Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Lielbritānijā īpašais datums, kurš neprasa paskaidrojumus, ir 7. jūlijs, diena, kad šovasar teroristu sarīkotajos sprādzienos gāja bojā vairāk nekā 50 cilvēku. Ko dara britu valdība, kādas izmaiņas ieviestas likumdošanā, lai censtos apturēt terorisma draudus? Par to saruna ar Lielbritānijas vēstnieku Latvijā Īanu Bondu.
– Vai saraksts, kurā uzskaitīta nepieņemama uzvedība, kas var veicināt terorismu, ir attiecināts tikai uz patvēruma meklētājiem un citiem iebraucējiem, kuri nav Lielbritānijas pilsoņi? – Jā, tas attiecas uz cilvēkiem, kas vai nu jau dzīvo Lielbritānijā, vai arī gatavojas turp doties. Valsts iekšlietu ministram, vadoties pēc viņam pieejamās informācijas, ir tiesības izslēgt kādu no to cilvēku saraksta, kas drīkst iebraukt valstī, vai arī izsūtīt kādu personu, kurš jau tur dzīvo, ja viņa rīcība veicina terorismu. – Kādas darbības var tikt veiktas attiecībā uz Lielbritānijas pilsoņiem, ja arī viņi uzvedas nepieņemami? – Mums ir izveidota noteikta kontroles procedūra, kas tiek attiecināta uz britu pilsoņiem un iedzīvotājiem, uz darbībām, kas veiktas pašā Lielbritānijā vai ārpus tās, ja šīs personas tiek turētas aizdomās par terorisma veicināšanu. Lai samazinātu naida kurināšanas un vardarbības veicināšanas iespējas, viņiem, piemēram, tiek liegts lietot internetu, kontaktēties ar noteiktām grupām. Ir arī radikālāki pasākumi, piemēram, elektroniskas aproces, kuras ļauj kontrolēt personas atrašanās vietu, vai arī viņa regulāra atskaitīšanās par savu darbību. – Kurš lemj personas pakļaušanu šai kontroles procedūrai? – Par to lemj tiesa pēc tam, kad tā ir iepazinusies ar policijas savāktajiem pierādījumiem. – Vai likumdošana kā sodu paredz arī Lielbritānijas pilsonības atņemšanu? – Jā, ja šis cilvēks darbojas pret valsts drošību. Taču mēs to drīkstam darīt tad, ja šīs pilsonības atņemšanas dēļ cilvēks nekļūst par bezpavalstnieku. Pilsonību nevarētu atņemt cilvēkam, kuram nav juridisku tiesību iegūt kādas citas valsts pilsonību – tādam, kuram nav ne "īru vecmāmiņas", ne "amerikāņu vectētiņa". Šāda kārtība ir tāpēc, lai mēs izpildītu savas starptautiskās saistības. Taču ir izveidota kārtība, kurai atbilstoši mēs drīkstam atņemt pilsonību cilvēkiem, kas darbojas pret Lielbritānijas interesēm, ja viņiem ir alternatīva iespēja iegūt citu pilsonību. – Tātad, ja britu pilsonim ir kāda cita etniskā izcelsme, nevis, piemēram, angļu, velsiešu, skotu, īru... – Jā. – Kurš pieņem lēmumu par to, ka konkrēts cilvēks ir tik tiešām paudis uzskatus, kas aicina uz naida kurināšanu, uz vardarbību starp dažādām etniskajām vai reliģiskajām grupām? – Par to lemj iekšlietu ministrs. Bet lēmumu iespējams pārskatīt. Ir dažādas procedūras attiecībā uz personām, kuras nedrīkst iebraukt valstī, un tām, kas jau atrodas valstī un tiek deportētas. Ja iekšlietu ministrs nolemj kādam, kurš atrodas ārpus valsts, aizliegt iebraukt Lielbritānijā, šis cilvēks var vērsties Lielbritānijas tiesā, šo lēmumu apstrīdot. Ja persona jau atrodas valstī un iekšlietu ministrs paziņo, ka viņš sabiedrības kopīgo interešu vārdā to vēlas deportēt, arī tad iespējams iesniegt apelāciju tiesā, kas analizē šo lēmumu pamatotību. – Cik ilgā laikā lēmums tiek pieņemts? – Tikai tiesas lemj, cik ātri tās var tikt galā ar šiem jautājumiem. Bet parasti, ja jālemj par personas deportāciju, tiesa strādā ātri. – Vai šie likumi attiecas uz visiem cilvēkiem? Pēc 7. jūlija notikumiem radies priekšstats, ka tos piemēro galvenokārt musulmaņiem. – Šajos likumos nav minēts pilnīgi nekas tāds, kas īpaši attiektos uz kādu konkrētu etnisko vai reliģisko, vai jebkādu citu grupu. Nepastāv nekāda diskriminācija. Iekšlietu ministra noteiktie kritēriji par, piemēram, terorisma sludināšanu un glorificēšanu attiecas uz pilnīgi visiem. – Vai ir runa tikai par terorismu? Tā varētu būt arī galēji labējo radikāļu grupa, kuras darbību par terorismu nosaukt īsti nevar, bet kas destabilizē sabiedrību. – Noteikumi attiecas arī uz viņiem. – Vai Lielbritānijā ir skaidra definīcija, kas ir terorisms? – Par šo definīciju nav panākta vienošanās ANO līmenī, taču mūsu likumdošanā, kas paredz terorisma ierobežošanu, šī definīcija pastāv, turklāt jau daudzus gadus. Britu tiesu sistēmā vienmēr tiesa ir tā, kas nolemj, kā likums jāinterpretē. – Ja kādam cilvēkam šķiet, ka kāda persona izplata rasu naida, terorisma glorifikācijas vai citas līdzīgas idejas, kur viņi var vērsties, lai par to ziņotu? – Ja cilvēkiem ir aizdomas, ka ir noticis šāds pārkāpums, piemēram, dzirdēta runa, kas slavē terorismu vai aicina uz vardarbību, atbilstoši Lielbritānijas Krimināllikumam viņi parasti vispirms vēršas policijā, kura tad arī meklē un pēta liecības un lietišķos pierādījumus. Policija tālāk lemj, vai ir iespējams ierosināt lietu, un pozitīva lēmuma gadījumā tālāk to nodod prokuratūrai. – Policija Lielbritānijā slavena ar to, ka tā sabiedrībā tiek cienīta, cilvēki tai uzticas. – Šīs attiecības ar sabiedrību izveidot nebija viegli. Pēc tam, kad 20. gs. 90. gados policijai bija vairāki nopietni starpgadījumi, tā saprata, ka jāpilnveido saikne ar sabiedrību, arī ar minoritāšu kopienām, ka jāiegūst to uzticēšanās. Manuprāt, šis process noritējis ļoti veiksmīgi. Laikā, kad pēc 7. jūlija terora akta notika diskusijas par jaunajiem soļiem, kas jāsper terorisma novēršanā, valdība izveidoja septiņas grupas, sapulcējot vadošos musulmaņu kopienu pārstāvjus. Viņiem izveidojusies laba sadarbība, kuras mērķis – novērst musulmaņu radikalizāciju, vairāk uzmanības veltot tieši jauniem cilvēkiem. Kopienu pārstāvji paši nākuši klajā ar vairākiem labiem ieteikumiem. Piemēram, izveidota imamu nacionālā konsultatīvā padome – nacionālais forums pret ekstrēmismu un ksenofobiju – ietekmīgi musulmaņu kopienu pārstāvji dodas runāt ar radikāli noskaņotajiem garīdzniekiem, kuri sludinājuši naidu un vardarbību. – Taču lielākā daļa musulmaņu iekļāvušies britu sabiedrībā, integrējušies britu mūsdienu kultūrā, kas vairs nav iedomājama bez daudziem ievērojamiem rakstniekiem, māksliniekiem. – Jā, absolūtais vairākums musulmaņu ir iesaistījušies britu sabiedrībā, liels ir viņu ieguldījums ekonomikā, kultūrā, sociālajā dzīvē. Bet esam sapratuši – galvenokārt pēc 7. jūlija –, ka tieši dažu jauno musulmaņu grupās izveidojusies atsvešinātības izjūta, viņi valstī jūtas kā svešinieki. To rada dažādi apstākļi: pirmkārt, šis process notiek tajos valsts rajonos, kur nav tik augsts ekonomiskās izaugsmes līmenis kā citur. Otrkārt, tas ir rajonos, kur musulmaņu kopienas dzīvo ļoti nošķirti no pārējās britu sabiedrības dzīves. Ir daudz dažādu faktoru. Taču tā ir neliela sabiedrības daļa, un mēs daudz darām, lai šo problēmu atrisinātu. – Viens no britu leiboristu partijas līderiem finanšu ministrs Gordons Brauns nesenajā partijas konferencē sacīja, ka valstiskā līmenī nepieciešams veltīt vairāk uzmanības tam, lai cilvēki ar dažādu etnisko izcelsmi justos "vairāk briti", uzsverot, ka līdz šim pārāk akcentēta daudzkulturālisma ideja, bet piederība Lielbritānijai atstāta novārtā. – Mēs pie tā strādājam. Pirmām kārtām iedrošinām Lielbritānijas iedzīvotājus iegūt mūsu valsts pilsonību. Bet tas savukārt nozīmē prasību apgūt izpratni par Lielbritānijas dzīvi un kultūru, kā arī zināmu angļu valodas prasmes līmeni. Agrāk naturalizējoties tādas prasības nepastāvēja. Mēs cenšamies panākt, lai Lielbritānijas pilsonības iegūšana ir kā svētki, jo cilvēks taču pievienojas britu kopienai. Tas ir viens veids, kā britu dzīvesveidam pietuvināt pēdējā laika imigrantus, sniedzot viņiem izpratni, ko nozīmē būt britam, ko nozīmē dzīvot modernā daudzkulturālā valstī. – Kā Lielbritānijas sabiedrība šos stingros mērus uztver? Noteiktas cilvēktiesības tomēr tiek ierobežotas. – Ir jāpastāv līdzsvaram starp cilvēku tiesībām uz vārda un visām citām brīvībām un Lielbritānijas pilsoņu un iedzīvotāju tiesībām uz dzīvi, kuru neapdraud teroristu uzbrukumi. Pēc 7. jūlija lielākā daļa sabiedrības saprot, ka situācija Lielbritānijā ir mainījusies, ka mums jāspēj aizsargāt savas valsts cilvēku dzīvības, un tas prasa zināmu akcentu pārbīdi. Vairākums uzskata, ka pieņemtie mēri ir proporcionāli tiem terorisma draudiem, kuri reāli pastāv. Protams, ir arī pretēji uzskati, tāpēc par šiem pasākumiem visā valstī paredzamas debates. Taču sabiedrības vairākums saprot, ka dažādajām institūcijām, kas nodarbojas ar drošības jautājumiem, jādod papildu tiesības, lai varētu cīnīties ar dažādiem terorisma veidiem, un ka tas ir daudz sarežģītāk nekā pirms 10 gadiem. Lielbritānijā ir ilga pieredze cīņā ar terorismu – tas saistīts ar Ziemeļīrijas jautājumu. Taču šobrīd šis terorisms ir atšķirīgs un no mums prasa citādu reakciju. Valdība patlaban cenšas panākt, lai šie ierobežojumi un īpašie mēri būtu samērīgi, atbilstoši pastāvošajiem draudiem. Taču šis jautājums arī turpmāk būs nacionālo debašu subjekts. – Tagad debates notiek arī ES līmenī, un ir valstis, kuras uzskata, ka cilvēktiesības tomēr ir pāri visam, tāpēc pret šādiem ierobežojumiem iebilst. – Taču arī Eiropas Savienībā ir panāktas daudzas vienošanās. Pēc 7. jūlija ES virzījās uz priekšu diezgan ātri, lai pieņemtu likumdošanas aktu paketi, kurā noteikti pasākumi, kā cīnīties pret terorismu. Lai gan vēl daudz jāpaveic, tomēr jau tagad iespējams novērtēt notikušo progresu. – Mēs britu presē nereti lasām, ka rasistisku jeb etnisku motīvu izraisītu uzbrukumu upuri Lielbritānijā ir arī latvieši. Cik izplatīti ir uzbrukumi tieši mūsu valsts cilvēkiem? – Diemžēl šādi uzbrukumi ir. Tas nav attaisnojums, bet domāju, ka latviešiem bijuši incidenti arī citās valstīs… Taču vēlos pievērst uzmanību tam, ka britu mediji ļoti daudz raksta par uzbrukumiem cittautiešiem, viņu vidū – arī latviešiem, un arī tas rada iespaidu, ka tādu bijis daudz. Rakstīts tiek tāpēc, ka tie ir ārkārtas gadījumi, kurus lielākā daļa sabiedrības Lielbritānijā stingri nosoda. Mums ir ļoti svarīgi saglabāt to toleranto sabiedrību, kāda izveidojusies gadu gaitā, tāpēc jācīnās pret visiem cilvēkiem, kuri uzkurina naida idejas. Ļoti grūti tikt galā ar cilvēkiem, kuri cenšas sakūdīt vienu sabiedrības grupu pret kādu citu, bet tas apdraud to saskaņu dažādu kopienu vidū, kas Lielbritānijā valdījusi daudzus gadus. Policijas darbā turklāt ir īpaša procedūra, kādā veidā tā izmeklē noziegumus, kuru pamatā varētu būt rasisms. Policisti ir labi apmācīti, lai uzreiz spētu šādus noziegumus identificēt. Kad lieta nonāk tiesā, tad piederība kādai rasei, reliģiskai vai citai minoritātei kā nozieguma motīvs ir vainu pastiprinošs apstāklis, tāpēc tiesas pret šiem noziegumiem izturas vēl nopietnāk nekā citos gadījumos. Jāuzsver, ka Lielbritānijā tas ir kaut kas jauns, tas noticis pēdējo 10 – 15 gadu laikā. Ilgi attieksme pret šādiem noziegumiem bija tāda pati kā pret jebkuru citu pārkāpumu. – Ja skotu izcelsmes britam uzbrūk, piemēram, indiešu izcelsmes brits, vai darbojas tāds pats princips? – Jā, pilnīgi noteikti. Tas nav atkarīgs, pie kuras rases uzbrukumā cietušais pieder, šajā ziņā nepastāv nekāda diskriminācija. *** Uzziņa Nepieņemama uzvedība un rīcība Lielbritānijā vai ārpus tās, kas aicina uz terorismu, par kuru Lielbritānijas iedzīvotāji, kas nav šīs valsts pilsoņi, var tikt izraidīti no valsts: - rakstisku tekstu sacerēšana, producēšana, publicēšana vai izplatīšana; - publiska uzstāšanās, tajā skaitā arī lūgšanas; - interneta mājas lapas uzturēšana; - sava sociālā stāvokļa izmantošana, ja to dara, piemēram, skolotāji, kopienas vai jauniešu līderi, - uzskatu paušana, kuri: – attaisno vai glorificē teroristu vardarbību vai kūda uz to, attaisnojot to ar kādu reliģiju, – cenšas citas personas izprovocēt uz terora aktu veikšanu, – kūda citas personas veikt dažādas citas kriminālas darbības vai provocē veikt nopietnus kriminālnoziegumus, – kurina naidu, kas var novest pie vardarbības aktiem starp dažādām Lielbritānijā dzīvojošajām grupām.