Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/30/11325776t1hbb0e.jpg)
Romas katoļu priesteriem šā auga zieds simbolizēja Jēzus Kristus ciešanas un nāvi. Tikai vienu diennakti ziedošajā ziedā viņi saskatīja ērkšķu kroni, piecas cirstās brūces un desmit uzticamos apustuļus, kas nepameta Jēzu viņa ciešanās, un deva tam nosaukumu pasiflora
(Passiflora) – cietējpuķe.
Lapu biezoknis
Pasifloras ir daudzgadīgi vīteņaugi, kuri aug mēreni siltās un ļoti siltās telpās. Pateicoties spirālveida vītnēm, kas attīstās lapu žāklēs, pasifloras ar alpīnista veiklību stingri pieķeras pie visniecīgākā balsta, pat pie grubuļainas sienas, un diezgan ātri kāpelē uz priekšu. Ja cietējpuķi pēc noziedēšanas neapgriež, tā var izaugt pat līdz 10 metriem. Pasifloras neapgriež, ja ir nepieciešamība pēc necaurredzama lapu biezokņa, bet parasti augus pēc noziedēšanas rudenī apgriež, jo ziedi veidojas tikai uz jaunajiem dzinumiem.
Ziedi ir katrā lapu žāklē pa vienam, pa diviem vai ķekarā atkarībā no sugas, šķirnes, hibrīda. Tie ir dažādās krāsās (balti, dzelteni, zili, violeti, sarkani u. c.) un dažāda lieluma (no 2 cm līdz pat 12 cm diametrā). Cietējpuķe zied no pavasara līdz vēlam rudenim, daudzu pasifloru ziedi smaržo. Dažām telpās var pat nogatavoties ēdami augļi – sulīga daudzsēklu oga.
Bez dekoratīvajām īpašībām pasiflorām ir arī ārstnieciska iedarbība. Medicīnā izmanto P. incarnata. No pasifloru augļiem tiek ražota sula (veikalos nopērkamā marakujas sula), bet saldie granadilas (P. liguaris) augļi tiek lietoti svaigā veidā. Savukārt P. quadrangularis dzeltenzaļais auglis – oga – var svērt pat divus kilogramus, un šai pasiflorai ēdami ir arī resnie sakneņi.
Pasifloru stumbri ir lokani, tāpēc tos viegli var apvīt apkārt dažādām formām, kuras veido no stieplēm, piemēram, bumbveida, arkveida utt. Tās var audzēt arī kā nokarenus augus, piemēram, vasaras periodā izliekot uz augšstāva terases malas, pasifloru bagātīgi zaroti stumbri ar ziediem var veidot interesantus aizkarus. Tas iespējams tāpēc, ka pasifloras ātri aug.
Dekoratīvas un ēdamas
Pasaulē zināmas aptuveni 350 pasifloru sugas, kuras savvaļā sastopamas Dienvidamerikā, Āzijā un Austrālijā. Pasifloras atšķiras ne tikai ar ziedu lielumu un krāsām, bet arī ar lapu krāsu – tās ir gan vienkrāsainas, gan raibas.
Telpās visbiežāk audzē pasifloras ar lieliem ziediem, piemēram, ēdamo (P. edulis), zilo (P. caerulea), ķekaraino (P. racemosa) u.c., kā arī hibrīdus un šķirnes, kuras ir daudz krāšņākas un vairāk piemērotas telpām nekā pamatsugas.
Pasifloras vislabāk aug gaišās un saulainās telpās, kur ir svaigs gaiss visos gadalaikos un kuras ir labi vēdināmas. Ja pasifloras aug dienvidu pusē, agri pavasarī tās nedaudz jānoēno, arī rietumu pusē augi jāpasargā no pārkaršanas.
Miera periodā, kurš pasiflorām ilgst no novembra līdz janvārim, augiem obligāti jāatrodas labā apgaismojumā un vēsumā (no +10 līdz +14 °C temperatūrā). Pasifloru šķirnes un hibrīdi miera periodā vēlas ap +16 °C temperatūru. Telpās šie augi labi pacieš sausu gaisu, bet ne caurvēju.
Pasifloras intensīvās augšanas un ziedēšanas laikā nedrīkst iekaltēt, tās bagātīgi jālaista, bet jāizvairās no ilgstošas ūdens stāvēšanas paliktnī. Ja pasifloras gadās iekaltēt, tad nodzeltē un nobirst ziedpumpuri. Ļoti karstā laikā augus var rasināt – vislabāk no rīta, bet var arī vakarā – tā, lai ūdens uz lapām paspētu iztvaikot līdz tumsas iestāšanās brīdim. Rasināšanai jālieto mīksts ūdens, jo ciets atstāj uz lapām kaļķainas nogulsnes.
Audzelīgas un izturīgas
No pavasara līdz rudenim pasifloras katru nedēļu mēslo ar organiskajiem mēsliem un minerālmēsliem, lietojot tos pārmaiņus.
Audzē diezgan pasmagā velēnu trūdzemē, kurai pievienota lapu zeme, mēslota kūdra un rupja grants. Ja ir šāds augsnes sastāvs, tad pasifloras var mēslot retāk, piemēram, divas reizes mēnesī, bet, audzējot tikai mēslotā kūdrā, augi katru nedēļu noteikti jāpiebaro. Augsnes reakcijai jābūt viegli skābai pH 5,5–6,0.
Jaunas pasifloras pārstāda katru gadu, bet trīsgadīgus un četrgadīgus eksemplārus – tad, kad tas nepieciešams (varbūt reizi 3–4 gados), vai pat nepārstāda, bet katru gadu nomaina augsnes virskārtu. Pasifloras parasti pavairo ar lapainiem galotnes un stumbra spraudeņiem, bet var arī no vecākauga atdalīt atvases, kā arī sēt sēklas. Spraudeņus var griezt un spraust no pavasara līdz rudenim. Tie sakņojas gan ūdenī, gan kūdrā, turklāt – mēneša laikā. Ja sakņo kūdras substrātā, spraudeņi jānovieto gaismā, siltumā un jāapsedz ar polietilēna plēvi. Februārī un martā spraustie un apsakņotie spraudeņi uzzied tajā pašā gadā, bet no sēklas sētās pasifloras uzzied tikai pēc 3–5 gadiem. Arī atdalītās atvases var neuzziedēt tajā pašā gadā.
Pasifloras pieskaitāmas pie tiem telpaugiem, kuri ir izturīgi pret slimībām un kaitēkļiem. Sevišķi sliktos audzēšanas un kopšanas apstākļos pasifloras bojā tīklērces un bruņutis.