5. Jemena

Arābijas pussalas dienvidos esošo Jemenu jau ilgstoši ir nomocījis notiekošais pilsoņu karš. Kopš Arābu pavasara sākuma 2011. gadā Jemena ir atradusies pastāvīgā politiskās nestabilitātes stāvoklī, kuru ir tikai pasliktinājusi Saūda Arābijas un citu Līča monarhiju veiktā intervence 2015. gadā. Kara iespaidā Jemenu ilgstoši ir plosījusi holēras epidēmija un bads. Tāpat ir nopostīta ekonomikas attīstībai vitāli svarīgā transporta infrastruktūra, rūpnīcas un liela daļa no lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Valsts ir pilnībā atkarīga no starptautiskās palīdzības piegādēm un cita veida humanitārajiem donoriem.

Tomēr esošie kara postījumi ir tikai neliela daļa no Jemenas ekonomiskajām sāpēm. Pat pirms bruņotu sadursmju sākuma, valsts saskārās ar augstu korupcijas līmeni, sausuma problēmām un vāju rūpniecisko ražošanu. Jemena ir uzskatāma par arābu pasaules rūpju bērnu un tāds paliks arī tuvākajā nākotnē.

IKP uz vienu iedzīvotāju: 449$

4. Centrālāfrikas Republika (CĀR)

Līdzīgi kā Jemena, arī Centrālāfrikas Republika saskaras ar ļoti augstu politiskās nestabilitātes līmeni. Šī nestabilitāte izraisīja pat Francijas militāro intervenci 2013. gadā, kura uzjundija mūžsenās diskusijas par Eiropas valstu centieniem atjaunot savu agrāko koloniālo ietekmi (Centrālāfrikas Republika ir Francijas agrākā kolonija). Ilgstošā vardarbība starp valstī esošajiem kristiešiem un musulmaņiem ir atbaidījusi investorus un apgrūtinājusi valdības mēģinājumus attīstīt CĀR ekonomiku. Republika atrodas arī neapskaužamā ģeogrāfiskā punktā – pašā Āfrikas vidienē, ekvatora tuvumā. Augstie sausuma draudi apgrūtina lauksaimniecības attīstību, jo nepieciešamo apūdeņošanas tehnoloģiju iepirkšana darbībai šādos platuma grādos ir ļoti dārga. Tāpat valsts ir kontinentāla un tai nav izejas uz jūru. Tas, savukārt, apgrūtina tirdzniecības attīstību un sakarus ar ārpasauli. Rūpnieciskā ražošana ir samērā vāji attīstīta un nespēj risināt sasāpējušās ekonomiskās problēmas.

IKP uz vienu iedzīvotāju: 425$

3. Malāvi

Būdama otrā Āfrikas valsts šajā sarakstā, Malāvi saskaras ar līdzīgām problēmām kā Centrālāfrikas Republika – lielais sausuma risks, ostas trūkums un vāji attīstītā rūpniecība neļauj tai nokļūt uz zaļa zara. Aptuveni 80% no Malāvi rūpniecības sastāda lauksaimnieciskā ražošana un tā ir pilnībā atkarīga no pārtikas cenu svārstībām pasaulē. Valsts ekonomiku ilgstoši ir uzturējusi Pasaules banka, Starptautiskais valūtas fonds un valstiskie donori. Tomēr, pamatojoties uz augstajiem korupcijas riskiem, liela daļa no šīs palīdzības tika pārtraukta 2000. gadā. Šāds lēmums samazināja tās ekonomiskajai attīstībai paredzēto budžetu par aptuveni 80%. Tomēr no pilnīga kraha ir palīdzējis izvairīties salīdzinoši lielā ASV palīdzība. Daudzi ekonomisti ir nobažījušies arī par Malavi augstajiem dzimstības rādītājiem, kuri nākotnē varētu radīt novest pie liela bezdarba. Valsts ekonomika vienkārši nespētu atrast darbu pilnīgi visiem.

IKP uz vienu iedzīvotāju: 342$

2. Burundi

Āfrikas valsts ar ļoti asiņainu vēsturi. Kopš neatkarības atgūšanas Burundi ir notikuši divi genocīdi un vairāki pilsoņu kari. Valsts politiskā attīstība ilgstoši ir tikusi traucēta un tai ir bijis ilgstoši jāstrādā, lai atgūtu starptautisko investoru uzticību. Burundi arī ir bijis būtisks spēlētājs kaimiņvalsts Ruandas politiskajos notikumos, kurā vēl 90. gados notika masveidīga cilvēku nogalināšana (upuru skaitam sasniedzot gandrīz 600.000 cilvēku). Gluži kā Centrālāfrikas un Malāvi gadījumos, valsts ekonomika ir balstīta uz lauksaimniecisko ražošanu un tai arī nav ostas. Atšķirībā no tās kaimiņvalsts – Kongo Demokrātiskās Republikas, tā nevar palepoties arī ar bagātīgām dimanta raktuvēm un citiem vērtīgiem resursiem. Lauksaimnieciskā ražošana turpina sastādīt ekonomikas lielāko daļu un industralizācija ir ierobežota. Burundi iedzīvotāji arī sūdzas par augstajiem inflācijas rādītājiem un ekonomikas augsto atkarību no starptautiskajiem donoriem. Iespējams, nabadzība ir bijis noteicošais faktors, kurš ir licis valstij ierindoties ANO 2018. gada Pasaules laimes ziņojuma pašā apakšgalā – pēdējā vietā.

IKP uz vienu iedzīvotāju: 339$

1. Dienvidsudāna

Pati jaunākā pasaules valsts (neatkarība tika starptautiski atzīta 2011. gadā) jau īsu brīdi pēc brīvības iegūšanas tika ierauta asiņainā pilsoņu karā, kurš nav atrisinājies vēl līdz šai dienai. Dienvidsudānas teritorijas ir arī ilgstoši cietušas atrodoties Sudānas valsts sastāvā. No 1955. - 1972. gadam un no 1983. - 2005. gadam tās postija pašā Sudānā notiekošie pilsoņu kari. Hartūmā (Sudānas galvaspilsēta) esošā valdība arī sistēmātiski ignorēja nepieciešamību šīs teritorijas ekonomiski attīstīt un cīnīties pret ārkārtīgi sliktajiem dzīves apstākļiem. Kamēr Dienvidsudānā nebeigsies iekšpolitiskā nestabilitāte, valstij būs ļoti grūti atstāt aiz muguras savu ārkārtīgi smago pagātni un cerēt uz dzīves līmeņa uzlabošanos. Jāpiebilst, ka pat pēc politiskā noregulējuma panākšanas, Dienvidsudānai būs jārisina jau minētās problēmas – izejas uz jūru trūkums, augstie sausuma riski, vājā rūpnieciskā ražošana, augstā inflācija, augstā dzimstība u.c.

IKP uz vienu iedzīvotāju: 246$