Gruzijas kara desmitgade: trīs mācības Baltijas valstīm un NATO

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: Reuters/ScanPix

2008. gada 7. augustā pirmās Krievijas lidmašīnas uzsāka uzlidojumus Gruzijas armijas pozīcijām Dienvidosetijā un piecu dienu laikā šī armija tika pilnībā sagrauta. Ko mums mācīties no šīs pieredzes? Kā veidot tālākās attiecības ar Krieviju?

Šogad aprit 10 gadi kopš Krievijas-Gruzijas kara sākuma, kurš satricināja pasauli un kalpoja par pirmo tā saucamo «atmošanās zvanu» Rietumiem. Tas parādīja pasaulei, ka Krievija ir gatava izmantot militāru spēku savu interešu aizstāvībai un uzbrukums citai valstij nav šķērslis. Šis notikums arī apturēja NATO cerības paplašināties Kaukāza reģionā un ievadīja organizācijas paguruma fāzi jaunu biedru uzņemšanā. Par notikumiem Gruzijā bija spilgtāki tikai notikumi Ukrainā 2014. gadā, kuri izveidoja pašreizējo krīzi Rietumu un Krievijas attiecībās. Ko mēs Latvijā un Rietumos varam mācīties no Gruzijas konflikta? Kā izvairīties no jaunas sadursmes ar Krieviju?

Mācība Nr. 1: Krievija spēj «kost»

Gruzijas karš parādīja, ka Krievijas armijas veiktie modernizācijas darbi kopš PSRS sabrukuma nes augļus. 5 dienu laikā Krievija spēja sagraut Gruzijas armijas militārās spējas un atsist uzbrukumu Dienvidosetijas un Abhāzijas teritorijām. Tāpat Krievija efektīvi spēja okupēt Gruzijas valdības paspārnē esošās teritorijas – Gori un Poti pilsētas ar to apkārtnes rajoniem un nokļūt 45 km attālumā no galvaspilsētas Tbilisi. Tika arī veikta sistemātiska Tbilisi bombardēšana, kuras ietvaros tika sagrauta Vaziāni militārā bāze un cieta lidosta. Bumbas gandrīz trāpija arī stratēģiski svarīgajam Baku-Tbilisi-Ceihānas cauruļvadam, kura zaudējums nozīmētu grūtības iegūt dabasgāzi no Krievijai nepakļautiem avotiem. Nedrīkst arī aizmirst par Krievijas karaflotes efektīvo izmantošanu, jo ar tās palīdzību tika nogriezta Gruzijas (arī Armēnijas un Azerbaidžānas) izeja uz Melno jūru.

FOTO: AFP/SCANPIX

ASV domnīca Heritage Foundation uzskata, ka bija «izauguši» arī Krievijas stratēģi un militārie plānotāji.

Gruzijas kara laikā bija novērojama augsta sauszemes, gaisa un jūras spēku koordinācija, kā arī armijas loģistiskā gatavība.

Krievijas lidmašīnu un kuģu novietojums parāda, ka operācija tika ilgstoši gatavota un tajā tika apsvērti vairāki iespējamie militārie scenāriji. Būtiski, ka Krievijas armijas kodolu Gruzijas kara laikā veidoja 1999. gada Čečenijas kara veterāni, kuri pārzināja Kaukāza reģiona ģeogrāfiju.

Jāņem vērā, ka 10 gadus pēc Gruzijas kara beigām, Krievijas militāro spēju pieaugums nav apstājies.

Ļoti iespējams, ka ir novērstas arī konfliktā novērotās nepilnības – tanku un kājnieku bruņu transporta (APC) vājā aizsardzība pret lielkalibra ieročiem, kā arī efektīvas gaisa telpas izlūkspējas trūkums (vairāki analītiķi ir norādījuši, ka Gruzija spēja notriekt vairākus Krievijas iznīcinātājus bija saistīta ar faktu, ka laikus netika pamanīti gruzīnu pretgaisa lielgabali). Jau Krimas okupācijas ietvaros 2014. gadā bija redzams, ka Krievija ir izveidojusi efektīvas īpašo uzdevumu vienības, kuras pussalu spēja ieņemt bez neviena šāviena. Par to profesionālo darbību bija pārsteigta ne viena vien NATO dalībvalsts.

Secinājums – jābeidz Krievija uzskatīt par militāri atpalikušu valsti, kura nespēj veikt sarežģītas bruņotas operācijas. Tās armijas spēks būtu jāuztver ļoti nopietni.

Mācība Nr. 2: Uzmanīgi ar «raustīšanu aiz ūsām»

Tomēr neskatoties uz Krievijas militārajām spējām, Maskavas stratēģiskajos plānos neietilpst savas agrākās ietekmes atjaunošana ar militāru spēju palīdzību. Prezidenta Vladimira Putina galvenā interese ir sēsties pie viena sarunu galda ar ASV un citiem globālajiem spēlētājiem, lai panāktu vienošanos par pasaules sadalīšanu ietekmes sfērās (Krievijai pietuvinātie reģioni šajā gadījumā nokļūtu tās paspārnē).

Lai gan nav izslēgta armijas pielietošana šī dialoga panākšanai, tomēr tās darbības pašreizējais uzsvars ir uz pašas Krievijas teritorijas aizstāvību.

Jāņem vērā, ka Putins jau ilgstoši ir protestējis pret NATO klātbūtni Krievijas pierobežā un paudis uzskatu, ka militārā alianse to vēlas ielenkt. Putina apgalvojums no ģeopolitiskā viedokļa ir pamatots.

NATO kontrolē visas ģeogrāfiskās aizsargbarjeras – no Baltijas jūras līdz Karpatu kalniem un Baltijas valstis atrodas lieliskā pozīcijā, lai atspertos uzbrukumam Sanktpēterburgai.

Neapšaubāmi, ka viens no Krievijas-Gruzijas kara cēloņiem bija Putina bailes par Gruzijas pievienošanos NATO un alianses klātbūtnes palielināšanos minētajā valstī.

Skatoties no Maskavas viedokļa, Gruzija var tikt izmantota kā veiksmīgs sākuma punkts uzbrukumam Krievijai no Dienvidiem, kurš varētu atbalstīt galveno NATO uzbrukumu no Rietumiem.

Pamatojoties uz šādu domāšanu, Putinam bija jārīkojas un jānovērš iespējamā Tbilisi virzība Eiropas un ASV virzienā. Šā iemesla dēļ, tika pieņemts lēmums veikt preventīvu uzbrukumu, kurš apturētu draudus Krievijas teritorijai jau saknē.

FOTO: Reuters/ScanPix

Mūsdienās Krievijas ielenktības sajūta ir tikai palielinājusies, jo pēc tās iebrukuma Ukrainā (kurš arī bija balstīts uz vēlēšanos novērst NATO ietekmes palielināšanu šajā valstī), pie tās Rietumu robežas ir izvietoti alianses pastāvīgie spēki. Vēl ļaunāk – šie spēki veic pastāvīgas militāras mācības, kuras izspēlē konfliktu ar Krieviju. Šāda situācija rada risku, ka Krievija varētu atkārtoti justies pietiekami apdraudēta, lai iesaistītos preventīvās militārās darbībās – situācija, kura jau divreiz realizējusies.

Lai gan nenoliedzami, ka NATO militāra klātbūtne Baltijas valstīs un Austrumeiropā ir vajadzīga, tomēr mums jāuzmanās no Krievijas pārmērīgas sabiedēšanas.

Mūsu balsīm ir jābūt pietiekami skaļām, lai vērstu uzmanību uz notiekošo NATO austrumu flangā, taču arī pietiekami klusām, lai Krievija neredzētu sev strauji pieaugošas briesmas. Pretējā gadījumā nav izslēgta arī «zaļo cilvēciņu» parādīšanās Latgalē. Iespējams šā iemesla dēļ, NATO spēki pie Krievijas robežas pagaidām ir nelieli un nevar Maskavā tikt uzskatīti par pārāk lielu militāru draudu.

Mācība Nr. 3: Esam konkrēti

Tomēr pat Krievijas izjustā apdraudējuma kontekstā, Krievijas-Gruzijas karš nebūtu izcēlies bez ļoti svarīga starptautiska notikuma – NATO Bukarestes samita, kurš norisinājās no 2008. gada 2.-4. aprīlīm. Šā samita ietvaros bija paredzēts pieņemt lēmumu par rīcības plāna piešķiršanu, kurš noteiktu Gruzijai nepieciešamos soļus, lai pievienotos Ziemeļatlantijas līguma organizācijai. Tomēr spēcīgais Eiropas valstu (galvenokārt Vācijas un Francijas) lobijs lika šī jautājuma pieņemšanu atlikt līdz tā paša gada decembrim.

Šīs valstis nevēlējās sadusmot Krieviju – valsti, kura piegādā Eiropas kodolam svarīgus dabasgāzes resursus, taču tajā pašā laikā arī gribēja saglabāt dialogu ar Gruziju.

Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili uzskatīja, ka šāds lēmums ir pieņemts viņa valsts teritoriālās sašķeltības un zaudētās kontroles par Dienvidosetijas un Abhāzijas reģioniem 90. gados dēļ (visaptveroša kontrolē pār valsts teritoriju ir viens no priekšnoteikumiem, kuri jāizpilda pirms pievienošanās NATO).

Šā iemesla dēļ, politiķis uzskatīja, ka viņam steidzami jāatgūst zaudētā kontrolē un jāparāda alianses valstīm Gruzijas spēja pārvaldīt savu teritoriju.

Tomēr vienošanās uz dialoga bāzes prasītu pārāk daudz laika, tāpēc tika izlemts visu risināt daudz ātrāk un vienkāršāk – ar militāras operācijas palīdzību.

FOTO: AFP/SCANPIX

Tomēr šāda Gruzijas darbība deva perfektu ieganstu Krievijai iejaukties kaimiņvalsts iekšējās lietās un apturēt straujo virzību uz NATO. Atlika tikai pateikt, ka Maskava ierodas aizstāvēt apspiestos osetīnus un abhāzus.

Jāņem vērā, ka arī Putins izjuta spiedienu rīkoties ātri un meklēt veidus kā paturēt Gruziju sašķeltu līdz 2008. gada decembrim.

Jau pirms kara sākuma Krievija bija uzsākusi mēģinājumus vairot Dienvidosetijā un Abhāzijā savu ietekmi, lai padarītu sarunas starp Tbilisi, Dienvidosetijas un Abhāzijas valdībām veltīgas. Rezultātā, viens neskaidrs vēstījums izraisīja militāru sadursmi, no kuras cieta daudzi.

Mūsdienu pasaulē šāda veltīgu cerību sniegšana var radīt ļoti neparedzamas sekas.

Ja NATO skaidri nepateiks vai tā palīdzība būs gaidāma Krievijas agresijas gadījumā, apdraudētās Baltijas un Austrumeiropas valstis var izjust kārdinājumu rīkoties tikpat pārsteidzīgi, cik Saakašvili.

Savukārt, šo pārsteidzību Krievija var izmantot, lai caur apdraudējuma prizmu pamatotu nepieciešamību vairāk iejaukties to iekšējās lietās. Ir jāsaprot, ka NATO vārds alianses austrumu robežā tiek vērtēts kā ļoti būtisks un turienes valstis ir gatavas tā labā darīt daudz ko. Šādas pārsteidzības iznākums var būt arī jauns bruņots konflikts.

Nenoliedzami, ka šīs ir tikai dažas no mācībām, kuras var iegūt no Krievijas-Gruzijas konflikta analīzes. Tomēr uzskaitītās trīs ir vissvarīgākās, lai novērstu tiešu vai netiešu militāru konfliktu starp NATO un Krieviju. Miers pasaulē vienmēr ir labāks par asinizliešanu.

Izmantotie avoti:

  1. https://www.heritage.org/europe/report/russian-forces-the-georgian-war-preliminary-assessment-and-recommendations
  2. https://www.reuters.com/article/us-georgia-ossetia-military-idUSLK23804020080820
  3. https://www.nato.int/cps/us/natohq/official_texts_8443.htm
Uz augšu