, kad mūziķis uzaicina viņu pie sevis uz tasi kafijas.
Hipiji, par kuriem stāsta Deniss Vilsons, ir Mensona Ģimene. Dīvainis ar daudzajām meitenēm Vilsonam šķitis interesants, un viņš ļāvis viņiem ievākties savā villā Sanseta bulvārī. Vilsons ir apsolījis pabalstīt Mensona muzikālo karjeru, par to saņemot atļauju izpriecāties ar meitenēm.
Kad Čārlzs Votsons ieiet savrupmājā, Mensons sēž uz grīdas un dzied: “Daiļā, daiļā meitene, izbeidz eksistēt!”
Meitenes ir viņa koris. “Izbeidz eksistēt, nāc un saki, ka mīli mani!” viņas dzied.
Čārlzs Votsons jūtas savaldzināts un kļūst par Ģimenes locekli – kopš šī brīža viņa vārds ir Tekss.
Pa to laiku Denisam Vilsonam šis zvērudārzs jau ir apnicis. Viņš aprēķina, ka ģimene pāris nedēļu laikā ir izmaksājusi viņam 100 000 dolāru, tostarp arī viņa un meiteņu venerisko slimību ārstēšanai. Vilsons liek savam menedžerim izmest Mensonu laukā.
Spāna rančo, 1968. gada maijs
Viena no Mensona meitenēm atrod vietu, kur apmesties. Ģimenes mājokļa problēma ir atrisināta.
Pusstundas braucienā uz austrumiem no Losandželosas atrodas Džordža Spāna rančo. Pirms dažiem gadiem šīs ēkas tika izmantotas kovboju filmas uzņemšanai. Tagad rančo ir pamests.
Mensons pierunā 79 gadus veco aklo Spānu ļaut Ģimenei tur ievākties. Mensons sola, ka meitenes visu uzkops un palīdzēs viņam. Spānam nospļauties uz šiem narkotiku apdullinātajiem jauniešiem, taču, kad Linete Fromme piedāvājas kļūt par viņa mīļāko, Spāna protesti pieklust.
Tagad Ģimenei sākas pasakaina dzīve. Dienas paiet ar dziesmām un lomu spēlēm filmas uzņemšanas laukumā. Vienu dienu viņi spēlē indiāņus, otru – vēsos lielpilsētas tipus.
Kādu dienu Mensons uzpūš dvašu šķietami mirušam putnam, kas pēkšņi atdzīvojas. Kopš šī brīža ir skaidrs, ka Mensons patiesi ir Jēzus Kristus.
Naudas viņiem nav. Lai izdzīvotu, viņi izrakņā lielveikalu atkritumu konteinerus, kur izmesta pārtika, kurai beidzies derīguma termiņš.
Kad visi satiekas vakariņās, Mensons apsēžas augstu virs saviem sekotājiem un sludina, ka tiem jānogalina savas personības un jākļūst tādiem kā viņš.
“Laiks neeksistē. Pirms cilvēks to izdomāja, tāda laika vispār nebija,” viņš filozofē. Tāpēc Ģimenei nav ne pulksteņu, ne kalendāru. Dienas saplūst kopā. Naktis viņi aizvada ar kāsīti, LSD un seksa orģijām.
Kad visi kopā lieto LSD, Mensons parūpējas, lai viņa deva būtu krietni mazāka nekā pārējiem. Tā viņš var vadīt citu psihodēliskos piedzīvojumus.
Sekotājiem jāatbrīvojas no savu vecāku priekšstatiem – Mensons to sauc par “deprogrammēšanu”. Viņa smadzeņu skalošanas instrumenti ir stundām gari monologi, sociālā izolācija, narkotikas un robežas pārkāpjošs sekss, kur izvarošana ir viena no maigākajām tā formām.
Mensona sapnis joprojām ir izdot plati, taču, lai gan Ģimene cītīgi strādā pie savas mūzikas, Mensons allaž saņem tikai remdenus solījumus no Denisa Vilsona un mūzikas producenta Terija Melčera, kas dzīvo 10050 Cielo Drive.
Spāna rančo, 1968./1969. gada ziema
Mensons ir viņiem glaimojis, aizdevis savas meitenes, taču producenti joprojām nav parakstījuši ar viņu plates izdošanas līgumu.
Mensona raksturs pamazām mainās. Viņš kļūst viegli aizkaitināms un vardarbīgs. Mensons notur garus priekšlasījumus par gaidāmo rasu karu, kurā blackie (melnie) sacelsies pret whitie (balto) virskundzību.
Sākumā mazas melno grupiņas veiks zvērīgas slepkavības balto kvartālos Losandželosā un atstās aiz sevis nežēlīgus saukļus, kas rakstīti ar upuru asinīm. Tā viņš pareģo. Tad baltos pārņems masveida paranoja, un viņi sāks slaktiņus melno geto. Rasu karš, ko Menons dēvē par Helter Skelter, beigsies ar baltās rases iznīcināšanu.
Izdzīvos tikai Ģimene, jo tā laikus noies pagrīdē. Kad rasu kara melnie uzvarētāji sapratīs, ka viņiem trūkst spēju pārvaldīt pasauli, Ģimene būs gatava pārņemt varu. Mensons paredz, ka Helter Skelter sāksies pēc dažām nedēļām.
Sekotāji jautājumus neuzdod. Viņi ir pārliecināti, ka pareģojums ir pareizs. Tāpēc Ģimene savāc lielus pārtikas un benzīna krājumus, kas apmaksāti ar zagtām kredītkartēm.
Viņi zog arī automašīnas, ko pēc tam pārbūvē, lai Ģimene varētu pārvietoties pa neizbraucamo Nāves ieleju, kurā, kā Mensons viņiem stāstījis, slēpjas pazemes paradīze – Bottomless Pit (Bezdibeņa bedre).
Spāna rančo, 1969. gada jūnijs
Mensons ir sprukās, jo rasu karš Helter Skelter nesākas. Sekotāji ir neziņā, vairāki grib doties projām.
“Ja melnie drīz nesāks rīkoties, var gadīties, ka mums viņiem jāparāda, kā tas darāms,” Mensons saka savam uzticamajam ieroču nesējam Teksam.
Cielo Drive, 1969. gada augusts
Producents Terijs Melčers ir izvācies no villas Cielo Drive. Tagad tur dzīvo kinorežisors Romāns Polaņskis un viņa skaistā sieva.
Šeronai Teitai ir 26 gadi. Viņa sapņo par aktrises karjeru, taču pagaidām ir dabūjusi tikai dažas mazas kinolomas. Toties Šerona ir apprecējusies ar vienu no tālaika veiksmīgākajiem kinorežisoriem Romānu Polaņski – trillera “Rozmarijas bērns” autoru. Šerona ir astotajā mēnesī, un, lai īsinātu laiku, kamēr Romāns atgriezīsies no filmēšanas Londonā, viņa ir uzaicinājusi ciemiņus.
Pie Šeronas ciemojas Romāna draugs Voicehs Frikovskis (32) un viņa draudzene Ebigeila Foldžere (26), kas ir kafijas impērijas mantiniece, taču vairāk nodevusies labdarībai. Un visbeidzot populārais frizieris Džejs Sebrings (32), kas nelaimīgi iemīlējies Šeronā un allaž cenšas būt viņas tuvumā.
Spāna rančo, 1969. gada 8. augusts
Pienācis laiks Helter Skelter – uzskata Mensons. Viņa mērķis ir 10050 Cielo drive, Melčeru villa. Nav nozīmes tam, ka Melčers jau sen pārcēlies citur, ja vien upuri pieder balto augstākajai kārtai.
Ir iestājusies tumsa, kad Čārlzs Mensons uzmeklē Teksu. Viņš runā lēnām, itin kā meklēdams vārdus: “Es lūgšu tevi šonakt izdarīt man pakalpojumu...” Tekss atbild, ka Mensons var lūgt viņam jebko.
“Es gribu, lai tu aizbrauc uz māju, kur reiz dzīvoja Terijs Melčers. Paņem līdzi dažas no meitenēm... un novāciet visus tajā mājā, cik nežēlīgi vien varat,” saka Mensons un turpina instruēt: viņiem jāsaģērbjas melnās drēbēs, jāpārgriež telefona vadi, jānogalina visi, jāpakar viņi, jāizdur acis, jāapraksta māja ar asiņainiem saukļiem – pigs, rise un Helter Skelter.
“Es nespēju to visu iegaumēt!” Tekss žēlojas.
“Meitenes zina, kas jāraksta.”
Sūzana Etkinsa, Patrīcija Krenvinkela un Tekss iekāpj mašīnā. 20 gadus vecajai Lindai Kesebjanai arī jādodas līdzi. Viņa Ģimenē ir jauniņā un nav tik uzticama kā pārējie, taču viņai vienīgajai ir derīga vadītāja apliecība. Viņi dodas naktī. Mērķis ir Cielo Drive, Belēra.
Cielo Drive, 1969. gada 9. augusts
Šeronas Teitas viesi agri dodas pie miera. Guļamistabā Šerona pļāpā ar Džeju Sebringu.
Tekss aptur automašīnu dažus metrus no vārtiem, kas ved uz 10050 Cielo Drive. Viņš uzrāpjas telefona stabā un pārgriež vadus. Tad visi četri uzlien augšā pa nogāzi un iekļūst villas dārzā. Tajā pašā mirklī viņi dzird, ka pa ceļu brauc mašīna.
“Gaidiet te!” Tekss čukst meitenēm. Viņš izlec automašīnai priekšā un izvelk pistoli. Pie stūres sēž 18 gadus vecais Stīvs Perents. Viņš tikko ir apciemojis savu draugu Viljamu Geretsonu, kas dzīvo villas viesu mājā.
“Lūdzu... Saudzējiet mani! Es neizpļāpāšos,” kunkst Stīvs Perents. Tekss četras reizes izšauj uz viņu.
Četri Mensona sekotāji modri klausās. Šķiet, ka neviens nav dzirdējis šāvienus. Tad viņi nokļūst pie mājas. Tekss atver logu un ierāpjas iekšā. Dzīvojamajā istabā ir kluss. Viņš atver parādes durvis, lai ielaistu Sūzanu un Patrīciju, bet Linda paliek stāvēt sardzē pie vārtiem. Uz dīvāna viņi atrod aizmigušo Voicehu Frikovski, Polaņska draugu. “Cik pulkstenis? Kas jūs esat? Ko jūs gribat?” Frikovskis apstulbis jautā.
“Esmu Sātans, kas ieradies darīt Sātana darbu. Atdod man visu savu naudu,” atbild Tekss un ar karatē spērienu trāpa Frikovskim pa galvu. “Vēl viens vārds, un tu mirsi!”
Viņi sasien Frikovska rokas ar dvieli, tad Sūzana un Patrīcija pārmeklē māju. Viņas atrod trīs pārējos un aizved visus uz dzīvojamo istabu: miljonu mantinieci Ebigeilu Foldžeri, frizieri Džeju Sebringu un kinoaktrisi Šeronu Teitu.
Džejs Sebrings mēģina protestēt.
“Vēl viens vārds, un tu mirsi!” Tekss atkal nošņācas.
“Viņš to domā nopietni,” Frikovskis brīdina.
Tekss apliek virvi Šeronai Teitai ap kaklu, bet Sebrings atkal iejaucas: “Uzmanīgi! Vai neredzat, ka viņa ir stāvoklī?”
“Es teicu: vēl viens vārds, un tu mirsi!” Tekss iesaucas un iešauj viņam krūtīs. Sebrings saļimst. Šerona Teita histēriski kliedz.
“Ko jūs gribat darīt?”
“Jums jāmirst,” Tekss atbild.
Tikmēr Frikovskis ir atbrīvojies no dvieļa. “Nogalini viņu!” Tekss uzsauc Sūzanai, bet Frikovskis pagūst uzbrukt viņai no mugurpuses, viņš sit un sper. Sūzana triec nazi uz mugurpusi un trāpa viņam kājā un plaušā. Tekss grib šaut, bet nevar to darīt, lai netrāpītu Sūzanai. Tāpēc viņš sāk sist Frikovskim pa galvu ar pistoles spalu. Frikovskis izlaužas līdz parādes durvīm un izkļūst dārzā:
“Palīgā! Ak dievs! Palīgā!” viņš kliedz naktī. Neviens viņu nedzird. Tekss panāk Frikovski un vairākas reizes iedur ar nazi. Tad paņem pistoli un divas reizes izšauj.
“Tur kāds bēg!” no mājas sauc Sūzana. Tekss redz, ka Ebigeila Foldžere asiņainā naktskreklā skrien pa zālienu. Patrīcija aizliek viņai priekšā kāju, un Ebigeila paklūp. Taču viņa ir stiprāka par Patrīciju, un Teksam atkal jānāk palīgā.
“Es padodos. Dari, ko gribi!” raud Ebigeila Foldžere. Tekss pārgriež viņai rīkli un ielauž galvaskausu ar pistoles spalu.
Villā Šerona Teita lūdz saudzēt viņas dzīvību. Sūzana neizrāda nekādu līdzjūtību: “Klausies, padauza! Man vienalga, ka tu gaidi bērnu. Tev jāmirst!”
“Nogalini viņu!” sauc Tekss, taču Sūzana to nespēj. Arī Patrīcija ne. Teksam tas jādara pašam, un beidzot arī meitenes metas durt.
“Laba sajūta,” saka Sūzana Etkinsa.
Beidzot viss ir kluss. Viņi paņem dvieli, ar ko bija sasiets Voicehs Frikovskis, un ņemas zīmēt Mensona lozungus, kam jādemonstrē, ka tas ir radikālo melno rasistu darbs. Uz parādes durvīm Mensona sekotāji uzraksta PIG (cūka).
Pēc vairākām stundām viņi atgriežas Spāna rančo, kur gaida Mensons. Viņš ielūkojas saviem sekotājiem acīs citam pēc cita.
“Vai tu nožēlo?” Visi atbild: “Nē.”
“Labi,” Mensons apmierināts atbild, “ejiet gulēt un nevienam neko nesakiet!”
Cielo Drive, 1969. gada 9. augustā
Romāna Polaņska mājkalpotāja 8.30 ierodas darbā un atrod līķus.
Neviens no Losandželosas policijas darbiniekiem nav redzējis neko līdzīgu. Māja izskatās pēc kaujaslauka. Pieci upuri ir nogalināti ar vairākiem šāvieniem un kopā 102 naža dūrieniem.
Spāna rančo, 1969. gada 9. augusts
Masu saziņas līdzekļi stāsta par briesmīgo noziegumu Cielo Drive. Tekss un Sūzana skaļi uzjautrinās par ziņu sižetiem.
Vakarā Mensons sūta uzdevumā jaunu komandu. Lai viss izdotos pareizi, viņš brauc līdzi.
Mensons šķietami nespēj izlemt. Visi stundām ilgi braukā, līdz viņš aptur mašīnu pie savrupmājas 3301 Waverly Drive. Uz durvju plāksnītes rakstīts “Leno un Rozmarija Labjankas”. Mensons viņus nepazīst.
"Nomierinieties. Apsēdieties un nomierinieties,” saka Mensons, ielauzies pie pusmūža laulātā pāra. Viņš paskaidro, ka gribot tikai naudu, un sasien viņus. Tad Mensons aiziet atpakaļ uz mašīnu un dod norādījumus savai komandai – Teksam, Leslijai van Houtenai un Patrīcijai Krenvinkelai, bet pats autumašīnā aizbrauc prom. Dzīvojamajā istabā Tekss četras reizes iedur Leno Labjankam. Pa to laiku meitenes uzbrūk Rozmarijai Labjankai guļamistabā. 41 dūriens.
Pirms slepkavas dodas prom, Patrīcija Krenvinkela iedur Leno Labjankam vēderā dakšiņu. Un viņi nepiemirst uzrakstīt asiņainos lozungus, kam jāmet aizdomas uz melnajiem: DEATH TO PIGS un HELTER SKELTER.
Slepkavas ar stopiem dodas mājās uz Spāna rančo.
Losandželosa, 1969. gada augusts
Pēc slepkavībām pilsētu paralizē bailes. Apsardzes firmas un ieroču tirgotāji piedzīvo milzu pieprasījumu. Arī sargsuņi ir izpārdoti.
Losandželosā ir divas policijas vienības LAPD un LASO, kas greizsirdīgi cīnās viena ar otru. Sagadīšanās pēc LAPD ir dabūjusi Teitas slepkavības lietu, bet LASO izmeklē Labjanku nāvi. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka abas vienības neredz noziegumu līdzību. Policisti meklē katrs savā virzienā. Viņi izpurina narkobandas, sātanistu grupas un hipiju komūnas.
Šeronas Teitas tēvam pietrūkst pacietības gaidīt policijas darba rezultātus. Viņš ataudzē bārdu un sāk iefiltrēties hipiju vidē, lai atrastu meitas slepkavas.
Savukārt sērojošais atraitnis Romāns Polaņskis domā, ka pazinis rokrakstu vārdā PIG, kas ar Šeronas asinīm uzrakstīts uz viņa parādes durvīm. Tāpēc viņš uzsāk privātu izmeklēšanu savu paziņu lokā.
Aizrit nedēļas, bet visas pēdas ved strupceļā.
Pa to laiku Mensona Ģimene nonāk policijas starmešu lokā pavisam citu iemeslu dēļ: blēdības ar kredītkartēm un automašīnu zādzības plašā mērogā. Mensons ar saviem sekotājiem ir sākuši regulārus uzbrukumus veikaliem un degvielas uzpildes stacijām Losandželosā un ciematos ap Nāves ieleju. Vērienīgu policijas akciju ietvaros viņus aiztur Ģimenes uzturēšanās vietās.
Losandželosa, 1969. gada 6. novembris
Mensona meitene Sūzana Etkinsa ir aizturēta aizdomās par kāda narkotiku tirgoņa slepkavību.
Sūzana nelīdzinās citām ieslodzītajām sieviešu cietumā Dormitory 8000: viņa cauru dienu ķiķina, dzied un dejo. Meiteni dēvē par trako Sūziju. Viena no cietumniecēm Virdžīnija Greiema iežēlojas par Sūzanu un sāk ar viņu pļāpāt.
“Šobrīd ir viena tāda lieta. Policija meklē galīgi garām. Viņi neko nenojauš!” Sūzana līksmo.
“Par ko tu runā?” Virdžīnija jautā.
“Par Benedikta kanjona lietu.”
“Tu taču nedomā Šeronu Teitu?”
“Jā gan!” Sūzana vairs nespēj glabāt noslēpumu. “Vai zini, kas to izdarīja?”
“Nē,” Virdžīnija atbild.
“Tu šobrīd skaties uz viņu!”
Turpmākajās dienās Sūzana Virdžīnijai lepni stāsta par Ģimeni, narkotikām, Helter Skelter un slepkavībām. Virdžīnija visu iegaumē, apdomājot, vai vērsties policijā. Nosūdzēt savu kameras biedru ir pret cietumnieku goda kodeksu, taču, kad Sūzana nosauc vairākas Holivudas zvaigznes, ko Mensons iecerējis nogalināt, Virdžīnija nolemj izstāstīt, kas viņai zināms.
Losandželosa, 1970. gada 24. jūlijs
Tiesu nama astotajā zālē beidzot var sākties prāva pret Čārlzu Mensonu un viņa sekotājām Sūzanu Etkinsu, Lesliju van Houtenu un Patrīciju Krenvinkelu.
Prokurors Vincents Būliousi zina, ka uz apsūdzēto sola sēž īstie cilvēki, tomēr jūtas noraizējies, jo pierādījumi ir vāji: lietišķo pierādījumu ir maz, bet slepkavības motīvs zvērinātajiem pilnīgi neizprotams – Mensons devis pavēli sākt rasu karu Losandželosā! Turklāt pats kūdītājs Mensons nav piedalījies slepkavību izpildē. Taču Būliousi uzdevums ir pierādīt gan to, ka Mensons pilnībā kontrolējis savus mācekļus, gan to, ka viņa sekotāji nogalināja brīvprātīgi. Jānotiesā visi.
Tiesas sēdes allaž draud pārvērsties par farsu. Meitenes dzied vai ķiķina. Katru dienu viņas ģērbjas jaunās, ļoti īsās kleitiņās, ko viņām šuj Spāna rančo iemītnieki. Mensons velnišķīgi smaida, gaidīdams iestājamies haosu.
Viņš pavēl Sūzanai Etkinsai atsaukt savu liecību. Par laimi, cita Mensona sekotāja ir nolēmusi runāt. Lindai Kesebjanai, kas slepkavību naktī stāvēja sardzē pie Polaņska mājas, ir piedāvāta amnestija, ja viņa sniegs liecību.
Visbeidzot Mensons cer, ka vainu par slepkavībām uzvels meitenēm, bet viņš pats paliks uz brīvām kājām.
Losandželosa, 1971. gada 29. marts
Pēc milzīgi garās prāvas zvērinātie ir gatavi pasludināt spriedumu: četriem apsūdzētajiem piespriež nāvi gāzes kamerā.
Jau pirms sprieduma nolasīšanas Čārls Mensons apstrīd zvērināto tiesības viņu notiesāt. Tiesnesis liek viņu izvest no zāles.
Pēc sprieduma nolasīšanas kājās pielec Patrīcija Krenvinkela: “Jūs tikko notiesājāt paši sevi!” Sūzana Etkinsa viņai seko: “Labāk aizslēdziet durvis un uzmaniet bērnus!” Leslija van Houtena pabeidz: “Aklie, stulbie cilvēki! Jūsu bērni sacelsies pret jums!” Visas trīs izved no zāles.
Uz ielas pie tiesas ēkas ir sapulcējušies vairāki Mensona sekotāji. Kad top zināms spriedums, viņi kliedz televīzijas reportieru kamerās: “Nāve? Tā gaida jūs visus!”
Vēlāk tajā pašā gadā šādu spriedumu saņem arī Čārlzs “Tekss” Votsons. Pēc slepkavībām viņš ir paspējis aizbēgt mājās uz Teksasu, un viņa izdošana Kalifornijas varas iestādēm ir ievilkusies.
Kalifornija, 1972. gads
Kalifornijas Augstākā tiesa atceļ nāvessodus. Mensona un pārējo uz nāvi notiesāto spriedumus pārvērš mūža ieslodzījumā.
“Cietums ir vienīgās mājas, kādas man jebkad bijušas,” saka Mensons. Tagad viņš ir atgriezies tur, no kurienes sāka savas gaitas.