Pārrunas uz desmit gadiem (7)

Uldim Ofkantam bija 20 gadu. Viņš tikko bija saņēmis uzaicinājumu kārtot eksāmenus Valsts Kinematogrāfijas institūtā, kad viņa toreizējā darbavietā Rīgas kinostudijā ieradās divi "biedri" no Valsts Drošības komitejas un paaicināja uz nelielām pārrunām. "Pārrunas" ieilga uz desmit gadiem, jo okupācijas režīms bargi izrēķinājās pat par "nepareizu" runāšanu un domāšanu, un Britu enciklopēdijas glabāšana šķita lielāks noziegums nekā pretpadomju organizācijas vienīgā pistole. Tā Maskavas institūta vietā Ofkants "studēja Gulaga universitātē" Mordovijā, kur gar kartē neeksistējošu dzelzceļa līniju pletās lēģeris pēc lēģera.

Tagad bijušais politieslodzītais saņem represētā pensiju, strādā par dežurantu privātfirmā, aizraujas ar fotografēšanu un skumji pasmaida par šā laika paradoksiem, kad pašmāju prominences žurnālos lepojas ar izklaidēm Kubā — "brīvības salā" —, kur cietumos smok "nepareizi" domājošie, vai kad mūsu valsts oficiālā delegācija brauc vizītē uz sarkano Ķīnu. 10. decembris ir Pasaules cilvēktiesību diena, kad piemin visus par vārda un domas brīvību vajātos. Taču cilvēktiesības ir kas vairāk par tiesībām iet "praidos", sargāt no preses noziedznieku vārdus vai gājienos un grautiņos manifestēt naidu pret valsti un tās tautu.

Kāpēc tālajā 1962. gadā kritāt padomju varas nežēlastībā?

Tā bija grupa, kurā bija Gunārs Rode, Dailis Rijnieks, viņa tēvs Jānis Rijnieks, Knuts Skujenieks, Viktors Kalniņš, Aina Zābaka, Ziedonis Rozenbergs un es. Uztaisīja parasto kombināciju — pretpadomju aģitācija, organizācija, lielākajai daļai pielika vēl klāt dzimtenes nodevības mēģinājumu. Rodem un Rijniekam iedeva 15 gadus, Zābakai — 12, man ar Kalniņu — desmit gadus, Rozenbergam — sešus, Skujeniekam — septiņus, Jānim Rijniekam — piecus. Visu, ko iedeva, to arī nosēdēja no zvana līdz zvanam.

Mani 1962. gada maijā paņēma tieši no kinostudijas, kur strādāju par apgaismotāju. Divi laipni kungi direktora kabinetā uzaicināja uz pārrunām, kas ieilga uz desmit gadiem. Biju iesniedzis dokumentus Valsts Kinematogrāfijas institūtā, uz operatoriem. Izmeklētājs kabinetā parādīja ziņu no institūta, ka var braukt uz eksāmeniem, jo iepriekšējais konkurss ir izturēts. Ar smīnīgu ironiju teica — tu tagad sēdi šeit, bet varēji būt Maskavā.

Mūsu dienās un arī toreiz 15 gadus var dabūt par bruņotu laupīšanu ar slepkavību...

Mēs trāpījāmies tieši tajā brīdī, kad prokuratūrā notika pārmaiņas. Bija notikusi lielā tīrīšana, un "jaunā slota" gribēja parādīt, cik cītīgi strādā. Sēžot čekas pagrabos, mazs atspaids bija tas, ka gandrīz katrā kamerā atradās kāds no Augstākās tiesas vai prokuratūras darbiniekiem. Tie, kuri gribēja, sniedza mums augstākās kvalitātes juridisko palīdzību. Ieteica ļoti rūpīgi lasīt nopratināšanas protokolus, labāk sniegt ar paša roku rakstītas liecības.

Pie mūsu lietas gribēja "piesiet" vēl vairākus cilvēkus, piemēram, Vizmu Belševicu, Viktoru Lorencu, bet tas nekādi neizdevās. Bija mēģinājums uzpūst lielu, skaļu lietu. Patiesībā jau nekā vairāk par runāšanu nebija, reālas darbības nebija. Bija aizmetņi, bet runāt par organizāciju grūti. Runājām par Latvijas, par Baltijas neatkarību.

Pēc mums nometnē ieradās armēņu grupa, apmēram tikpat daudz cilvēku ar tādiem pašiem pantiem, tikai ar mazākiem sodiem. Pretstatā mums viņi bija veikuši reālu darbību, izplatījuši vairāk nekā 10 000 proklamāciju, arī organizācija bija strukturizēta.

Kamēr jūs bijāt tikai domubiedru pulciņš...

Jā, bet pat ne īsti tas. Skujenieks, Kalniņš un Zābaka bija studējuši Maskavā un runājušies savā starpā. Zābakai bija pazīstams Rijnieks, Rodem — Rijnieks, bet visi cits citu nemaz nepazinām. Es Kalniņu, Rijnieku un Skujenieku pirmo reizi satiku tiesas laikā. Tikušies nebijām. Tiesa uz to mēģināja spēlēt — laba konspirācija, gandrīz pēc Ļeņina parauga, šūniņa šūniņas galā. Tas joks nospēlēja mums par sliktu. Mēs tikai runājām par brīvu Latviju, bet prokurors Pāže tik tālu sākumā aizrunājās, ka aiz pārcentības pieprasīja Rodem un Rijniekam augstāko — nāves sodu. Murgs. Par Pāži vairs neesmu dzirdējis.

Ar šādu pieeju daži mūsu "štābisti" jau būtu nošauti, tikai viņi nesaprot, ka dzīvo brīvā valstī.

Tā gan, ar tādu nostāju, kāda bija viņu pašu varai, rezultāts būtu tikai viens. Mūsu tiesnesis Raimonds Brīze bija unikāla figūra, mūsu lieta Augstākajā tiesā viņam bija pirmā. Pēc nepilna gada sekoja PSRS ģenerālprokurora Rudenkova protests mūsu lietā par nesamērīgiem sodiem. Viņš prasīja samazināt tos uz pusi. Viens no retajiem gadījumiem, kad mūsu Augstākās tiesas plēnums to neņēma vērā. Konstatējām, ka Brīzem Maskavā ir kolosāla aizmugure. Ja viņa pirmā lieta izradītos brāķis, Maskavu neredzēt. Pusgadu pēc mūsu lietas Brīze bija PSRS Augstākās tiesas loceklis, vēl pēc gada — šīs tiesas partijas sekretārs. Žilbinoša karjera.

Kādas ir tālākās ziņas par šo darboni?

Viņš bija no tiem izredzētajiem, kurš 70. gadu vidū tiesāja Melnajā jūrā nogrimušā kuģa Admirālis Nahimovs skaļo lietu un Černobiļas prāvu. Nezinu, vai vēl ir dzīvs. Pēdējās ziņas ir, ka pusparalizēts guļ uz gultas. Liktenis viņam ir atspēlējies.

Kā klājās nometnēs, ko mēdz saukt arī par dzīves universitāti?

Tam var piekrist. Zaudēti desmit gadi, zaudēta iespēja iegūt profesiju, bet ieguvu milzīgu dzīves pieredzi. Nebija tādas jomas, kurā nometnē nevarētu dabūt konsultāciju augstākajā līmenī. Grūti nosaukt kādu profesiju augstskolas pasniedzēju līmenī, kas nebija pārstāvēta. Visplašāk, protams, humanitārajā ziņā.

Reiz par pretpadomju aģitāciju ieslodzītais Maskavas Valsts universitātes Politekonomijas fakultātes dekāns satracināja kolēģi no Rīgas. No Latvijas vairāku čekistu pavadībā reizēm brauca tā sauktie sabiedrības pārstāvji. Vienreiz ieradās mūsu Universitātes politekonomijas pasniedzējs. Jautājumu ķēdīti bijām izdomājuši jau iepriekš, sinhroni tulkojām dekānam, mūsējais no Rīgas jau sāka stostīties. Tad bušlatā un vatenī tērptais dekāns piecēlās un uzdeva pēdējo jautājumu. Mūsējais pavēra muti un pēc klusuma brīža sita ar kulaku pa galdu, bļaudams: "Jūs visus vajadzētu nošaut!" Viņš bija iedzīts stūrī, nabadziņš, nezināja, ka pretī ir tāda līmeņa cilvēks.

No mūsējiem satiku slaveno spiegu, Amerikas armijas pulkvedi Andi Brombergu. Kopā ar Riekstiņu 50. gadu beigās viņi ar izpletņiem bija izmesti virs PSRS. Pirms viņiem vairāki pāri jau bija paņemti, un Brombergs bija sūtīts noskaidrot, kas notiek. Viņš arī tur palika, gadu pirms atbrīvošanas nomira ar sirdi nometnes slimnīcā. Lai gan bija atlētisks, kārtīgi sagatavots, tā ka tas arī vēl ir jautājums, kāpēc nomira. Bromberga pārinieks arī bija apcietināts, bet ar viņu man tikties neiznāca.

Iepazinos ar Siņavski un Danielu, pirmajiem krievu disidentiem, viņiem bija skaļa lieta 1965. gadā. Pēc atbrīvošanas Siņavskis aizbrauca uz Franciju, pēdējos gadus bija Sorbonnas universitātes pasniedzējs. Daniels dzīvoja Maskavā, viņš savā ziņā bija unikāls — ebrejs, padomju armijas artilērijas kapteinis, kreisā roka bija traumēta, nopelniem bagātais Lielā Tēvijas kara dalībnieks. Abi bija patiesi krievu inteliģenti — Siņavskis, ja vajadzētu lamāties, pateiktu to "čerez požalujsta", ar "mātes vārdiem" viņš nespēja izteikties.

Bija nometnē arī vecie karavīri — slavenais majors Laumanis, triecienbataljona komandieris. Leģionāriem, kas dienējuši kopā ar viņu, bija visgaišākās atmiņas. Personība, pie kuras nevarēja aiziet nesavācies, nevīžīgs. Kad nometnē tikos ar Laumani, viņš jau dzīvoja invalīdu barakā, bet šā cilvēka aura bija tāda, kas prasīja stāju, ar viņu runājot.

Kādas tautas bija pārstāvētas?

No visa plašā Padomju Savienības tautību klāsta nez vai bija kāda, kas nebūtu pārstāvēta vismaz ar vienu cilvēku. Čečeni, armēņi, gruzīni, ļoti daudz ukraiņu.

Bija diezgan ievērojams skaits jehoviešu. Ne ierindas Jehovas liecinieki, bet jau nopietnāka līmeņa. Ļoti interesanta organizācija. Es pats turēju rokā viņu žurnālu Sargtornis krievu valodā divas nedēļas pēc tā iznākšanas Bostonā, ASV. Pat lēģerī viņi to saņēma, tā bija noorganizēts.

Kāda bija sadzīve?

1963. gada martā, kad es nonācu nometnē, nebija vairs tāda bada un necilvēcisku apstākļu, kādus pārcieta tie, kuri izgāja Karagandu, Noriļsku, Belomoru. Mēs nekad netikām kopā ar tā sauktajiem krampīšiem — kriminālistiem. Agrāk lika kopā, lai cits citu apkautu.

Barakas bija kā divstāvu ķieģeļu mājas, celtas 50. gadu beigās, bet ļoti daudzas bija no koka. Parasti vidusdaļā bija neliela priekštelpa, dzīvošanai — telpa ar apmēram 60 guļvietām, divstāvu armijas gultas. Reizi pusgadā notika "prožarka", nīdējot prusakus. Visu iznesa ārā, gultas izkarsēja verdošā ūdenī. Prusaki jau tāpat bija un būs.

Pārtikas normas bija tādas, ka badā nebiji, — zupas, putras, kā nu kurā nometnē. Lēģera veikaliņā varēja dabūt ledenes, eļļu, mahorku pīpēšanai — par pašu nopelnīto naudu. Daudzi vilka gumiju, lai tik vien arī nopelnītu. Mūsu paaudze centās nopelnīt vairāk, jo tā bija vienīgā iespēja pasūtināt preses izdevumus. Tā kā ieslodzītie bija no visas Savienības, no visām republikām un autonomijām, preses kalni bija neiedomājami. Es pat vēl tagad jūtu, ka tādu informācijas plūsmu, kāda bija nometnēs, šeit vairs dabūt nevaru. Visi zināja, kas katru interesē. Jebkādi materiāli par kino no jebkura Padomju Savienības nostūra nonāca pie manis. Bija atzīmēts, kas kuru interesē. Uzreiz atradu vajadzīgo vietu, izlasīju, bet žurnāls gāja tālāk.

Lai to dabūtu, bija stimuls strādāt. Biju gan gaterī, gan celtniecībā, kontaktu metināšanā, taisīju koka kastes televizoru korpusiem. Ja rokas un galva bija, kaut ko darīt varēja. Darbs gan bija obligāts. Puse no algas palika nometnei, vēl atrēķināja par ēšanu, apģērbu, varbūt ceturtā daļa palika pašam.

Kopš 60. gadu vidus mums bija ļoti laba apgāde no Maskavas — Kņiga počtoj (Grāmata pa pastu). Sākumā saņēmām ļoti neregulāri, līdz viens atbrīvotais aizbrauca uz turieni un apskaidroja tām dāmām, ko nozīmē adrese počtovij jaščik (pastkastīte — krievu val.) 385. Kopš tā laika Savienībā iznākošās grāmatas, pat tās, kurām bija nelieli metieni, vismaz vienā eksemplārā nokļuva pie mums, tiklīdz uzrakstījām pieprasījumu. Cenzūra, protams, kontrolēja, bet visiem preses izdevumiem un grāmatām, arī latviešu valodā, bija marķējums krievu valodā — PSKP CK izdevniecība. Tas ļāva pārmaiņu laikos Siņavskim izvest uz ārzemēm avīzes Atmoda krievu valodā, ko es vedu uz Maskavu pakām. Lidostā muitnieki kratīja viņu līdz pēdējam papīriņam, bet Atmodai toreiz arī bija atzīmīte par PSKP, un viss izgāja cauri.

Mēģināja iebaidīt ar karceri. Reti kurš tur nebija kaut reizi pasēdējis. To varēja nopelnīt samērā viegli, īpaši tad, ja nepatiki priekšniecībai. Es arī divreiz biju. Par ko — vairs īsti pat neatceros. Vienreiz laikam atteicāmies kādu darbu strādāt un taisnā ceļā devāmies uz karceri "pavadīt" nedēļu. Pa dienu gulēt nevarēja, koka nāras pieslēdza pie sienas. Dažās nometnēs ziemā bija ļoti auksti. Silts ēdiens katru otro dienu, remdena zupiņa, pārējās dienās — maize un ūdens.

Desmit gados iznāca atrasties sešās dažādās nometnēs. Ik pa laikam ieslodzītos pārsūtīja, lai nerastos pārāk cieši savstarpēji kontakti un arī sakari ar ārpasauli. 1965. gadā atdalīja jaunos, mūsu paaudzi, no vecajiem ar saukli — vecie sabojā jaunos. Pāris gadu pēc kara paaudze bija vienā nometnē. Tad atkal sajauca kopā, un 1969.–1970. gadā sadalīja ar saukli, ka šoreiz jaunie sabojā vecos.

Vai bēgšana bija iespējama?

Mordovijas nometnes laikam ir pasaulē pirmās ieslodzīto nometnes, ko uzbūvēja 1914. gadā austriešu karagūstekņiem. Tur ir uzbūvēta arī atsevišķa dzelzceļa līnija, 60 kilometru garš atzars. Kad iznācu, atradu, ka dzelzceļa kartēs šis atzarojums nav atzīmēts. Visi vagoni, kas pa to kursēja, bija pastkastītes p/j 385 īpašums (PSRS ieslodzīto nometnēm, slepenajām rūpnīcām un pat pilsētām adrese bija tikai pastkastīte — aut.). Atzars pat nebija Vissavienības dzelzceļa pakļautībā.

Nepārtraukti abās pusēs dzelzceļam bija nometnes. Kādas gan iespējas kontaktēties ar vietējiem, ja viņi paaudžu paaudzēs bija cilvēkķērāji? Ja kāds mēģināja bēgt, viņu notvēra un saņēma prēmiju. Bēgšana bija ļoti apšaubāms variants, jo tad visa sādža metās pakaļ, cerībā nopelnīt.

Kādas attiecības bija ar apsardzi?

Cik varēja noprast, uz nometnēm darbā uz gadu vai diviem sūtīja čekistus, kas bija kaut ko nogrēkojušies. Varēja just, ka viņiem nav īpašas intereses izrādīt centību. Viņi uzskatīja sevi par augstākiem nekā vietējā administrācija, un tad bieži vien bija laba rīvēšanās.

Vieglāk salauzt un savervēt bija tos, kuriem piespriests mazāk par trim gadiem. Tikko nākuši no brīvības, viņi jau sāka skaitīt dienas līdz iziešanai. Mēs, kam bija iedoti pieci, desmit un vairāk gadi, sapratām, ka jānosēž viss laiks. Pirmie pieci gadi bija interesanti, iedziļinoties sistēmā, otrie pieci — jau neinteresanti, jo visu zinājām. Jebkurus notikumus varēja iepriekš paredzēt, piemēram, salaist ragos "zilos" ar "sarkanajiem" — čekistus pret iekšlietu darbiniekiem.

Bija provokāciju mēģinājumi, un vienu bez čekistu ziņas centās noorganizēt vietējie. Mūsējiem gribēja piesiet dedzināšanas mēģinājumu darba zonā par godu 15. maijam. Ieradās ģenerālis no Saranskas, Mordovijas galvaspilsētas. Vecumā virs 50 gadiem, ļoti zinošs. Arī es tiku izsaukts, gāju iekšā pietiekami spurains, bet viņš ar smaidu piecu minūšu laikā izskaidroja, ka atbraucis nevis izrakt bedri dziļāku, bet saprast, kurš no vietējiem to ir izdarījis. Viņš teica, ka, cik zinot un saprotot no vēstures, mūsu aprindās jaunajiem 15. maijs nav nekāda nozīmīga diena. Uzreiz saprata, ka tā ir vietējo muļķu provokācija. Līdz ar to lieta izčākstēja.

Kādas domas ir tagad, vairāk nekā pēc 40 gadiem? Vai bija vērts izciest šos gadus aiz dzeloņstieplēm?

Es pats sev bieži to jautāju. Lai arī daudz kas nepavisam nav tā, kā bija domāts, un arī ne tā, kā vajadzētu, tomēr uzskatu, ka bija vērts. Ir iegūta dzīves pieredze, un kaut pirkstu pielikām, lai Latvija atkal būtu brīva. Varbūt mēs darījām mazliet par maz, jo, atgriezušies no nometnēm, visi sapratām, ka esam zem stingras uzraudzības.

Valstis, kurās vajā citādi domājošos, pastāv joprojām. Taču pat mūsu labējie politiķi, brauc izklaidēties uz Kubu...

Tas ir tāpat kā kādreiz ar ārzemniekiem Padomju Savienībā — viņiem rādīja specviesnīcas un visu citu labāko, radot pozitīvu iespaidu. Protams, kurš gribēja kaut ko zināt, tas zināja. Nesaprotu, kā mūsējie tagad var braukt uz tādām zemēm un priecāties, jo nav ticams, ka viņi nezina, kas tur notiek. Mēs priecājamies par tibetiešiem, kas atbrauc uz Latviju, un vienlaikus dodamies oficiālās delegācijās uz Ķīnu, kas okupējusi Tibetu. Grūti to saprast. Tā ir mūsu politiķu mīkstmiesība. Mūsdienās cilvēktiesības piesauc katrā vārda galā, bet neviens nemēģina iedziļināties, kas īsti tās ir. Vai tā ir brīvība katram muldēt, ko viņš grib, vai tomēr tiesības dzīvot cilvēcīgu dzīvi cilvēcīgos apstākļos.

***

No Latvijas PSR Augstākās tiesas sprieduma, kas lietu izskatīja no 1962. gada 28. novembra līdz 28. decembrim

- Dailis Rijnieks un Gunārs Rode, savstarpēji apspriežoties, nolēma, ka viena no pagrīdes organizācijas cīņas metodēm par Baltijas republiku atdalīšanu no Padomju Savienības ir bruņota sacelšanās, pielietojot kā parastos, tā arī modernos kaujas ieročus, ieskaitot arī raķešu un bakterioloģiskos ieročus, kurus domāja izgatavot pašu spēkiem vai arī iegūt, sagrābjot Latvijas PSR teritorijā izvietotās Padomju Armijas raķešu bāzes.

- Savās vēstulēs tēvam (..) līdz demobilizēšanai no Padomju Armijas 1957. gadā Dailis Rijnieks apmeloja Padomju Savienības Komunistisko partiju, Padomju Savienības valsts iekārtu un politiku, sociālisma būtību Padomju Savienībā, izteica savas domas, ka "jācīnās par īstu brīvību un ne tādu, kāda pastāv".

- Dzīvodams Maskavā, Kalniņš (..) savā dzīvoklī klausījās pretpadomju satura ārzemju radio pārraides, pie kam vairākkārt pieļāva, lai šīs pārraides kopā ar viņu noklausās arī Knuts Skujenieks.

- Knuts Skujenieks 1956. gada beigās vai 1957. gada sākumā, dzīvodams Maskavā, ar nolūku vājināt padomju varu uzrakstīja dzejoli Asiņainā ābele, kurā apmeloja padomju varas politiku cīņā pret kapitālistiskās iekārtas mantīgo šķiru pārstāvjiem, iztēlodams to kā vērstu uz nevainīgu cilvēku spīdzināšanu un izsūtīšanu.

- (..) Skujenieks Maskavā iepazinās ar ASV izstādes darbiniekiem (..), no kuriem saņēma pretpadomju satura grāmatas angļu valodā: Hovarda Fāsta Kailais dievs (..), Dāvida Koila ASV politiskā sistēma un kā viņa darbojas (..), Milovana Džilasa Jaunā šķira (..), Bertrama Vulfa Trīs, kas sagatavoja revolūciju (..), Irvinga Levina Galvenā ielā PSRS (..), Almanahu (..) un Britu enciklopēdijas 22 sējumos.

- 1961. gada rudenī pēc Rodes ieteikuma Ofkants iegādājās sev grāmatu Šaušana ar automātiskām pistolēm nolūkā izmantot šo grāmatu kā mācību līdzekli, lai precīzāk varētu pielietot ieročus cīņā pret padomju varu.

***

Kas viņi bija

Dailis Rijnieks — Rīgas dzirnavu kombināta Sarkanais oktobris māceklis, dzimis 1934. gadā kalpotāju ģimenē, komjaunietis, tagad Aizsargu organizācijas priekšnieks.

Aina Zābaka — bibliotekāre, dzimusi 1933. gadā kalpotāju ģimenē, tagad pensijā.

Viktors Kalniņš — Latvijas republikāniskās arodbiedrību padomes Biļetena literārais līdzstrādnieks, komjaunietis, dzimis 1938. gadā kalpotāju ģimenē, ar sievu Helēnu Celmiņu 70. gados izraidīts no PSRS, dzīvoja ASV, sadarbojās ar radio Brīvā Eiropa, pēc neatkarības atgūšanas atgriezās Latvijā, miris.

Gunārs Rode — trolejbusa vadītājs, dzimis 1934. gadā strādnieku ģimenē, 1978. gadā Pasaules Brīvo latviešu apvienība viņam piešķīra Tautas balvu 2000 dolāru apmērā, pašam vēl esot apcietinājumā, dzīvo Zviedrijā.

Uldis Ofkants — apgaismotājs Rīgas kinostudijā, komjaunietis, dzimis 1941. gadā kalpotāju ģimenē, tagad dežurants privātfirmā. Pēc atgriešanās no lēģera ilgu laiku strādāja kinostudijā. Sākumā viņam caurlaidi izsniedza tikai uz mēnesi, līdz Ofkants piezvanīja čekai un teica, lai tad atlaiž uzreiz. Nākamajā rītā trolejbusā kadru daļas priekšnieks, kurš sadarbojās ar čeku, bijīgi apjautājās, kad Ofkants ienāks pēc pastāvīgās caurlaides, un turpmāk viņu sveicināja pirmais.

Ziedonis Rozenbergs — metinātājs, dzimis 1943. gadā strādnieku ģimenē, ziņu par dzīvi pēc ieslodzījuma nav.

Knuts Skujenieks — laikraksta Literatūra un Māksla literārais līdzstrādnieks, dzimis 1936. gadā, tagad atzīts dzejnieks un atdzejotājs.

Jānis Rijnieks — strādnieks ekspeditors ēdnīcā Daile, dzimis 1905. gadā bagātu zemnieku ģimenē, miris.