IKP uz vienu iedzīvotāju: 425$
Būdama otrā Āfrikas valsts šajā sarakstā, Malāvi saskaras ar līdzīgām problēmām kā Centrālāfrikas Republika – lielais sausuma risks, ostas trūkums un vāji attīstītā rūpniecība neļauj tai nokļūt uz zaļa zara. Aptuveni 80% no Malāvi rūpniecības sastāda lauksaimnieciskā ražošana un tā ir pilnībā atkarīga no pārtikas cenu svārstībām pasaulē. Valsts ekonomiku ilgstoši ir uzturējusi Pasaules banka, Starptautiskais valūtas fonds un valstiskie donori. Tomēr, pamatojoties uz augstajiem korupcijas riskiem, liela daļa no šīs palīdzības tika pārtraukta 2000. gadā. Šāds lēmums samazināja tās ekonomiskajai attīstībai paredzēto budžetu par aptuveni 80%. Tomēr no pilnīga kraha ir palīdzējis izvairīties salīdzinoši lielā ASV palīdzība. Daudzi ekonomisti ir nobažījušies arī par Malavi augstajiem dzimstības rādītājiem, kuri nākotnē varētu radīt novest pie liela bezdarba. Valsts ekonomika vienkārši nespētu atrast darbu pilnīgi visiem.
IKP uz vienu iedzīvotāju: 342$
Āfrikas valsts ar ļoti asiņainu vēsturi. Kopš neatkarības atgūšanas Burundi ir notikuši divi genocīdi un vairāki pilsoņu kari. Valsts politiskā attīstība ilgstoši ir tikusi traucēta un tai ir bijis ilgstoši jāstrādā, lai atgūtu starptautisko investoru uzticību. Burundi arī ir bijis būtisks spēlētājs kaimiņvalsts Ruandas politiskajos notikumos, kurā vēl 90. gados notika masveidīga cilvēku nogalināšana (upuru skaitam sasniedzot gandrīz 600.000 cilvēku). Gluži kā Centrālāfrikas un Malāvi gadījumos, valsts ekonomika ir balstīta uz lauksaimniecisko ražošanu un tai arī nav ostas. Atšķirībā no tās kaimiņvalsts – Kongo Demokrātiskās Republikas, tā nevar palepoties arī ar bagātīgām dimanta raktuvēm un citiem vērtīgiem resursiem. Lauksaimnieciskā ražošana turpina sastādīt ekonomikas lielāko daļu un industralizācija ir ierobežota. Burundi iedzīvotāji arī sūdzas par augstajiem inflācijas rādītājiem un ekonomikas augsto atkarību no starptautiskajiem donoriem. Iespējams, nabadzība ir bijis noteicošais faktors, kurš ir licis valstij ierindoties ANO 2018. gada Pasaules laimes ziņojuma pašā apakšgalā – pēdējā vietā.
IKP uz vienu iedzīvotāju: 339$
Pati jaunākā pasaules valsts (neatkarība tika starptautiski atzīta 2011. gadā) jau īsu brīdi pēc brīvības iegūšanas tika ierauta asiņainā pilsoņu karā, kurš nav atrisinājies vēl līdz šai dienai. Dienvidsudānas teritorijas ir arī ilgstoši cietušas atrodoties Sudānas valsts sastāvā. No 1955. - 1972. gadam un no 1983. - 2005. gadam tās postija pašā Sudānā notiekošie pilsoņu kari. Hartūmā (Sudānas galvaspilsēta) esošā valdība arī sistēmātiski ignorēja nepieciešamību šīs teritorijas ekonomiski attīstīt un cīnīties pret ārkārtīgi sliktajiem dzīves apstākļiem. Kamēr Dienvidsudānā nebeigsies iekšpolitiskā nestabilitāte, valstij būs ļoti grūti atstāt aiz muguras savu ārkārtīgi smago pagātni un cerēt uz dzīves līmeņa uzlabošanos. Jāpiebilst, ka pat pēc politiskā noregulējuma panākšanas, Dienvidsudānai būs jārisina jau minētās problēmas – izejas uz jūru trūkums, augstie sausuma riski, vājā rūpnieciskā ražošana, augstā inflācija, augstā dzimstība u.c.
IKP uz vienu iedzīvotāju: 246$